Iezīmējušies nākamā gada budžeta konsolidācijas meti. Pagaidām var teikt, bez pārsteigumiem. Kā jau bija gaidāms, valdības vadītājs stingri turējies pie principa – iet vieglāko ceļu. Proti, konsolidēt budžetu tur, kur mazākā pretestība. Pamatošu savu redzējumu.
Budžeta konsolidāciju var veikt pēc dažādiem principiem – vai nu konsolidācijas smagumu liekot iznest tautai, vai konkrētām tuvu stāvošām personām – ministriem, sponsoriem, ietekmīgiem lobistiem. Vai nu rūpējoties par ilgtspējīgu valsts ekonomisko attīstību, vai arī salipinot budžetu tā, lai vēlamie skaitļi kaut kā sakristu, daudz nedomājot par ekonomiku kopumā. Kādus principus mēs redzam Dombrovska piedāvājumā?
Pirms vēlēšanām tika sludināta apņemšanās budžeta konsolidāciju veikt trešdaļas apmērā uz ieņēmumu (nodokļu) palielināšanas rēķina un divas trešdaļas uz izdevumu samazināšanas rēķina, bet tagad proporcijas ir apgrieztas. Iemesls šai metamorfozei ir gluži vienkāršs. Pacelt nodokli, ko maksās tauta savā tālajā būdiņā, ir nesalīdzināmi vieglāk nekā pateikt pie galda sēdošam, konkrētam ministram, teiksim, Ģirtam Valdim Kristovskim vai ministrei Sarmītei Ēlertei, tev jāsamazina savas ministrijas budžets par tik un tik miljoniem un beidzot sāc strukturālās reformas atbilstoši funkcionālajam auditam. Dombrovskim tā pateikt pietrūkst autoritātes vai vienkārši dūšas. Tieši tāpat viņam pietrūka dūšas uzstāt uz to, ka jāpārtrauc kaut uz pāris gadiem ieskaitīt 2% no strādājošo sociālajām iemaksām banku pārvaldītajos pensiju fondos, kas šādi iegūto naudu galvenokārt apgroza ārpus Latvijas starptautiskajos finanšu tirgos. SVF pateica nē, un Dombrovskis ierasti raportēja – Yes, sir!
Stūrgalvīga ietiepība nebūt nav vēlama valstsvīra īpašība. Varbūt Dombrovskis ieklausījies viedos padomos un rīkojies saskaņā ar ilgstspējīgas valsts attīstības principiem? Varbūt konsolidācija veikta, lai valsts ekonomika attīstītos vislabvēlīgākā gultnē? Kā atpazīt šo gultni? Pavisam vienkārši. Valsts kopproduktu veido visu sabiedrības locekļu paveiktais darbs. Katra skolotāja, strādnieka, ārsta, būvnieka, policista, baņķiera, pārdevēja utt. darbs. Inflācija, deflācija, maksājumu bilance, valūtas kurss, budžeta deficīts utt. ir otršķirīgi jautājumi, kas Latvijā gan dažkārt tiek uzdoti par svarīgākajiem. Ja valstī ir augsts bezdarba līmenis, tas nozīmē, ka nācijas potenciāls tiek izmantots nepilnīgi. Jaudas stāv dīkā, un attīstība bremzējās. Protams, pašreizējais augstais bezdarba līmenis ir sekas agrāko gadu aplamajai valsts attīstības koncepcijai. Tātad jautājums ir, vai šobrīd šī koncepcija tiek būtiski mainīta?
Drīzāk tiek braukts vēl dziļāk purvā. Latvijā ir samērā augsts nodoklis darbaspēkam. Iedzīvotāju ienākuma nodokli ir plānots samazināt no 26% līdz 25%, taču vienlaikus palielinot sociālo nodokli no 9% līdz 11% uz darba ņēmēja rēķina. Tā kā tiek par 10 latiem palielināts ar nodokļiem neapliekamais minimums un par 5 latiem palielināts nodokļu atvieglojums par apgādībā esošo personu, tad šādas darbaspēka nodokļu izmaiņas Dombrovskis mēģina traktēt kā savdabīgu likmes progresivitāti. Ar šādu ekvilibristiku var pārliecināt vienīgi Vienotības nekritiskos atbalstītājus, jo kopumā darbaspēka izmaksas pieaugs un par kaut kādām nodokļu politikas izmaiņām neklājas pat runāt.
Ja vien par nodokļu politikas maiņu neuzskata PVN likmes celšanu. No vienas puses, PVN ir patēriņa nodoklis un valdība iestājas par nodokļa pārlikšanu no darbaspēka uz patēriņu. Taču, no otras puses, tas ir tipisks vienmērīgas pārdales nodoklis. Nauda tiek izņemta no ekonomikas un pārdalīta. Ekonomikas attīstību šā nodokļa celšana neveicina, gluži otrādi – slāpē. Taču šim nodoklim ir viena milzu priekšrocība. Tas ir visvieglāk ieviešams un vēl vieglāk iekasējams. Kurš gan satrauksies, ja siera gabaliņš lielveikalā maksās nevis deviņdesmit piecus, bet gan deviņdesmit sešus santīmus? Cita lieta, ka šādā veidā no iedzīvotāju maciņiem izmakšķerētajiem santīmiem nav nekāda pozitīva efekta uz valsts ekonomiku kopumā.
Nodokļu bloks, kas saistīts ar mājokli un nekustamajiem īpašumiem, ir viens no tiem, kur iespējamas plašas manevra iespējas. Taču tieši tāpat kā ar iedzīvotāju ienākuma progresīvo nodokli, šā bloka reformas atduras pret likumdevēju personiskās labklājības apdraudējumu un ietekmīga lobija pretdarbību. Bankas, kuru rīcībā nonākuši nekustamā īpašuma burbuļa aktīvi, neko nevēlas dzirdēt par principiālām nekustamā īpašuma nodokļu politikas izmaiņām. Ļoti klusi, lai neteiktu vairāk, notiek diskusijas par nodokli banku sektoram. Tā kā Latvijā ekonomisko domu gandrīz pilnībā kontrolē banku angažēti "eksperti", tad nav brīnums, ka budžeta konsolidācija kā vienmēr gandrīz pilnībā tiks uzkrauta uz vienkāršās tautas pleciem. Un par populistu tiks apsaukāts ikviens, kurš šo tautu mēģinās aizstāvēt.