Rīdzinieki var justies lepni un gandarīti, ka pilsētas apkārtnē ir plaši meža masīvi, kurp brīvajā laikā izbraukt pie dabas, pastaigāties, palasīt ogas vai sēnes.
Eiropā nav daudz lielpilsētu, kuras no visām pusēm tik cieši apskauj meži. Turklāt šie meži ir ļoti demokrātiski pieejami pilnīgi visiem bez jebkādiem ierobežojumiem. Pa šiem mežiem droši var klīst, nebaidoties pēkšņi uzdurties draudīgam uzrakstam – uzmanību, privātīpašums! Ieeja aizliegta!
Taču šī salīdzinošā labklājība diemžēl nav Dieva noteikta. Tā ikvienam no mums jāsargā ik dienas, jo privātīpašnieciskie instinkti cilvēkos nekur nav pazuduši. Cilvēku vēlme raust sev un tikai sev ir sena kā pasaule, tāpēc nav jābrīnās, ka atsevišķi uzņēmīgi darboņi vēlas kādu daļiņu no mūsu kopējā Pierīgas mežu pīrāga nogriezt vienīgi sev.
Dažādi uzņēmēji Rīgas domē iesnieguši vairāk nekā 100 privatizācijas pieteikumu uz Pierīgas zemi vairāk nekā 5500 hektāru platībā. Kaut šīs zemes pēc kadastra un Mežu likuma ir meža zemes un ir cieši saistītas ar meža ekosistēmu, uzņēmēji cenšas tās uzdot par nemeža zemēm, jo uz konkrētajiem zemesgabaliem neaug lieli koki. Tās ir meža pļaviņas, slīkšņas, lauces, kuras, pēc privatizēt gribētāju domām, nevar izraisīt nekādu iedzīvotāju interesi un esot pilnīgi nepiemērotas rekreācijai.
Laiki, kad pārprastas brīvā tirgus ideoloģijas vārdā par sviestmaizi vai tukšiem solījumiem sabiedriskais īpašums tika burtiski atdāvināts katram daiļrunātājam vai uzstājīgākam nekauņam, par laimi, ir pagājuši uz neatgriešanos. Rīgas dome vienbalsīgi (!) ir noraidījusi visus (!) privatizācijas pieteikumus un publiski paziņojusi, ka neatdos privatizācijai ne kvadrātmetru Pierīgas mežu zemes. Likumsakarīgi, uzņēmēji nevēlas samierināties ar to, ka būtiski mainījusies attieksme pret tā saukto privatizācijas dogmu, kas paredzēja visu sabiedrisko īpašumu izdalīt apķērīgākām galviņām. Viņi Rīgas domes lēmumus, kuri ierobežo šo uzņēmēju likumīgās (?) tiesības privatizēt Pierīgas mežus, cenšas apstrīdēt tiesā. 1. oktobrī paredzēta pirmā šāda rakstura tiesa, kurā izskatīs SIA Hansa Silvester prasību atzīt par pretlikumīgiem 7 Rīgas domes privatizācijas pieteikumu noraidījumus.
Unikālā situācija, kad Pierīgas meži gandrīz pilnībā pieder Rīgas pašvaldībai, izveidojusies vēsturiski jau kopš bīskapa Alberta laikiem, kad pilsētai piegulošās lauku teritorijas tika iekļautas tā dēvētajā Rīgas patrimonālajā apgabalā. Gadsimtu gaitā ir mainījušies valdnieki un iekārtas, bet Pierīgas mežu zemes saglabātas rīdzinieku valdījumā. Taču tagad daži mēģina mainīt gadsimtos iedibinājušos kārtību. Viņu argumenti ir it kā nevainīgi. Privatizēsim dažus atsevišķus, nelielus ar krūmiem aizaugušus zemes pleķīšus, kur bez gumijas zābakiem neizbrist. Rodas pašsaprotams jautājums – kāpēc gan šī nevajadzīgā, iedzīvotājiem neinteresantā teritorija tā ieinteresējusi privatizētājus? Ar ko tā tik ļoti ievajadzējusies jums, privatizētāju kungi?
Varētu domāt, kāda gan mums daļa, lai jau privātuzņēmējs dara uz savas zemes, ko viņš grib. Grib – audzē apses, grib – meža pļaviņā audzē purenes. Viens no aktīvākajiem privatizētājiem – SIA Hansa Silvesters – savā privatizācijas pieteikumā min cēlus mērķus – ātraudzīgās apses audzēšanas parauglaukumu izveidošana. Mērķis nav slikts. Tikai rodas pamatots jautājums – vai Latvijā trūkst platību, kur ātraudzīgo apsi audzēt? Vai šim nolūkam noteikti jāprivatizē zeme Pierīgā – Ropažu novadā?
Pārfrāzējot Majakovski, gribas teikt – ja jau uz šiem nevienam nevajadzīgajiem zemes pleķīšiem ir iesniegti privatizācijas pieteikumi, tad gan jau kādam tos vajag. Un šoreiz nav pat tik svarīgi, ko ar šiem zemesgabaliem izdarīs privatizētāji un nākamie īpašnieki. Vai viņi tur ierīkos apšu audzes, uzslies sētas un izveidos briežu, strausu vai sumbru dārzus. Vai kaut uzbliezīs meža vidū atpūtas kompleksu tālāk no ziņkārīgo acīm. Svarīgs ir kas cits. Svarīgi, lai netiktu atvērta Pandoras lāde Pierīgas mežu privatizācijai. Rodas iespaids, ka atsevišķi uzņēmēji vēlas vienkārši ielikt kāju durvīs uz plašajām privatizācijas iespējām, kuras pavērtos, ja Rīgas ārpilsētas īpašumi nonāktu zem privatizācijas izsoļu āmura. Gribētos, lai ne tikai mēs paši, bet arī mūsu bērni varētu staigāt pa Pierīgas mežiem kā ierasts – nebīstoties no nikniem privātīpašniekiem, kuri apkārt saviem īpašumiem sasprauduši brīdinājuma zīmes.