Latvijas sabiedrība ir izslāpusi pēc jaunām idejām un jaunas politikas. Latvijas politiskais dīķis ir tik aizaudzis, ka jau pārvērties par purvu. Cilvēki, kuri vēl atceras Brežņeva laikus, piekritīs – līdzība ar šodienu ir apbrīnojama. Idejiskais vakuums, vispārējs cinisms, valsts kā slaucama govs un neticība, ka kaut kas varētu mainīties. Šo laiku vēlāk nodēvēja par stagnācijas laiku. Pašreizējā stagnācija ir nenoliedzama. Tā gan nav tikai Latvijas problēma.
Ir skaidrs, ka pasaule ievirzās jaunā attīstības spirāles vītnē. Nav svarīgi, ko runā un dara ASV prezidents Baraks Obama; svarīgi, ka viņš iemieso cilvēku cerības uz jaunu pasaules kārtību nākotnē. Obamas ievēlēšana liecina, ka cilvēce ir noilgojusies pēc jaunas pieejas politikā. Runa ir par principiāli jaunu domāšanas modeli. Nav jēgas šobrīd to definēt, jo šīs jaunās uztveres paradigmas tikai veidojas un kā visas līdzīgas parādības būs formulējamas tikai ar atpakaļejošu datumu.
Šīs ilgas pēc pārmaiņām nav svešas arī Latvijā, un apķērīgākie cenšas jau laikus ieņemt šo daudzsološo nišu. Šajā nišā pirmie centās iespraukties teorētiskajā politikā izglītotākie Pabriks un Štokenbergs, kuri laikus aizlaidās no grimstošā Tautas partijas kuģa vraka. Taču viena lieta ir zināt sabiedrības noskaņojumu, bet pavisam cita – pārliecināti šo noskaņojumu paust. Štokenbergs – pensionāru un trūkumcietēju aizstāvis – tas skan kaut kā komiski... Savukārt Obama – vienkāršo ļaužu cerība – pavisam organiski.
Ja ir pieprasījums, agri vai vēlu atradīsies piedāvājums. Politiskā mārketinga profesionāle Sarmīte Ēlerte šo elementāro patiesību nekavējas izmantot savām vajadzībām un visās iespējamās vietās stāsta par jauno Latvijas politiku, kas nomainīšot šo veco, satrunējušo oligarhu būvēto šķūni. Labi, aizmirsīsim, ka gandrīz visus šos gadus kopš neatkarības atjaunošanas Ēlerte kā laikraksta Diena galvenā redaktore un Sorosa fonda Latvija valdes priekšsēdētāja ir bijusi šā greizā šķūņa būvniecības, nebaidīšos teikt, galvenā idejiskā iedvesmotāja. Cilvēki var mainīties, un varam pieļaut, ka tagad Ēlerte ir apjautusi savus maldus un pār viņu nākusi apskaidrība. Brīnišķīgi. Labāk vēlu nekā nekad.
Pēdējā laikā Ēlerte uzstājas bieži. Kā jau tas pienākas nākamajam politiskajam līderim (jādomā, ka Ēlerte nesmādētu fotografēties ne tikai marķīzes de Pompadūras kleitā, bet arī kādā modernākā Latvijas amatpersonas mantijā). Katru reizi gaidu no viņas rūpīgu aizvadīto divdesmit gadu politiskā procesa analīzi un paškritisku savas darbības izvērtējumu. Pagaidām neesmu sagaidījis. Ir cilvēki, kuriem publiski atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu ir nepārvarami grūti. Pieņemsim, ka Ēlerte savus nodarījumus pret latviešu tautu nožēlo klusībā. Galvenais, ka cilvēks grib laboties un tagad nāk klajā ar jaunu piedāvājumu latviešu tautai, kas dotu cilvēkiem cerības, ka šajā bēdu ielejā beidzot sāksies sen gaidītais pavasaris un drīz viss plauks un ziedēs. Kur ir šis piedāvājums?
Kā talantīga māksliniece Ēlerte pauzē. Tiek ziņots, ka viņa ar savu jaunās politikas arhitektūras ieceri plašāku sabiedrību iepazīstinās partijas Jaunais laiks izbraukuma domes sēdē Kandavā. Žurnālisti mēro ceļu uz Kandavu, lai būtu klāt brīdī, kad Latvijas politikas galvenā arhitekte iepazīstinās sabiedrību ar savu jauno Latvijas vīziju. Taču žurnālisti uz Kandavu ir braukuši velti. Ēlerte it kā iekuļas avārijā un līdz Kandavai nemaz nenonāk.
Partijas Pilsoniskā savienība kopsapulcē Ēlerte beidzot pasludina savu jauno Latvijas redzējumu. Moderna, 21. gadsimta, eiropeiska valsts. Zālē sēdošie daudznozīmīgi kasa pakaušus. Negribas publiski izrādīt, ka kaut ko nesaprot. Kur te novitāte?
Kaut ko līdzīgu Ēlerte atkārto Jaunā laika sapulcē. Ir dziesmas, kuras iepatīkas tikai pēc kādas trešās noklausīšanās reizes, un ir dziesmas, kuras vienreiz noklausīties vēl var, bet vēlreiz darīt to pašu vairs nav sevišķas vēlēšanās. Ēlertes dziesma ar katru nākamo reizi izklausās arvien vārgulīgāka un apnicīgāka. Ja viņa to pašu dziedās 27. februārī partijas Sabiedrība citai politikai konferencē, tad viņa būs izvēlējusies sava kādreizējā favorīta Andra Šķēles ceļu, proti, atgriezties politikā, lai pierādītu – katram laikam savi ietekmes līderi. Divreiz vienā upē neiekāpsi.
LTV1 raidījumā Jauna nedēļa Egils Zariņš Ēlerti tincina, kāds ir jaunais piedāvājums. Ēlerte vecumam neatbilstoši laužas, koķeti smaida un sola, ka būs. Viņa tomēr drusku paceļ noslēpumainības plīvuru un pavēsta, ka jaunums būšot Rietumu izvēle, kas Vienotību atšķiršot no citām partijām. Šajā brīdī viss Ēlertes intelektuālais šarms nobrūk. Ko viņa galu galā pateica?
Visus šos gadus Latvija ir konsekventi gājusi Rietumu ceļu. Esam iestājušies NATO un ES; esam atbalstījuši visas mūsu stratēģisko partneru ārpolitiskās iniciatīvas; esam bijuši atvērti Rietumu investoriem, un tie šeit jutušies labāk nekā savās mājās. Ko vēl? Neviena latviešu politiskā partija neiestājas par attiecību pavājināšanu ar Rietumiem. Gan TP, gan ZZS un savā būtībā arī LPP/LC, nemaz nerunājot par TB/LNNK konsekventi atbalsta mūsu rietumniecisko orientāciju. Tad kāpēc Ēlerte piemin šo Rietumu izvēli? Tāpēc, ka tas ir tas pats vecais, apbružātais sauklis – krievi nāk, latvieti, nepadodies! – jaunā aranžējumā. Ēlerte jaunu ideju trūkumu kompensē ar intelektuāli nožēlojamo baidīšanu ar krieviem. Nekā cita Ēlertei nav, ko piedāvāt. Tāpat kā Šķēlem. Abi kādreizējie domubiedri pa atšķirīgiem ceļiem nonākuši pie viena rezultāta – idejiskā tukšuma.