Budžeta grozījumos vairs nav atradies finansējums pašvaldību mūzikas un mākslas skolu pedagogu algām. Finanšu ministrijas vēstījums ir skaidrs – tieciet galā, kā paši protat.
Latvija sevi pasaulē pozicionē kā "zeme, kas dzied"! Mēs lepojamies ar saviem unikālajiem dziesmu svētkiem, kora dziedāšanas tradīcijām un pasaules klases mūziķiem. Tādiem kā Maija Kovaļevska, Vestards Šimkus vai Raimonds Pauls. Visu šo sasniegumu pamatā ir plaša muzikālās izglītības bāze, sākot no vietējām muzikas skolām un pašdarbības kolektīviem. Ne jau televīzijas talantu fabrikās, bet gan ar šo masveidību veidojas talantu bāze. Tieši to pašu var teikt par mākslas skolām.
Braucot pa Angliju, ik pa brīdim redzami neskaitāmi futbola laukumi, kuros trenējas nākamie Bekhemi. Latvijā plaši sazarotais mūzikas un mākslas skolu tīkls līdz pat pēdējam brīdim ļāva cerēt, ka arī nākotnē mums būs savi Šimkusi un māsiņas Skrides. Diemžēl tagad jau par šīm lietām jārunā pagātnes formā. Finanšu ministrijas ierēdņi kā Stučkas laiku pārtikas komisāri siro pa valsti, pa budžeta pozīcijām ņemot nost to, ko var vieglāk kādam atņemt.
Mūzikas un mākslas skolas šajā ziņā ir visneaizsargātākās, tām atņemt ir visvieglāk. Kāds gan ir šo skolu pienesums valsts ekonomikā, spriež ar finanšu dzirklēm katrā rokā bruņotie komisāri. Šņak, šņak, nost, dzirkles cērp bez apstājas ierēdņu rokās. Taures varat pūst un vijoles čīgāt mājās aizkrāsnē, viņi bubina, dzirkļu rokturus enerģiski kustinot. Mums daudz svarīgāki uzdevumi jāveic – bankas jāglābj un finanšu sektors jāstabilizē, ierēdņi dusmīgi atņurd uz kuslajām bērnu, viņu vecāku un pedagogu iebildēm.
Latvija ir pārcietusi gan ekonomikas pilnīgu sabrukumu deviņdesmito gadu sākumā, gan banku, gan Krievijas krīzi, taču pat ekonomiski visgrūtākajos gados turpināja darboties bērnu mūzikas un mākslas skolas. Tagad visa mūzikas un mākslas skolu sistēma tiek palikta zem budžeta griešanas naža. Pareizāk sakot, zem giljotīnas. Sodīta ar nāvi. Grūti iedomāties, cik ļoti savu tautu nīstošam jābūt cilvēkam, kurš ierosinājis pieņemt šādu lēmumu. Negribu mūzikas un mākslas skolas pretnostatīt citām sporta un izglītojošām iestādēm, bet daudzmiljonu sporta kompleksu celtniecības un e-klases ieviešanas projekti kārtējo reizi parāda, kādā vērtē pie mums mūzika un māksla. Var jau cik tīk skaļi atkārtot saukli "zeme, kas dzied", bet tik un tā pasaule mūs drīzāk uztver kā zemi, kur zog!