Mazināt plaisu

Latvijas politiķi norāda uz milzīgo plaisu, kas esot starp varu un sabiedrību. Un visi kā viens sola šo plaisu mazināt. Tiesa, sola sev ierastajā manierē. Proti, skandējot frāzes, ka pastāvot plaisa, tas esot slikti, plaisa jāsamazina, mēs darīsim visu, lai šo plaisu mazinātu, un tā tālāk, un tā joprojām. Tukšvārdībā Latvijas politiķus nepārspēt. Diemžēl ar darbiem viss iet pilnīgi pretējā virzienā. Lūk, piemērs.

Šīs vasaras klimata anomālijas skāra arī Latviju, un dažas mūsu pilsētas cieta no virpuļviesuļa. Sevišķi smagi cieta Madona. Vairākām mājām tika norauti jumti. Cilvēki nonāca gluži neapskaužamā situācijā. Šķiet, nu būtu īstais brīdis ar darbiem mazināt plaisu starp varu un sabiedrību. Kad tad, ja ne tagad? Valsts augstākās amatpersonas ierastajā stilā kā no grāmatas skandē pareizus vārdus. Valdis Zatlers pēc sarunas ar premjeru Valdi Dombrovski, iznācis pie žurnālistiem, saka: "Jārada cilvēkos drošības sajūta, ka viņi nav pamesti vieni ar savām nelaimēm." Gribas Valsts prezidentam aplaudēt. Var just, ka viņš saprot dabas stihijā cietušo bēdas. Acīmredzot abi kopā ar premjeru nolēmuši palīdzēt cietušajiem, tādējādi mazinot slaveno plaisu. Taču izrādās – nē. Seko premjera skaidrojums: "No valsts un pašvaldības budžeta mēs, protams, nevaram apmaksāt privātmāju jumtu būvniecību." Šeit uzsvars jāliek uz vārdu – protams. Dombrovskim tas, ka dabas stihijas izraisītajā nelaimē katrs paliek vienatnē ar sevi, liekas pašsaprotams. Valsts, protams, privātīpašniekiem nepalīdzēs. No viņa daudz neatpaliek Zatlers. "Privātajā sektorā daudz kas ir atkarīgs no privātā īpašnieka." Citiem vārdiem, tiekat vien galā, kā paši protat. Atcerēsimies, ka runa nav par cilvēku radītu nelaimi. Tā ir dabas stihija, kuras priekšā visi ir vienādi bezspēcīgi. Lielākas vai mazākas dabas katastrofas pasaulē notiek ik dienu. Parasti cietušos nešķiro, vai tie mituši valsts vai privātajos mājokļos. Nav pat tik daudz runa par materiālās palīdzības apjomu, cik par attieksmi.

Tajā pašā dienā, kad Rīgas pilī mūsu valsts augstākās amatpersonas izteicās par palīdzības (ne)sniegšanu privātmāju īpašniekiem, Krievijas televīzijā tika rādīta Latvijā nīstā Putina uzstāšanās valdības sēdē. Runa bija par ugunsgrēku skartajiem ciemiem. Putins apsolīja, ka visiem, kuru mājas meža ugunsgrēku laikā nodegušas, tiks uzceltas veco vietā jaunas un modernas mājas. Lūk, attieksme un patiesa drošības sajūta, ka cilvēks nav atstāts nelaimē viens. Ir pilnīgi neiedomājami, ka kāda no Krievijas augstākajām amatpersonām pateiktu – ugunsgrēkos cietušajiem mēs, protams, nepalīdzēsim un jaunas mājas necelsim. Bet mūsu demokrātisko vērtību aizstāvji netīksmē viebjas, ka Putins savā dzimtenē tik populārs, un kāri tver katru ziņu, ka Krievijas līderu reitingi kaut par nieku nokritušies. Netaisos idealizēt Putinu un viņa iedzīvināto politisko sistēmu, taču vai tikai tāpēc, ka viņš it kā pārkāpj demokrātisko rāmi, man būtu jānosoda viņa attieksme pret savas tautas problēmām?

Reiz kādā TV pārraidē tika izteikta doma, ka valstij ir jābūt kā mammai, kas rūpējas par saviem bērniem, tas ir, tautu. Šis viedoklis tika kolektīvi noraidīts un atzīts par aplamu. Tā izteicējs bija spiests atzīt savu kļūdu un ņemt vārdus atpakaļ. Virsroku ņēma uzskats, ka katrs pats par savu rīcību atbildīgs un valsts funkcija ir vienīgi definēt spēles noteikumus. Galvenais netraucēt indivīdam rosīties. Pirmajā brīdī viss šķiet pareizi, mēs taču katrs esam tik diži un vareni, ka paši protam par sevi pastāvēt. Nekādu tēvišķu aizbildniecību mums nevajag. Tas taču ir tik arhaiski un nedemokrātiski. Taču, noliedzot valsts kā mammas funkciju, mēs atklājam, ka šāds lietišķs attiecību modelis pastāv bērnunamos, kur bērni aug bez vecāku mīlestības un nemitīgi notiek skarba cīņa par siltāku vietu zem saules formāli reglamentētā vidē.

Ir dzirdēta skumja metafora – bāreņu tauta. Patiesi, tā ir liela latviešu tautas mentāla problēma. Latviešiem nekad aiz muguras nav bijusi spēcīga valsts vara, un latvieši nekad nav jutuši šīs varas gādību. Ja kopš bērnības neesi izjutis gādīgu vecāku rūpes, tad vēlāk grūti kļūt gādīgam pašam. Tas izskaidro mūsu varturu pašsaprotamo nerūpēšanos par savu tautu. Valda uzskats – ja par mani neviens nerūpējas, tad kāpēc lai es par kādu rūpētos. Cik tālu mēs ar šādu attieksmi esam tikuši?

Ja gribam būt precīzi, tad latviešu tautas vēsturē tomēr ir bijis īss brīdis, kad latviešu tautai bija gādīgs aizstāvis. Var gānīt Kārli Ulmani un viņa antidemokrātisko rīcību 1934. gadā, taču fakts paliek fakts – tautas apziņā Ulmaņa valdīšanas seši gadi ir latviešu tautas zelta laikmets. Uzsveruu – tautas apziņā, nevis politologu disertācijās par demokrātijas attīstības tendencēm Latvijas teritorijā. Ulmaņa tēls asociē latviešu tautas slēptākās ilgas pēc kāda, kas stāv un krīt par savu tautu un neliek cilvēkiem nelaimē justies pamestiem vieniem likteņa varā.

Svarīgākais