Šodien sabiedrisko attiecību topā ir runas par politisko atbildību tautas priekšā. Politiķiem jābūt atbildīgākiem, ar to saprotot aktīvāku atbalstu noteiktas sabiedrības daļas vēlmju īstenošanai. Daudz mazāk pieprasīts vārds ir bezatbildība, lai gan, tieši bezatbildība jeb vieglprātība ir cilvēkiem, to skaitā valsts vadītājiem, visbīstamākā īpašība.
Šā gada pavasarī un vasarā atsevišķi politiski spēki organizēja parakstu vākšanu un sekojošus referendumus par diviem valstij būtiskiem jautājumiem – par Satversmes grozījumiem, kuri dotu tautas daļai tiesības atlaist Saeimu, un grozījumiem pensiju likumā, kas vairākkārt palielinātu mazās pensijas. Svarīgi ir izvērtēt Latvijas politiskā procesa dalībnieku patieso, nevis pašpasludināto atbildības slieksni.
Politiskā opozīcija, dažādas sabiedriskās organizācijas, arodbiedrības, liela daļa mediju aktīvi aicināja Latvijas pilsoņus piedalīties šajos referendumos un atbalstīt iesniegtos grozījumus. Tos, kuri aicināja referendumos nepiedalīties, apvainoja politiskā bezatbildībā, tautas interešu ignorēšanā un visos citos politiskajos nāves grēkos. Un nevajag izlikties par ciema muļķīti, kurš vientiesīgi saka: "Ja kāds ir pret šiem grozījumiem, tad ir jāaicina vēlētāji balsot pret, nevis bezatbildīgi jāaicina referendumā nepiedalīties." Varbūt no formālās demokrātijas viedokļa tā arī ir, bet no reālās prakses viedokļa vienīgais veids, kā šos grozījumus neatbalstīt, bija balsojumā nepiedalīties.
Taču ne par to ir stāsts. Lai referendumi beigtos ar to ierosinātājiem labvēlīgu rezultātu, tika mudināts tos abus rīkot vienā dienā. Tehnisku iemeslu dēļ tas neizdevās, par ko opozīcija izteica dzēlīgu kritiku. Valdošie speciāli vilkuši laiku, lai nevarētu abus referendumus rīkot vienā dienā.
Kā teiktu senie romieši – katru darbu kronē tā rezultāts. Paanalizēsim, kuri politiskie spēki rīkojušies atbildīgi un kuri – bezatbildīgi. Kuriem var uzticēt valsts stūri un kurus no tās jātur pēc iespējas tālāk? Lai šādu analīzi veiktu, modelēsim iespējamos notikumu attīstības scenārijus, ja būtu piepildījies politiskās opozīcijas, ārpus parlamenta kritiķu, atsevišķu mediju, sabiedrībā populāru kultūras darbinieku kvēlais sapnis un pilsoņi lielā vienprātībā būtu atbalstījuši piedāvātos grozījumus.
Skaidrs, ka jau nākamajā dienā tiktu iniciēta Saeimas atlaišanas procedūra, kas, ņemot vērā grozījumos iestrādāto zemo nepieciešamo vēlētāju skaita slieksni, drīz vien rezultētos ar parlamenta atlaišanu. Citiem vārdiem, šobrīd mēs būtu bez Saeimas, bez 81. Satversmes panta, bez budžeta un bez jebkādiem tēriņu ierobežojumiem, jo diez vai priekšvēlēšanu gaisotnē kaut cik produktīvi varētu strādāt Godmaņa valdība. Taču, visticamāk, mums nebūtu vis Godmaņa, bet Štokenberga valdība, jo nākamajā dienā pēc pozitīva rezultāta referendumā par grozījumiem pensiju likumā Godmaņa valdība būtu atkāpusies. Šo grozījumu pieņemšanai būtu katastrofālas sekas Latvijas finanšu un arī sociālā nodrošinājuma sistēmai, un grūti iedomāties, ka Godmanis vēlētos uzņemties atbildību par to, ko nav veicinājis.
Iespējams, Štokenbergs ir lielisks finansists un vadītājs. Par to neņemos spriest. Taču skaidrs, ka viņam vieglas dienas nebūtu, jo sākās pasaules finanšu krīze. Bankrotē pasaules lielākās bankas, tuvu bankrotam ir Islande, Ungārija. Valstu valdības garantē milzu aizņēmumus savas valsts bankām. Fondu indeksi, kredītaģentūru reitingi gāžas lejup. Bet Latvijā Saeima ir atlaista, valdība ir jauna, budžeta grozījumus nav, kas pieņem, pensionāriem jāsāk izmaksāt lielās pensijas, valsts kase kā izslaucīta, vien parādsaistību kalni aug augumā. Tikmēr uz ielas, medijos pilnā sparā trako priekšvēlēšanu kaislības. Vieni politiskie spēki apvaino otrus bezatbildībā, cinismā, negodīgumā, populismā un citos "jaukos" vārdos. Tikmēr no valsts budžeta finansētie iestādījumi sacenšas, kurš ātrāk un vairāk pagūs iztērēt, jo ir skaidrs, ka visiem nepietiks un decembrī budžetniekiem naudas, ko izmaksāt, vairs nebūs. Cilvēki steidz grābt naudu ārā no bankām, jo vispārējā haosa apstākļos neviena banka vairs nevar būt droša.
Šāds vai līdzīgs scenārijs būtu ļoti iespējams, ja abi referendumi būtu beigušies ar rezultātu, kādu bija iecerējuši organizētāji. Var iebilst – bet tolaik jau nevarēja paredzēt, ka pasaule ieslīgs finanšu krīzē un būs ekonomikas lejupslīde. Tiešām – nevarēja paredzēt, bet tieši ar to atšķiras atbildīgs cilvēks no bezatbildīga, ka rēķinās ar ļaunāko un dara visu iespējamo, lai no tā izvairītos.
Atskatoties atpakaļ, tagad valdošie varētu uzsvērt savu atbildību tautas un valsts priekšā un kaunināt tos, kas vieglprātīgi aicināja tautu uz neapdomīgu rīcību savu savtīgo politikānisko mērķu labā. Diemžēl novērsta bezatbildība visbiežāk paliek nesodīta, līdz notiek nelaime un visi saķer galvu, šausminoties: ar ko gan mēs domājām agrāk? Būtu jauki, ja šo vispārzināmo patiesību Latvijas politiskā procesa dalībnieki biežāk atcerētos.