Neatkarīgi no tā, kā beigsies valdības veidošanas process, tas uzskatāmi demonstrē pašreizējās politiskās sistēmas hronisko vājumu. Esošās koalīcijas pārliecinošā uzvara vēlēšanās ļāva domāt, ka jaunas valdības veidošana būs vien tehniskas dabas jautājums. Taču nekā. Tā izrādījās viena no mokošākajām šajā gadu tūkstotī. Kas tam par iemeslu?
Valdības veidotāju spazmatisko raustīšanos te uz vienu, te otru pusi nevar izskaidrot vienīgi ar to, ka politiķi paši nezina, ko grib jeb, citiem vārdiem, ir nepietiekami profesionāli. Iemesls, manuprāt, ir pavisam vienkāršs – kroplīgās politiskās sistēmas dēļ ir grūti saprast, kas notiek laukumā. Cik komandu vai politisko partiju ir tikušas Saeimā? Saeimā ir ievēlēti 5 vēlēšanu saraksti, bet, tieši cik partiju pārstāvji sēdēs 10. Saeimas krēslos, šķiet, neviens īsti pat nav skaitījis. Tas viegli izskaidrojams, jo šis jautājums nebija aktuāls, līdz Vienotības sastāvā esošā Sabiedrība citai politikai (SCP), izmantojot savas veto tiesības Vienotības ietvaros, nebija torpedējusi Nacionālās apvienības turpmāku piederību valdošajai koalīcijai. Ja SCP būtu Saeimā tikusi tradicionālā ceļā ar savu vēlēšanu sarakstu, tad šāds solis tiktu uztverts kā parasts politiskās cīņas manevrs, taču šajā gadījumā situācija ir cita. SCP ir bezbēdīgi iejājusi Jēkabielas namā uz Dombrovska kamiešiem.
Paskatīsimies, kā varēja notikt tā, ka samērā niecīga (lai neteiktu, margināla) partija, kura ar atsevišķu sarakstu kārpītos ap 5% barjeru, varēja diktēt noteikumus cilvēkam, kurš vēlēšanās ar lielu atrāvumu ieguvis lielāko plusiņu skaitu. Proti, Dombrovskim.
Var jau būt, ka Latvijas Satversmes tēvi radīja tiem laikiem vienu no pasaulē progresīvākajām politiskajām sistēmām. Taču paškritiski jāatzīst, ka latviešu tauta nebija tik "progresīva", lai šo sistēmu pieņemtu, un viss beidzās 1934. gada 15. maijā. Latvijas valsts pirmais un arī tā brīža ministru prezidents Kārlis Ulmanis daļēji pārtrauca Satversmes darbību, padzenot Saeimu. Šis solis izraisīja pavisam niecīgu sabiedrības pretestību, un liela tautas daļa to pat apsveica. No tā jāsecina, ka pirmskara Latvijā politiskā sistēma sabiedrības masu apziņā nebija iedzīvojusies.
Atjaunojot Latvijas valsti pēc ilgajiem okupācijas gadiem, politiskās sistēmas aprioro vājumu centās stiprināt, ieviešot procentu barjeru. Sākumā noteica 4%, tad paaugstināja līdz 5%, un vēl nesen skanēja ierosinājumi barjeru pacelt līdz 8% un pat 10%. Pēc nupat notikušajām vēlēšanām par procentu barjeras paaugstināšanu vairs nerunās. Tam nav jēgas. Sistēma pati atradusi ceļus, kā šo barjeru apiet. Pareizāk sakot, politiķi ļoti radoši izmanto sistēmas vājumu, apejot dažādus šķēršļus. Tiek nodibinātas politiskās apvienības, kas ļauj partijām un politiķiem, pārāk nesaspringstot, tikt Saeimā. Ja vēlēšanās startētu tikai īstas partijas, nevis partiju apvienību saraksti, tad Saeima, visticamāk, būtu līdzīga Jūrmalas domei. Bezjēdzīgi sadrumstalota un pilnīgi bezprincipiāla. To neviens it kā negrib, tāpēc vēlēšanās startē apvienotie saraksti. Taču, lai kā to negribētos atzīt, tas lietas būtību nemaina.
Lai gan šajās vēlēšanās Saeimā ir tikuši tikai pieci saraksti, mēs patiesībā esam ieguvuši ne mazāk sadrumstalotu parlamentu, kāds tas ir bijis līdz šim. Rezultātā Štokenbergs rausta Dombrovski aiz viena diedziņa, Kristovskis ar Čepāni un Druvieti aiz cita, bet Ēlerte klusiņām vāra ģifts virumu, ko īstajā brīdī iebarot tam, kam vajadzēs. Turpmākajos četros gados mēs vēl varēsim redzēt visdažādākās kombinācijas. Faktiski, vēlēšanu sistēma Latvijā pamazām ir transformējusies, relatīvi pazeminot 5% barjeras slieksni. Ņemot vērā, ka ievēlētajiem deputātiem pēc mandātu apstiprināšanas tikpat kā nav atbildības pret to sarakstu, no kura tie ievēlēti, apvienotus sarakstus var veidot diezgan atšķirīgas partijas, bet ar kādu labi skanošu, vienojošu saukli vai populāru līderi.
Nav šaubu, ka šīs Saeimas galvenajam uzdevumam ir jābūt valsts ekonomiskā stāvokļa normalizēšanai un depopulācijas risku mazināšanai. Tajā pašā laikā būtu aktīvi jāstrādā pie nopietniem politiskās sistēmas korekciju piedāvājumiem līdz pat kardinālai sistēmas maiņai. Valdošais uzskats, ka sistēmai nav nekādas vainas, galvenais, ir ievēlēt pareizos cilvēkus, ir jāatzīst kā kļūdains. Ieilgušie eksperimenti ar demokrātijas instrumentu lietošanu un vēlēšanu sistēmas pielabošanu ir jāpārtrauc. Esošajam Valsts prezidentam un viņa paspārnē esošajai Stratēģiskās analīzes komisijai ir visas iespējas izdarīt ko paliekoši labu Latvijas valstij un latviešu tautai. Iniciēt visaptverošu politiskās sistēmas reformu. Manuprāt, tā ir vienīgā iespēja Valdim Zatleram ieiet vēsturē kā politiķim.