8. jūlijā paredzēta ballīte, kuras laikā oficiāli tikšot nodibināts jauns politiskais spēks – Pēdējā partija. Jaunveidojamās partijas dibinātāju vidū ir cilvēki ar visai ekstravagantu pasaules redzējumu.
Maigi izsakoties, radoši cilvēki – tādi kā rakstnieks Pauls Bankovskis, mūziķis Roberts Gobziņš un multimākslinieks Kaspars Rolšteins. Var prognozēt, ka šī partija Latvijas drūmajā politiskajā rudenī ienesīs ne mazumu jautrības un dzīvesprieka. Visticamāk, ka vairākums projekta dalībnieku visu šo partijisko būšanu uztver kā rotaļīgu performanci. Kā Latvijas demokrātiskās attīstības ceļa novešanu līdz absurdam. To arī neslēpj paši partijas dibinātāji. R. Gobziņš tā arī saka – partiju sistēma nekur neder. Nosaukums Pēdējā partija acīmredzot jāsaprot kā – pēdējā nagla Latvijas demokrātijas zārkā.
Iepriekš minot partijas dibinātājus kā radošus cilvēkus, lietoju atrunu – maigi izsakoties. Viņi bez šaubām ir radoši un interesantu ideju pārpilni, taču, no konservatīvāka skatu punkta raugoties, viss šis tā sauktais radošums ir izteikti destruktīvs. Ar to negribu teikt, ka destruktīvs – tātad negatīvs, jo, lai kaut ko uzceltu, ir jānojauc vecais. Problēmas rodas, ja jaukšanas process kļūst prioritārs pār jauncelsmes procesiem. Kaut ko noārdīt ir viegli, bet uzcelt no jauna jau krietni grūtāk. No šā aspekta mēģināsim noskaidrot Pēdējās partijas stratēģisko mērķi.
Latvijas sabiedrībā kopumā demokrātiskā apziņa ir ļoti vāja. Latvijā demokrātija balstās tikai uz pieņēmumu, ka tā vajag un to prasa pārējā pasaules sabiedrība, ar kuru gribam draudzēties. Ja demokrātijas attīstības līmenis sabiedrībā ir zems, tad parasti palielinās birokrātijas un spēka struktūru nozīme. Birokrātija ir pārlieku svārstīga, jo tās ekonomisko stāvokli lielā mērā nosaka konkrētā politiskā situācija. Dāldera gadījums ir tipisks birokrātijas politiskā dreifa gadījums. Tāpēc no birokrātijas atkarīgas partijas nav spējīgas noturēt valsts varu. Rezultātā par ietekmīgāko spēku kļūst tās partijas, kuras par savas ietekmes instrumentiem spēj pārvērst tiesībsargājošās struktūras. Tiklīdz visas peripetijas ap ģenerālprokurora amata kandidātu un KNAB iekšējās intrigas tiek skatītas šādā rakursā, tā šo procesu dziļākā būtība kļūst acīm redzama. Vājās demokrātijās tas, kura rokās ir spēka struktūras, ir galvenais varas centrs.
Pēdējos piecos gados Latvijā valsts vara un Satversmē minētās demokrātiskās institūcijas ir mērķtiecīgi grautas. Tas tiek darīts it kā cēlu mērķu dēļ. Varas struktūras rūpējoties tikai par savām interesēm un par tautu nedomā. Taču daba necieš tukšumu. Par demokrātijas centrālo stūrakmeni un tātad varas centru ir pasludinātas nevis vēlētās varas struktūras, bet gan pilsoniskā sabiedrība, kuru personificē nevalstiskās organizācijas. Latvijas gadījumā par nevalstisko organizāciju savdabīgu jumtu uzmetušās dažas ārvalstiskās organizācijas, kuras cieši saistītas ar Sorosa fondu. Šā fonda bijušais valdes loceklis Uģis Rotbergs, kas tagad lietussargu grupas sastāvā startēs Saeimas vēlēšanās no Vienotības saraksta, šīs grupas prezentācijas pasākumā izrādīja neviltotu izbrīnu par to, ka kāds var pret Sorosa fondu paust negatīvu attieksmi. "Mēs taču darām tik daudz laba," viņš sašutis reaģēja uz pārmetumiem. Varētu Rotbergam tikai piekrist, ja vien fondam nebūtu tik izteiktas ekspansionistiskas tieksmes. Nepietiek ar to, ko Sorosa fonds savā nu jau vairāk nekā 15 gadu ilgajā darbības laikā ir pamazām monopolizējis visu sociālo zinātņu sfēru un centies pārņemt kontroli pār patiesi nevalstisko organizāciju sektoru. Sorosa fonds ir rūpīgi uzraudzījis, lai noteiktos amatos nokļūtu fondam lojāli cilvēki. Piemēram, nav iespējams kļūt par Stratēģiskās analīzes komisijas locekli, ja esi sorosiešu melnajā sarakstā. Sorosa fonda tīklojums alkst pārņemt kontroli gan pār sabiedrības apziņas veidošanu, gan valsts politisko varu. Neviens neiebilst pret Sorosa fonda labdarību, ja vien zem šīs labdarības izkārtnes nenotiek mēģinājumi pārņemt kontroli pār valsts varu.
Jo vājāka valsts vara, jo vieglāk šo pārņemšanu veikt. Nekas nepadara valsts varu vājāku, kā varas pataisīšana par balagānu. Mehānismu, kādā veidā jebkuru nopietnu pasākumu var pārvērst par bezjēdzīgu tingeltangeli, precīzi ir atsedzis Dostojevskis savā romānā Velni, kur kāds Ļamšins svinīgā pasākuma laikā, lai to izgāztu, sāk pa skatuvi staigāt uz rokām. Ļamšins to nedara aiz paša iniciatīvas. Viņš pilda augstāku revolucionāru rīkojumu. Tādi uz rokām staigātāji Ļamšini ir bijuši un būs. Viņi gūst baudu, par kaut ko paņirgājoties. Taču viņi vienmēr tiek slīpētāku personāžu izmantoti. Kas ir šie spēki, kas izmanto Pēdējās partijas dibinātāju īpatno humora izjūtu, varam tikai minēt.