Kas atbildēs par tiesiskuma graušanu?

Pirms dažiem gadiem visa Latvijas pseidointelektuālā elite ar tās līderi Sarmīti Ēlerti priekšgalā publiskajā telpā rībināja bungas, aicinot sabiedrību aktīvi atbalstīt ģenerālprokurora Jāņa Maizīša ievēlēšanu uz otru termiņu.

Tika apgalvots, ka Maizīša neievēlēšanas gadījumā valsts atslīgs atpakaļ tiesiskuma tumšajos viduslaikos un mūsu Rietumu draugi uz mums skatīsies kā uz spitālīgajiem. Tika sacelta gluži neadekvāta jezga; rakstītas publiskās vēstules, kuras kā padomju laikos bija obligāti jāparaksta, lai nenonāktu izstumtā statusā; jautājums politiskā plāksnē tika virzīts kā principiāls – par vai pret tiesiskumu. Maizītis personificēja tiesiskuma garantu. Vēl pirms Kalvītis kļuva par stabilitātes garantu.

Gandrīz vai vienbalsīgi Maizītis pirms termiņa tika pārvēlēts par ģenerālprokuroru. Tagad kārtējo reizi varam pārliecināties, cik šo pašpasludināto morālo vērtību trubadūri ir tāli no sludinātajiem ideāliem. Ģenerālprokuratūra Maizīša vadībā ir iznīcinājusi sabiedrībā pēdējās ticības paliekas patiesam tiesiskumam. Tieši Maizīša vadībā tiesiskums Latvijā ir padarīts par politisko spekulantu andeles objektu. Tiek sacerētas un ierosinātas lietas, kurām acīm redzami nav nekāda tiesiska pamata. Tiesas taisa attaisnojošus spriedumus, Ģenerālprokuratūra tos pārsūdz, tiek tērēts cilvēku laiks un nauda, bet vienīgais rezultāts ir neskaitāmi makulatūras sējumu blāķi. Galvenais, ka tiek grauta ne vien ticība prokuratūras godaprātam, bet arī ticība tam, ka šajā valstī vispār ir kas svēts un neaptraipīts.

Nupat ar kaunpilnu izgāšanos beidzās kāds tiesas process, kurš cita starpā varbūt pat nebūtu pieminēšanas vērts, ja vien pats šis process nebūtu kliedzošs piemērs prokuratūras sīkmanīgajiem darbības principiem un metodēm. Runa ir par digitālās televīzijas krimināllietu – 2. Šajā krimināllietā tika apsūdzēti seši cilvēki par it kā ļaunprātīgu DLRTC likvidāciju. Nav nozīmes ieslīgt šīs lietas detaļās, jo tiesa kā pilnīgi nepamatotas jau noraidīja visas prokuratūras izvirzītās apsūdzības. Spriedumā starp rindām jaušams tiesas profesionālais sašutums par apsūdzības zemo kvalitāti. Vēl vairāk – tiek nepārprotami norādīts, ka prokurors Edvīns Piliksers, kurš šajā krimināllietā ir liecinieka statusā, nav neko darījis, lai novērstu DLRTC likvidāciju, kaut viņš labi zināja par šīs iestādes paredzamo likvidāciju.

Varētu domāt – kāda gan prokuroram Pilikseram daļa gar kāda uzņēmuma likvidāciju? Taču atcerēsimies, kādam nolūkam šī krimināllieta par DLRTC it kā ļaunprātīgo likvidāciju vispār tika radīta. Tā bija nepieciešama vienīgi tādēļ, lai saglabātu kādu jēgas šķietamību lielajai digitālās televīzijas lietai, kurā apsūdzēti 20 sabiedrībā pazīstami cilvēki, tai skaitā LNT ģenerāldirektors Andrejs Ēķis un Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

Lieta tāda, ka ir ļoti grūti izskatīt krimināllietu, ja neviens nav atzīts par cietušo. Grūti tiesāt par zagšanu, ja nevienam nekas nav nozagts. Šo acīm redzamo patiesību saprata pat Ģenerālprokuratūras izmeklētāji, tāpēc steidzami tika ierosināts kriminālprocess par cietušā likvidāciju. Var diezgan droši uzskatīt, ka lielo digitālās televīzijas lietu virzošais prokurors Piliksers pats personiski ir bijis ieinteresēts, lai tiktu ierosināta šī bezjēdzīgā lieta par DLRTC likvidāciju. Tiesvedība šajā lietā ir vienīgais pamatojums, lai prokuratūrai nebūtu jānāk klajā ar paziņojumu – esam kļūdījušies, atvainojiet, kungi, lieta nozieguma sastāva trūkuma dēļ tiek izbeigta.

Patlaban visas pazīmes liecina, ka ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vadībā šajā lietā notiek valsts naudas izšķērdēšana sevišķi lielos apmēros. Rodas jautājums – kas par to atbildēs? Vai tie, kuri pirms dažiem gadiem Maizīti taisīja par Latvijas tiesiskuma ikonu, tagad ir gatavi atbildēt par saviem maldiem, vai arī izliksies, ka pie Ģenerālprokuratūras reputācijas graušanas savu roku nav pielikuši?