NĪN jucekļa sakārtošanu paslauka pagultē

Vakardienas Saeimas sēdē deputāti noraidīja Reģionu apvienības ierosinājumu nodot izskatīšanai komisijās grozījumus nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likumā.

Noraidījums notika, nevis balsojot pret, bet gan deputātu vairākumam atturoties (par – 30, pret – 6, atturas – 51). Tas nozīmē – deputāti pēc būtības piekrita, ka kaut kas šajā likumā nav kārtībā un tas jāgroza, bet, tā kā šie grozījumi, no vienas puses, ir plašām iedzīvotāju (vēlētāju) masām ļoti jūtīgi, bet, no otras, skar pašvaldību ieņēmumus, tad labāk tos neaiztikt un visu atstāt, kā ir. Tas nozīmē, ka pēc kāda laika pie NĪN likmju sakārtošanas būs jāatgriežas, jo šī ir tā nodokļu joma, kurā ir vislielākais juceklis. Nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu, kad šī atgriešanās notiks. Pēc 2017. gada pašvaldību vēlēšanām vai pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām. Citiem vārdiem, visi jautājumi par NĪN pagaidām tiek paslaucīti zem gultas, lai ar to nodarbojas un risina jau vēlāk citi.

NĪN ir viens no tiem nodokļiem, kuru pēc ekonomiskās pārvaldības teorijas vajadzētu iekasēt vairāk, bet par kura izmaiņām praksē ir vislielākie iebildumi. Iemesls šiem iebildumiem parasti ir tāds, ka apzināti vai neapzināti šie grozījumi tiek ierosināti tik nejēdzīgi, ka noteiktām interešu grupām rada pilnīgi pamatotus iebildumus, kurus grūti neatzīt. Piemēram, šobrīd gan publiskajā telpā, gan no Saeimas tribīnes (deputātes Ingas Bites izpildījumā) skan stāsts par nosacīto mājas īpašnieku, kuram kāds blakus par milzu naudu nopircis zemesgabalu un uz tā būvēs pili, kā rezultātā kadastrālā vērtība šim zemesgabalam vairākkārt pieaugs un tāpat arī pieaugs NĪN. Publiskajā telpā tiek piesaukts Rīgas skolotājas Liānas Hiršsones piemērs, kurai nekustamā īpašuma nodoklis desmit gados pieaudzis 26 reizes no 40 eiro 2006. gadā līdz 1040 eiro šogad.

Tā kā neviens zemes īpašnieks nevar būt drošs, ka viņa īpašumam blakus kāds bagātnieks «pa dārgo» nenopērk zemi, tad skaidrs, ka cilvēki tiek satraukti, daudz neprātojot par šāda pirkuma varbūtību. Tāds satraukums ir tikai normāls, jo jebkura neskaidrība un iespējamais apdraudējums rada trauksmi un nedrošības izjūtu. Taču šo trauksmes un nedrošības izjūtu var novērst pavisam vienkārši. Galu galā ne mēs esam izgudrojuši demokrātiju. Metodes, kā šādas situācijas risināt, atklātas jau sen. Velosipēds sen ir izgudrots, un tur nekā jauna nav jāizgudro.

Par paraugu var ņemt Ņujorkas praksi, kā cīnīties pret strauju īres maksu kāpumu. Tur ir noteikts minimāls – 3% liels – pieļaujamais īres maksas pieaugums gadā vecajiem īrniekiem. Jaunam īrniekam var prasīt, kādu īres cenu vien grib, bet vecie tiek aizsargāti. Tas nozīmē, ka vienā mājā un vienā rajonā dzīvokļa īres maksa dažādiem īrniekiem var atšķirties vairākkārt, atkarībā no tā, cik sen viņš šo īpašumu ir sācis īrēt. Ja, piemēram, Hārlemā, kas pirms 30 gadiem bija izteikts graustu rajons, bet tagad pietiekami respektabls Manhatanas rajons, kāds dzīvo vienā un tajā pašā dzīvoklī jau kopš astoņdesmitajiem gadiem, tad viņa īres maksa var izskatīties smieklīgi maza uz apkārtējo fona.

Pēc šī parauga varētu arī pie mums ierobežot kadastrālās vērtības pieaugumu tam īpašumam, no kura tiek aprēķināts NĪN. Esošajam īpašumam jānosaka kadastrālās vērtības pieauguma ierobežojums, kas neitralizētu iespējamo apdraudējumu, ja kadastrālā vērtība dažādu iemeslu dēļ strauji kāptu. Pašreiz, kad pašvaldība faktiski var noteikt lielas nekustamā īpašuma atlaides, situāciju reālajā dzīvē lielā mērā atrisina, taču to neatrisina psiholoģiskā plāksnē, jo šīs atlaides ir nevis strikti likumā noteiktas, bet gan nodotas pašvaldību kompetencē, kas atlaides var gan piemērot, gan nepiemērot. Rezultātā katrs īpašnieks pie sevis spiests domāt, vai man piešķirs šīs atlaides vai nepiešķirs, un šāda neskaidrība rada tikai papildu stresu.

Strikti noteikti veco īpašumu NĪN maksājuma pieauguma ierobežojumi šīs neskaidrības noņemtu. Savukārt uz tiem īpašumiem, kuri tiek no jauna iegādāti, jau būtu tirgus cenai atbilstoša kadastrālā vērtība un šai vērtībai atbilstošs NĪN. Rezultātā vilks paēdis un kaza dzīva, respektīvi, pašvaldības saņemtu pienācīgu NĪN no jaunajiem īpašumiem, bet vecajiem īpašniekiem atkristu kreņķi par iespējamu nepanesamu NĪN pieaugumu nākotnē.