Starptautiskais valūtas fonds publicējis darba ziņojumu par ekonomiskās krīzes dziļuma cēloņiem Austrumeiropā. Apjomīgo dokumentu ar virsrakstu Neveiksme vai slikta politika sagatavojuši SVF eksperti Bazs Bakers un Anna Marija Gulde. Galvenais secinājums: ekonomiskā krīze skāra visas Austrumeiropas valstis, bet pie tā, ka tā īpaši smagi skāra Latviju, vislielākā vaina jāuzņemas Latvijas Bankai.
Latvijā pie krīzes dziļuma ierasti vaino valdību. Galvenie grēkāži ir it kā atrasti. Tie ir Kalvītis, Šlesers, Godmanis, Slakteris un piedevām vēl Kargins ar Krasovicki. B. Bakers un A. M. Gulde, kurus mūsu iekšpolitiskās kolīzijas nesatrauc, norāda uz patieso vaininieku. Uz Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Tiesa, ziņojums ir sastādīts pēc visiem politkorektuma standartiem, nepieminot nevienas valsts valdības vai centrālās bankas vadītāja vārdu. Taču norādes ir nepārprotamas. Kas rakstīts ziņojumā?
Ar skaitļiem un tabulām tiek pierādīts, ka krīzes dziļums ir bijis cieši saistīts ar ieplūdušo privāto kredītu apjomu. Jo lielāks privāto kredītu apjoms pirmskrīzes laikā, jo straujāks ekonomikas pieauguma temps un sekojoši dziļāks kritiens, sākoties krīzei. To, ka galvenais krīzes dziļuma cēlonis ir milzīgās kredītu plūsmas, kas pēc iestāšanās ES gāzās iekšā Latvijā, diez vai noliegs arī kāds vietējais ekonomists. Taču, kas pie šīs nekontrolētās kredītu plūsmas vainīgs, Latvijā domas dalās. Vieni saka, ka vainīga valdība, kas nepamatoti cēla algas, citi visu vainu uzveļ zviedru bankām, kuras lētticīgos latviešu patērētājus uzsēdināja uz kredītu adatas.
Savukārt SVF ziņojums bezkaislīgi norāda, ka ar dažādiem administratīviem aktiem bija niecīgas iespējas būtiski ierobežot kredītu plūsmas. Kā piemērs tiek minēta Bulgārija, kur tika pat noteikti maksimālie kredītu izsniegšanas griesti. Taču arī šāds radikāls solis Bulgāriju neglāba, jo bankas vienkārši lielākos kredītu ņēmējus pārcēla uz savām mātes bankām, un kopējais ieplūstošo kredītu apjoms nemazinājās. Arī pārmest zviedru bankām par bezatbildīgu kredītu dāļāšanu ir neproduktīvi. Banku galvenais mērķis ir pelnīt.
LB prezidents Rimšēvičs visās iespējamās vietās norāda, ka jau kopš 2004. gada esot valdību un sabiedrību brīdinājis par ekonomikas pārkāršanas risku un par nepieciešamību veikt kreditēšanas ierobežošanas pasākumus. Rimšēvičs ir viens no vislabāk atalgotajiem vadītājiem Latvijā. Par ko viņš saņem šo algu? Vai par to, ka laiku pa laikam kādu brīdina un cenšas pārliecināt? Vai arī par konkrētu rīcību? Intervijās un citās uzstāšanās reizēs Rimšēvičs labprāt stāsta, kas būtu jādara valdībai, politiskajām partijām priekšvēlēšanu laikā, taču ļoti nelabprāt runā par paša paveikto. Pareizāk sakot, nepaveikto. Taču par Rimšēviča nepadarīto savā ziņojumā raksta SVF eksperti Bakers un Gulde. Viņi norāda, ka vienīgais veids, kā efektīgi regulēt kredītu plūsmas ir monetārā politika. Viss pārējais ir voluntāra cīņa ar vējdzirnavām. Ja valstij nav savas monetārās politikas, tad naudas plūsmas vienmēr atradīs ceļus, kā apiet jebkurus administratīvos šķēršļus naudas pieplūdei vai aizplūdei. Vienīgais efektīvais uzbērums šo plūsmu ceļā ir monetārie instrumenti.
Kad valstī gāžas iekšā lēti kredīti, tad vietējās valūtas kurss automātiski kāpj. Tā kā Latvijas lata kurss ir piesaistīts eiro un svārstību koridors ir noteikts tikai 1% robežās, tad kredīta buma laikā lata kurss bija piespiests pie maksimāli pieļaujami augstākās robežas. Latvijas Banka mākslīgi uzturēja zemu lata kursu, tādējādi papildus veicinot kredītu ieplūšanu. Šajā situācijā Rimšēvičam teikt, ka "mēs brīdinājām", ir vienkārši nepiedienīgi. Tā vietā, lai tukši pļāpātu, Latvijas Bankai bija jārīkojas. Redzot, ka valstī nekontrolēti gāžas iekšā lēti kredīti, tai bija nekavējoties jāpaplašina valūtas svārstību koridors līdz 15%, atbilstoši valūtas kursa mehānismam 2 (VKM 2), kas pilnībā atbilst Māstrihtas kritērijiem par iespēju pievienoties eiro zonai. Tas ļautu kredītu buma laikā revalvēt latu par 15%, tādējādi padarot kredītu došanu mazāk pievilcīgu. Tieši tā darīja Čehijas, Polijas, Slovākijas un Rumānijas centrālās bankas, kuras pakāpeniski cēla vietējo valūtu vērtību.
Lūk, ko saistībā ar Slovākijas iestāšanos eirozonā raksta Latvijas Bankas ārējo sakaru pārvaldes vecākā ekonomiste Antra Trenko: "Lai samazinātu pārkaršanas risku un inflācijas līmeni, Slovākija, atrodoties VKM 2, divas reizes mainīja centrālās paritātes kursu. 2007. gada martā Slovākijas krona tika revalvēta par 8,5%. 2008. gada maijā Slovākijas nacionālā valūta tika atkārtoti revalvēta par 17,65%." Latvijā viss noritēja pretēji ekonomiskajai loģikai. Latvijas Banka bija vienīgā Austrumeiropā, kura kredītu buma sākumā devalvēja nacionālo valūtu par 9%, neveiksmīgā brīdī pārejot no piesaistes SDR uz eiro. Tādējādi vēl vairāk stimulējot kredītu došanu.
Ir grūti atrast citu izskaidrojumu Latvijas Bankas stūrgalvīgajai politikai uzturēt sašaurināto valūtas svārstību koridoru, kā vien ar vēlmi palīdzēt gūt papildu peļņu ārvalstu komercbankām, kurām pie fiksēta valūtas kursa nepastāvēja valūtas kursa maiņas risks. Pareizāk sakot, šis valūtas kursa risks tika uzkrauts kredīta ņēmējiem, kuri ņēma kredītu ārzemju valūtā. Piemēram, Čehijā un Slovākijā mazāk nekā 10%, Polijā – mazāk nekā 20% kredītu bija paņemti ārvalstu valūtās, kamēr Latvijā šis rādītājs bija tuvs 90%. Var kritizēt Dombrovska valdību, bet par viņa darbību dažkārt var izlasīt arī kādu pozitīvu atsauksmi ārvalstu presē. Vienīgais, ko var dzirdēt par Rimšēviča darbību – sliktākais centrālās bankas vadītājs Eiropā.