Iekāpjot rietumnieku kurpēs

© F64

Ar Vācijas federālās zemes BādenesVirtemburgas gādību nupat bija iespēja nedēļu iepazīties ar turienes politiskajiem un ekonomiskajiem sasniegumiem. Atgriežoties mājās, kāds mans labs paziņa nedaudz ironiski pavaicāja – nu, kā pēc Brexit izskatās visa tā ES lieta un Latvija, skatoties no malas, no Vācijas augstumiem? Uz šo jautājumu biju spiests atbildēt – diez cik labi jau neizskatās.

Kā tas parasti notiek, skatoties no otras puses, turienes skatījums uz ES un tās problēmām ir diezgan atšķirīgs no tā, kā situāciju redzam mēs. Vācija ir bagāta, liela, pašpietiekama valsts. Tā ir valsts ar milzīgu tirdzniecības proficītu. Tā ir pasaules lielākā eksportētājvalsts, kura eksportē preces par lielāku summu nekā Ķīna un ASV. Uzreiz jāpiebilst, ka attieksme pret Austrumeiropas valstīm (Latviju tur neviens daudz neatšķir no Lietuvas, Rumānijas vai Polijas) daudz neatšķiras Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Spānijā vai kādā citā «vecās» ES valstī. Šim skatījumam var piekrist, var nepiekrist, to var apstrīdēt un ar dažādiem faktiem apgāzt, bet tas vienkārši tāds ir.

Īsumā apmēram šāds: «Jā, mēs (Rietumeiropa) esam Eiropas centrālais pamats (šeit nav runa par ģeogrāfiskiem jēdzieniem), uz kura gadu simteņiem veidojusies Eiropas tagadējā bagātība un varenība. 2004. gadā mēs augstsirdīgi savā saimē uzņēmām Austrumeiropas valstis, kuras pusgadsimtu bija smakušas zem komunistu un PSRS jūga, un no sirds vēlējāmies šīs valstis integrēt kopējā Eiropas mājā. Taču, tikuši pie kopējā galda, šie aiz labsirdības pieaicinātie «nabaga radinieki» (austrumeiropieši) nevis izrāda pateicību, bet gan klaju neapmierinātību, ka viņiem tiek ierādītas ne tās labākās vietas pie galda un netiek likti uz šķīvja treknākie kumosi. Vismaz ne tik trekni kā galvenajiem maltītes sponsoriem. Turklāt arī jauno radinieku uzvedības manieres un pat runas un domāšanas veids ir ne pārāk pieņemams. Tomēr, par spīti visam, esam gatavi kopā būvēt mūsu kopējās mājas un pacietīgi radināt mūsu «nabaga radiniekus» pie labām manierēm un civilizētas kultūras.»

Mums šis skatījums var likties greizs un nepamatots, bet rietumeiropiešiem tas šķiet tik pašsaprotams, ka viņi jūtas gluži vai apjukuši, ja kāds apšauba viņu līderību un tiesības pamācīt «atpalikušos». Tas, ka austrumeiropieši gribētu sajust, ka viņus uztver kā vienlīdzīgus ar «rietumniekiem», bet tādi nejūtas; savukārt rietumnieki tā gribētu uztvert austrumniekus, bet kaut kā nevar pat gribot, rada to disonansi attiecībās, kura uz āru izlauzās Lielbritānijā. Latvijā daudzi domā, ka Anglijā un citur Rietumeiropā vietējos visvairāk satrauc «melnīgsnējo» bēgļu (migrantu) «masas». Diemžēl ar «migrantiem» pirmām kārtām tur tiek domāti baltādainie Austrumeiropas mazkvalificētie strādnieki, kuri atšķirībā no «melnajiem» nezina vai vāji zina angļu (vācu, franču) valodu un mentālo atšķirību dēļ slikti integrējas vietējā vidē.

Ja gribam saglabāt vienotu ES (bet to grib lielākā daļa cilvēku gan ES rietumos, gan austrumos), tad kaut kā šī disonanse jāmazina. Lai to mazinātu, ir jāsāk ar to, ka jāsaprot - ja gribam, lai mums būtu tādas pašas algas un sadzīves apstākļi kā Vācijā, tad arī pašiem jābūt vismaz ar tādu pašu darba un sadzīves kultūru kā vāciešiem. Taču ar to ir zināmas problēmas. Braucot pa Vāciju nedēļu, neredzēju nevienu (!) māju ar aplupušu krāsojumu, apdrupušiem stūriem, šķību vai izlauzītu sētu, kamēr pie mums tādas ir teju katra otrā. Vācijā, šķiet, gads būtu jābrauc ar auto pa visnomaļākajām ielām, lai ieraudzītu tikpat daudz bedru uz ielām kā 200 metru garā posmā uz Jaunsaules ielas Rīgā pie savām mājām. Nav runa par to, ka kāds to dažādu iemeslu dēļ nav izdarījis. Runa ir par to, ka mums tas liekas gandrīz vai normāli un bedrainas ielas nav pietiekams pamats, lai tāpēc vēlēšanās triektu ratā pilsētas mēru. Ielu un māju fasāžu stāvoklis nav kritērijs, pēc kura tiek vērtēts pilsētas saimnieka darbs. Tad nu nevajadzētu sūdzēties, ka arī visās citās dzīves apstākļu jomās mums viss ir tikpat bedrains un noplucis. Arī algas un darba produktivitāte. Viss ir cieši saistīts, un var jau pie visa vainot valdību, bet tā katrai sabiedrībai ir tāda, kādu tā pelnījusi. Ar visām no tā izrietošām sekām. Izskatās, ka vācieši to saprot, bet mēs ne.



Svarīgākais