Latvijas valdība jau ir aizņēmusies 2 miljardus latu un aptuveni tikpat vēl domā aizņemties. Kopējā kredītlīnija paredzēta 7,5 miljardi eiro. Premjers Valdis Dombrovskis izsaka cerību, ka varbūt tik daudz nebūs jāaizņemas.
Ļoti iespējams. Darbojoties ekonomikas žurnālistikā, esmu ievērojis, ka vairākums cilvēku visai aptuveni orientējas skaitļos. Īpaši lielos skaitļos. Tāpēc transformēsim sataisītos parādus taustāmās lietās.
Pakļaujoties ES prasībām, Lietuvā ir slēgta Ignalinas AES. Baltijas reģionā veidojas elektroenerģijas deficīts. Šis fakts bija zināms jau sen. Lietuvieši ar jaunas AES būves projektu ir aizmuļļājušies tik tālu, ka kļūst apšaubāms, vai šis projekts vispār jelkad īstenosies. Mums var patikt vai nepatikt Putins, bet muļļāšanos viņam grūti pārmest. Krievija noreaģēja ātri, un jau 2016. gadā Kaļiņingradas apgabalā tiks palaists pirmais Baltijas AES reaktors. AES būvniecības izmaksas ir ap 3 miljardi eiro. Mazāk, nekā esam jau aizņēmušies. Rodas jautājums – kas Latvijai traucēja būvēt savu AES un kļūt par reģiona enerģētiskas lielvalsti? Sava AES plus Inčukalna gāzes krātuve padarītu mūs par Eiropas mēroga spēlētāju enerģētikas tirgū. AES būvniecībā iztērētos miljardus varētu atdot par pārdoto enerģiju.
Labi, AES būve var šķist pārāk ambiciozs un daudziem arī ekoloģiski bīstams projekts. Par to summu, kura ir ieplūdināta Parex bankā un finanšu sektora stabilizācijā (pārējo banku glābšanas fondā) varētu uzbūvēt sen nepieciešamo Ziemeļu šķērsojuma maģistrāli ar tiltu (vai tuneli) pār Daugavu. Šo maģistrāli un tiltu varētu pataisīt par maksas ceļu, un, domāju, autobraucēji nepažēlotu kādu latu, lai nebūtu jāmokās pa sastrēgumiem. Ieguldījums būtu saprātīgs, un aizņemtos līdzekļus atbilstoši grafikam bez problēmām varētu atdot. Tiesa, šim projektam varētu pārmest, ka tas skar tikai rīdziniekus.
Tādā gadījumā par tiem līdzekļiem, kas iegrūsti finanšu sektora stabilizācijā, varētu pilnībā restaurēt visus Latvijas galvenos ceļus. Tiesa, šajā gadījumā parāda atdošana būtu problemātiska. Taču ne par matu problemātiskāka kā tagad. Toties būtu reāls labums.
Kāda ir faktiskā situācija? Ir reāli daudzu miljardu parādi, kuri jau pēc dažiem gadiem būs jāatdod, bet atdot jau nebūs no kā. Par aizlienētajiem miljardiem uzbūvēts nebūs nekas. Atkārtoju – itin nekas. Toties būs stabilizēts finanšu sektors, kurš, kā zinām vēl no deviņdesmitajiem gadiem, esot neatkarīgās (?) Latvijas ekonomikas pamats. Tā kā parāds ir sataisīts, bet avots, no kā to atdot, nav radīts, vienīgā iespēja būs pārfinansēties jau gluži par citiem procentiem. Šajos procentos arī meklējams viss pasākuma sāls. Šie aizdevuma procenti būs jāmaksā mūžīgi mūžos kā viduslaikos mesli feodālim vai ikmēneša maksājumi reketierim mūsdienās. Šī nauda nenonāks Āfrikas bada cietēju fondos, bet gan pārvērtīsies konkrētās precēs un pakalpojumos, kurus patērēs konkrēti cilvēki. Tik vienkārša ir naudas pelnīšanas shēma mūsdienu globālajā finanšu pasaulē.
Ik dienas sabiedrībai tiek atgādināts par vietējiem sīku shēmu bīdītājiem, bet globālos shēmotājus izliekas nemanām un – pat vēl vairāk – uzdod par labdariem un glābējiem. Tiek ironizēts par sazvērestības teorijām. Taču ironija šeit ir lieka. Drīzāk vajadzētu ironizēt par tiem, kas neredz šīs acīmredzamās lietas. Kādā veidā šādas shēmas var tikt iedzīvinātas praksē? Tiek nekaunīgi blefots. Latvijas sabiedrībai ir iegalvots, ka, neglābjot Parex banku un līdz ar to arī pārējās bankas, Latvijai būtu gals klāt un dzīve apstātos. Atļaušos apšaubīt. 1941. gada 1. jūlijā pār Rīgu gāja frontes līnija. Vai 5. jūlijā Rīgā nebija elektrības, nedarbojās ūdensvads un nekursēja autobusi? Viss darbojās, dzīve turpinājās, tāpat kā 1944. gada oktobrī, kad atkal mainījās vara. Kādas kataklizmas miera laikos varētu izraisīt banku bankrots? Protams, atsevišķiem finanšu shēmotājiem tā būtu katastrofa, bet ne jau latviešu tautai. Iespējams, ka būtu dažas īslaicīgas grūtības. Taču mēs nebūtu nonākuši mūžīgā parādu verdzībā. Diemžēl tas, ko izdarīja Godmanis un viņa sekotāji, gan ir latviešu tautai katastrofa, un nevajag biedēt mūs ar Islandes piemēru. No tās būtu jāņem piemērs, nevis jābiedē.