Gruzijas vadība ar prezidentu Mihailu Saakašvili priekšgalā izdarījusi lāča pakalpojumu Latvijas opozicionāriem. Karadarbība Gruzijā un Krievijas neadekvātā atbilde uz Tbilisi centieniem atgūt kontroli pār dumpīgajiem reģioniem radījusi zināmas pārbīdes Latvijas iekšpolitiskajos akcentos.
Līdz Gruzijas konflikta uzliesmojumam iekšpolitiskās kaislības riņķoja ap Satversmes grozījumiem, centieniem diskreditēt pašreizējo valsts varu – Saeimu, valdību un Valsts prezidentu, bet šobrīd "ļaunuma ass" pārvietojusies no "oranžās mafijas" uz Krieviju. Gruzijas precedents sabiedrībai visā nesaudzīgajā kailumā atsedza mūsu valstiskās neatkarības patieso trauslumu. Var, protams, mierināt sevi ar to, ka esam zem NATO drošības lietussarga, taču, atrodoties blakus grūti kontrolējamam lācim, nevaram būt simtprocentīgi droši zem jebkādiem drošības lietussargiem vai bruņām.
Opozīcijas līdzšinējās spēlītes ar valsti, cenšoties destabilizēt situāciju, šobrīd vairāk nekā jebkad izskatās pretvalstiskas. Ja agrāk laivas šūpošana tika uztverta kā vēlme no tās izšūpot valdošo koalīciju, oligarhus, oranžos un citus iedomātos nejaucēnus, tad tagad pēc liela karakuģa garām pabraukšanas un izjūtot tā ķīļūdens radīto viļņošanos, rodas apjausma, ka, laivai apgāžoties, ūdenī būsim mēs visi.
Šajā situācijā opozīcijai nekas cits neatliek kā pieklusināt savu destruktīvo uz valsts graušanu orientēto retoriku. Viena no opozīcijas līderēm – Linda Mūrniece – nespēja laikus pārorientēties un pašā Gruzijas kara karstumā savā Dienas blogā ievietoja tradicionāli uzbrūkošu, pret koalīciju vērstu rakstu. Gaidītā atbalsta vietā viņa saņēma pārmetumus, kurus, īsi sakot, var formulēt kā – ko vēl te cepies par saviem Satversmes grozījumiem, ja Gruzijā ir karš. Protams, arī Latvijā netrūkst tādu, kuriem vienalga, lai apkārt plosās ugunsgrēks, galvenais piespiest dzīvesbiedru iznest atkritumu spaini. Šoreiz, par laimi, salīdzinājums ir drusku pārspīlēts, taču tas lietas būtību nemaina.
Visa jezga ap "nekvalitatīvo Saeimu", "korumpēto valdību" un zooprezidentu Aploksni ir sacelta tikai ar vienu mērķi – skaidri un gaiši pateikt, kurš te ir saimnieks. Saucot lietas īstajos vārdos, tie ir centieni piespiest Saeimu, valdību, prezidentu rīkoties kā paklausīgiem šuneļiem, kuriem, miera stājā stāvot, tikai jāraportē: tiks izpildīts, ser! Prasība valdībai izveidot darba grupu ebreju kompensāciju jautājuma risināšanai un pat norādes, kam jābūt darba grupā, atbrīvo mani no atbildes uz jautājumu – kurš tad te gribētu uzmesties par īsto saimnieku.
Var, protams, politkorekti muldēt par cilvēciskajām vērtībām, toleranci un dažādām fobijām, kā to pieraduši darīt visu rangu Sorosa stipendiāti, taču sauksim lietas īstajos vārdos. Nav ne mazāko šaubu, ka sorosiskie mediji dedzīgi metīsies aizstāvēt ebreju īpašumu restitūciju. Var uzdot jautājumu, vai valdība, Saeima un prezidents atgūs "zaudēto tautas uzticību" (lasi: sorosisko mediju atzinību), ja izpildīs minēto prasību. Atbilde ir nepatīkama. Valsts varas graušana tiks pārtraukta tikai tad, kad vara pildīs absolūti visus norādījumus, kurus saņems no sorosiskās kvazipartijas. Šeit neder paņēmiens – pildīt lielāko daļu no saņemtajām pavēlēm. Teiksim, astoņas no desmit. Prasīta ir tikai un vienīgi bezierunu paklausība. Tikai tādā gadījumā tiks pasludināts, ka prezidents ir kļuvis par "tautas" prezidentu, ja katru reizi, kad gribēs doties uz kādu koncertu vai sporta pasākumu, vispirms palūgs savai preses sekretārei piezvanīt saviem agrākajiem draudziņiem un pajautāt – vai drīkst?
Neapskaužu Valsts prezidentu, jo Latvijā labs prezidents var būt tikai tas, kuru izvirza nevis zoodārzā, bet gan ASV vēstniecībā. Zatlers acīmredzami nebija ar Raiņa bulvāri un Mūkusalas ielu saskaņota kandidatūra. Diemžēl pats viņš to saprata par vēlu. Taču tur neko vairs nevar labot, pat ejot uz visiem pat visbezjēdzīgākajiem referendumiem.
Atgriežoties pie opozīcijas, nevar nepamanīt, kā tā Gruzijas notikumu dēļ sašķēlās pēc nacionālās pazīmes. Vēl 2. augusta referendumā sorosiskā opozīcija stāvēja blakus saskaņiešiem un biteniekiem un par to nekaunējās. Var gandrīz droši garantēt, ka tagad referendums būtu savācis daudz mazāku balsotāju skaitu, jo ne viens vien pirms došanās uz iecirkni padomātu, kāpēc par to tik ļoti iestājas Pliners, Buzajevs un Co. Izskatās, ka par pensiju sistēmas grozīšanas referendumu tagad visaktīvāk iestājas tieši uz krievisko elektorātu vērstās partijas. Grozījumu iniciatori – štokenbergieši, šķiet, klusībā lūdzas, lai referendums izgāztos, jo citādi pašiem būs jāatbild par pensiju sistēmas sagraušanu. Gruzijas konflikts laikus atdzesēja dažas pārlieku sakarsušas galvas, kuras alktin alka pēc 1905. gada notikumu atkārtošanas. Neslēptais Tbilisi Sorosa stipendiāts Saakašvili aizlicis kāju priekšā saviem Latvijas kolēģiem – Sorosa stipendiātiem un, pats to nezinot, stiprināja valsts varu mūsu valstī. Tas ir būtisks iemesls, kāpēc mums būtu jāpauž viņam atbalsts. Par to, ko izdarījis Latvijas valsts labā.