Irākas samezglojums

© F64

Jau pusgadsimtu par lielāko pasaules miera draudu tiek uzskatīts neatslābstošais saspīlējums Tuvajos Austrumos. Agrāk galvenā uzmanība tika pievērsta arābu – izraēliešu konfliktam, bet tagad priekšplānā izvirzījusies cīņa pret islāma terorismu, kura saknes arī aug šajā reģionā.

Lai arī pēdējos gados uzmanības centrā ir Sīrija, blakus esošajā Irākā situācija nav daudz mierīgāka. Šajās dienās notiek Irākas armijas uzbrukums Fallūdžai, kuru jau divus gadus savā kontrolē notur Islāma valsts spēki. Pašnāvnieku sarīkotie sprādzieni Irākas lielākajās pilsētās kļuvuši tik regulāri, ka ziņu lentēs pazūd kā ikdienišķi. Lai aktualizētu Irākas situāciju pasaules politiskajā darba kārtībā, pagājušās nedēļas nogalē Parīzē tika organizēta miera konference, kurā dažādi Irākas un pasaules politiķi centās atrast ceļu, kā risināt valstī samilzušās problēmas. Pasākumu organizēja Latvijā bāzēta kustība - Irākas miera vēstneši (PAFI), kas galvenokārt pārstāv Irākas sunītus, un tas šai konferencei piešķīra zināmu vienpusību. Gaisotne zālē bija esošajai Irākas šiītu varai nedraudzīga. Tomēr konferencē uzstājās un uz zālē sēdošo jautājumiem atbildēja daudzi Rietumu politiķi (redzamākais no viņiem - bijušais Francijas premjers un ārlietu ministrs Dominiks de Vilpēns), kuri kopumā ieņēma neitrālu nostāju. Kā izteicās ASV bijušais kongresmenis Džeralds Vellers, viens no šādu konferenču uzdevumiem ir izglītojošais, un klātbūtne šajā pasākumā ļāva būtiski uzlabot sapratni par pretrunām, kuras plosa sašķelto irākiešu tautu.

Pērn intervijā NRA profesors Leons Taivāns patlaban notiekošo Tuvajos Austrumos nodēvēja par šiītu - sunnītu karu. Kādam šāds notikumu traktējums var šķist pārāk sīks un gribas zīmēt globālas batālijas, kurās cīnās islāms ar Rietumiem, ASV ar Krieviju utt. Tomēr tiklīdz saskaries ar konfliktā tieši iesaistītajām pusēm, tā kārtējo reizi pārliecinies, ka profesoram Taivānam taisnība. Latvijā dzīvojošie var padomāt - ko gan tie irākieši viens otru spridzina? Kas traucē kopīgi celt savu valsti? Izrādās, ka starpkonfesionālais naids ir lielāks, nekā spējam iedomāties.

Irāka kā valsts ir mākslīgi radies 1. pasaules kara produkts, kurā dzīvo gan tie, kas gadu simteņiem dzīvojuši persiešu (irāņu) kultūras telpā (šiīti), gan tie, kuri dzīvojuši Osmaņu impērijas sastāvā (sunnīti). Šo cilvēku kultūras un tradīciju atšķirības ir ne mazākas kā Latvijā starp krieviem un latviešiem, lai gan visi runā arābu valodā. Skaitliski Irākā ir neliels šiītu pārsvars. Sadāma Huseina valdīšanas laikā visa valsts politiskā un ekonomiskā vara bija sunnītu rokās, bet šiīti bija apspiestais vairākums. Pēc ASV iebrukuma un Huseina gāšanas pie varas vēlēšanu ceļā nonāca skaitliskais vairākums - šiīti. Savukārt bijušie noteicēji sunnīti nonāca apspiesto lomā. Tāpēc pat tie sunnīti, kas cieta no Huseina režīma, asi nosoda 2003. gada ASV iebrukumu un negrib atzīt pašreizējās Irākas valdības leģitimitāti, aiz kuras stāvot Irāna.

Konferences noslēguma preses konferencē tika paziņots par jauna Irākas nacionālā projekta dibināšanu šeiha Džamala al Dari vadībā, kurš paziņoja, ka projekts būs atvērts visiem irākiešiem neatkarīgi no konfesionālās piederības. To gan vieglāk teikt nekā izdarīt, jo konferences gaitā bija jaušams, ka, jo sparīgāka šiītu un Irānas kritika, jo lielāks zālē sēdošo atbalsts.

Konfesionālās pretrunas nav noslēpjamas, un D. Vilpēns precīzi norādīja, ka miera procesā galvenais ir iesaistīt visas puses (šiītus, sunnītus, kurdus) un dot tām visām iespēju izmantot labumus, ko dod naftas ieguve. Problēma ir tā, ka atbilstoši vietējai tradīcijai - uzvarētājs paņem visu. Tas nozīmē, ka teritorijās, kuras kontrolē oficiālā Irāka, visa vara ir šiītu rokās. Lai gan visas puses runā par sadarbību, taču neviens otram piekāpties negrib. D. Vilpēns var aicināt puses spert pirmo soli pretī otrai; šeihs al Dari var teikt, ka durvis visiem atvērtas, bet praksē realizēt samierināšanos ir grūti.

Tieši tas arī ir šādu konferenču galvenais ieguvums, ka tiek formulētas savstarpējās pretenzijas, un, kā atzīmēja vairāki runātāji - šis ir tikai pirmais solis. Jāmācās meklēt kopsaucējus, lai sagrauto Irākas valsti veidotu uz jauniem, ilgtspējīgiem pamatiem. Vai tas izdosies? Tik drīz vēl ne, bet ikviens ceļš sākas ar pirmo soli.



Svarīgākais