Ziemassvētku laiks dod iespēju katram izbaudīt brīnišķīgo došanas prieku. Cilvēkiem paveras plašas iespējas iesaistīties dažādās labdarības akcijās. Neatkarīgā jau piecpadsmito gadu organizē šādu prieka došanas un gūšanas akciju.
Ikviens var avīzei rakstīt vēstuli ar lūgumu, ko vēlas saņemt no Ziemassvētku vecīša, mēs šīs vēstules publicēsim, un lasītāji savukārt šīs dāvanas varēs sarūpēt.
Jautājums, kāpēc ziedot, palīdzēt nepazīstamiem cilvēkiem, tam, kas kaut reizi to ir darījis, ir pilnīgi lieks. Tas ir milzu gandarījums par spēju sniegt citiem prieku un apzināties savu nozīmību. Pat, ja šī motivācija tiek traktēta kā egoistiska pašapliecināšanās, tas nemaina lietas būtību – vairot pozitīvo emociju daudzumu pasaulē. Dot otram, tas ir viens no augstākajiem humānisma aktiem. Tas ceļ pašapziņu ne mazāk kā grezns tērps vai lepns auto.
Aicinu Latvijas turīgos cilvēkus sacensties, nevis kuram dižāka mašīna vai greznāka villa, bet kurš vairāk ziedojis labdarībai. Un te ir pilnīgi lieki runāt, ka īsta labdarība ir anonīma un nav ko ar to plātīties. Kāpēc gan būtu jākautrējas no saviem labajiem darbiem? Tie, kas profesionāli nodarbojas ar labdarības organizēšanu un ir tiešā saskarē gan ar ziedotājiem, gan ar tiem, kas šos ziedojumus saņem, uzsver, ka visefektīvākie ir tiešie dāvinājumi un tie arī sniedz vislielāko abpusējo gandarījumu. Labāk iegādāties konkrētu vajadzīgu lietu, nekā dot naudu šīs lietas iegādei. Savukārt, ja kāds pārmet citam, ka tas uzdāvinājis, piemēram, invalīdu biedrībai trenažieri un uz tā uzlicis birku – trenažieru dāvinājis tāds un tāds, tad lai nopērk tādu pašu un liek savu birku. Šīs birkas dāvanas saņēmējus neuztrauc. Tās drīzāk uztrauc tos, kas pat labdarības akcijās atrod iemeslus par kaut ko raukt degunus un īgņoties. Bieži vien šis īgnums balstās uz vēlmi attaisnot savu skopumu.
Ir atsevišķi cilvēki, kuri uz aicinājumiem ziedot augstprātīgi novēršas – tā ir valsts neizdarība vai parazītu audzēšana? Var piekrist, ka ļoti daudziem cilvēkiem, īpaši slimiem bērniem, invalīdiem, palīdzība pilnā mērā būtu jāsniedz valstij. Taču nevajag aizmirst, ka valsts nav nekas cits kā vien mēs paši. Nav Latvijas valsts kaut kas ārpus mums pašiem. Tātad, ja mūsu valsts nav spējusi nodrošināt ikvienu slimu bērniņu ar nepieciešamo aprūpi, tad vainīgi paši vien esam. Un nav ko velt vainu uz kādiem citiem.
Pastāv uzskats, ka daudzi trūkumā nonākušie lielā mērā paši vainīgi pie savām ķibelēm un tāpēc nav tiesīgi pretendēt uz sabiedrības žēlumu. Dāvanu pasniegšana šai kategorijai tikai vairojot parazītiskas dzīves recidīvus. Pat, ja tā būtu, sabiedrības nocietināšanās un rokas demonstratīva nesniegšana pakritušajiem diez vai ir tas modelis, uz kuru mums jātiecas. Augsts sabiedrības solidaritātes līmenis ir tas, kas raksturīgs tām valstīm, kurās ir visaugstākais dzīves labklājības standarts. Ja nelabvēlīgā ģimenē aug bērns, tad viņš nav vainīgs, ka viņam nav mājās datora vai citu lietu, kuras ir citiem viņa vienaudžiem. Solidārā sabiedrībā, kur cilvēks cilvēkam ir draugs, nevis vilks, šādiem bērniem nedrīkst būt sajūta, ka viņi ir sabiedrības atstumti un tai nevajadzīgi. Ziemassvētku dāvana šādai ģimenei ir simbolisks žests, ka sabiedrībā neviens nav aizmirsts, katrs ir vajadzīgs un aprūpēts. Tieši tas pats attiecas uz veciem cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nonākuši grūtā situācijā. Solidaritāte un izpalīdzīgas rokas pasniegšana vienmēr ilgtermiņā atmaksājas.
Ir jābūt ļoti iedomīgam cilvēkam, lai viņš uzskatītu, ka materiālais nodrošinājums galvenokārt ir viņa paša nopelns. Tikpat labi šis cilvēks varēja piedzimt nelabvēlīgā ģimenē, ar ne tik apdāvinātu galvu, ar iedzimti vāju gribasspēku un tagadējos apstākļos, iespējams, deldētu Nodarbinātības valsts aģentūras slieksni. Katram, kurš šobrīd ir pietiekami situēts, lai varētu atļauties ziedot, ir jābūt pateicīgam Dievam vai liktenim, ka tas viņam devis pietiekamus talantus, kurus mērķtiecīgi attīstot, viņš šo pārticību spējis nodrošināt. Gudrība, mērķtiecība, uzņēmība, drosme, darbspējas un citas īpašības, kas ļauj cilvēkiem sasniegt noteiktu sociālo statusu, ir Dieva dāvanas, par kuru saņemšanu Kristus dzimšanas svētkos ir gods atlīdzināt citiem, kuriem paveicies mazāk.
Bieži ziedošanas un sociālās palīdzības sakarā piemin līdzību par zivi un makšķeri. Protams, ka cilvēkiem ir vajadzīga makšķere, taču tieši ar makšķeres sagādāšanu lai nodarbojas valsts sociālās palīdzības dienesti un konkrētas sabiedriskās organizācijas. Tie, kas grib Ziemassvētku laikā izdarīt kādam labu, sagādāt prieku gan otram, gan arī sev pašam, nav sevi jāapgrūtina ar šaubām – vai mans ziedojums vai dāvana būs īsti vietā? Katrs labs darbs, un došana vienmēr ir labs darbs, pasauli padara labāku. Darīsim to biežāk un vairāk.