Parakstīt ticības apliecinājumu

Šobrīd, kad bēgļu tēma uz kādu laiku ir zaudējusi «karstumu», sabiedrībā parādās jauni «dzīvības un nāves» jautājumi, kuri tiek pasniegti, kā teiktu kāds sociālais arhitekts (pazīstams ar segvārdu Ļeņins), kā arhisvarīgi. Viens no tādiem ir Latvijas paraksts zem tā dēvētās Stambulas konvencijas. Rodas jautājums, ar ko gan šis jautājums tik nozīmīgs, ka par to tik ļoti jātricina gaiss?

Kā teiktu Majakovskis, ja jau tas tiek darīts, tātad kādam to vajag. Izlasot konvencijas pilno nosaukumu – Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu –, kļūst skaidrs, ka ne jau par vardarbību ir stāsts, jo, ja runa būtu tikai par vardarbību, tad kādi gan varētu būt iebildumi? Tātad jautājuma sāls jāmeklē citur. Kur?

Cilvēces vēsturē vienmēr ir bijuši no nākotnes skatupunkta it kā necili jautājumi, kurus laikabiedri uzskatījuši par ārkārtīgi svarīgiem, jo tie iezīmējuši noteiktus pavērsiena punktus cilvēces attīstībā. Pirms vairākiem gadsimtiem tas, ar cik kopā saliktiem pirkstiem ir pareizi pārmest krustu un vai tas jādara no labās puses uz kreiso vai otrādi, šķita tik svarīgi, ka tā dēļ izcēlās kari un cilvēki zaudēja dzīvības. Šodien Krievijas patriarhs un Romas pāvests tiekas un kādreizējās domstarpības, kuru dēļ viņu priekšteči viens otru nolādēja, pat nepiemin. Tās vairs nav aktuālas. Tagad par šīm kādreizējām kolīzijām var paraustīt plecus, taču sabiedrisko procesu mehānismi kopš tiem laikiem maz mainījušies. Ja par Stambulas konvenciju, partnerattiecību likumu vai viendzimuma laulībām sabiedrībā tiek lauzti šķēpi, tad tas liecina, ka šo jautājumu kopums veido kādas jaunas sociālas paradigmas fundamentu. To var dēvēt arī par jaunu ticību. Līdz ar to paraksts zem Stambulas konvencijas nozīmē lojalitātes apliecinājumu šai ticībai.

Jaunu ticību veidošanās nav nekas jauns. Lielās Franču revolūcijas laikos notika mēģinājumi ieviest Augstākā saprāta kultu. Šis projekts izrādījās dzīvot nespējīgs, jo kaut kā par seklu tika ņemts. Kāds vēl Augstākais saprāts? Dieva vietā jāliek pats cilvēks. Cilvēks ir visvarens. Viņš var ne tikai mainīt upju plūdumu un regulēt atomu reakcijas, viņš var arī mainīt cilvēka dzimumu. Un ne tikai to. Viņš var atcelt dabas likumus un likt cilvēkam darboties pēc pašu cilvēku radītajām rīcības matricām. Tāds kā sociālais mičurinisms – dabas noteiktais nav nekas, cilvēka konstruētais – viss. Cilvēks var visu, izņemot vienu. Viņš nevar uzvarēt nāvi.

Visas šīs idejas ir jau dzirdētas, un kādreiz to sauca par komunismu. Jaunajā ticībā – komunismā tika atmests viss transcendentais un «paradīze» pārcelta no debesīm uz zemi, solot cilvēkiem taisnības un laimes valstību jau šajā saulē. Idejas, kuras tagad popularizē mūsu Stambulas konvencijas pravieši, bija ļoti populāras arī pirms simt gadiem. Tā laika aizrautīgāko cīnītāju uzvārdi – Cetkina, Trockis, Kolontaja – labi pazīstami arī šodien. Tikai tas, ka šiem personāžiem izdevās negaidīti tikt pie varas un savas idejas uz pilnu klapi izmēģināt dzīvē, šīs jaunās reliģijas popularitāti uz kādu laiku mazināja.

Divreiz vienā upe neiekāpsi, un vēsture reti atkārtojas vienās un tajās pašās dekorācijās. Tagad Cetkina & Co reinkarnējusies Viņķeles & Co veidolā ar to pašu piedāvājumu, tikai nesalīdzināmi pievilcīgākā iesaiņojumā. Vecās kļūdas ir ņemtas vērā, un tiek izmantotas modernākās mārketinga viltības. Prece ir tik vilinoša, ka no tās grūti atteikties. Tie, kas atsakās, dodot signālu vardarbības atbalstam, vēsta reklāmas rullītis. Pamēģini tik būt pret. Tāpēc ielaisties detalizētās diskusijās par to, cik brīnišķīgā rotājumā ir iesaiņota šī danajiešu dāvana (diskusijās par atsevišķiem Stambulas konvencijas pantiem), ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tas nozīmē ielaisties uzpirksteņu spēlē pēc šīs «spēles» organizētāju noteikumiem. Tas ir, beigu beigās nekļūdīgi zaudēt.

Vienmēr jāatceras, ka tāpēc vien, ka šis saindētais ābols ir kļuvis daudz skaistāks, tas nav kļuvis mazāk bīstams. Var jau atvēzēties pret dabu un pateikt, ka tā nav nekas, bet ilgtermiņa cīniņā – cilvēks pret dabu – var būt tikai viens uzvarētājs. Un tas, visticamāk, nebūs cilvēks.