ES ekonomikas un monetāro lietu komisāra Hoakina Almunjas otrdienas vizīte Latvijā atgādina NATO ģenerālsekretāra inspekcijas braucienu uz Afganistānu. Pārbaudīt, vai viss norit saskaņā ar stratēģisko plānu.
Vai vietējie vadītāji izpildījuši iepriekš uzdotos mājas darbus? Šoreiz Almunja varēja ierasties Latvijā gandarīts. Finanšu ministrs Einars Repše ar nepārprotamu Valsts prezidenta Valda Zatlera atbalstu piespiedis valdību izpildīt visas agrāk uzņemtās saistības.
Priekšplānā izvirzās jautājums, kāpēc starptautiskie aizdevēji tik kategoriski iestājās par budžeta deficīta samazināšanu par 500 miljoniem latu un ne par santīmu mazāk? Vai tiešām viņi neredz, ka vairs nav ko griezt un turpmāka griešana jau draud ar valsts saimnieciskās dzīves paralīzi? Šī striktā nostāja šķiet īpaši nesaprotama, ņemot vērā to, ka visticamāk šogad budžeta deficīts būs krietni mazāks, nekā bija plānots, parakstot SVF memorandu vasarā. Tad kāpēc?
Atbildi uz šo jautājumu sarežģī Zatlera pēkšņā un, galvenais, ārkārtīgi aktīvā iesaistīšanās budžeta veidošanas procesā. Atcerēsimies, ka vēl sestdien, 3. oktobrī, valdība vienojās samazināt budžeta izdevumus par 225 miljoniem latu taču jau trešdien pēc partiju vadītāju slepenām sarunām Rīgas pilī koalīcijas politiķu iepriekšējā apņēmība turēties pretī aizdevēju diktātam un cīnīties par nosacījumu maiņu bija izplēnējusi.
Jāsaka, ka šīs un arī turpmākās sarunas pie prezidenta patiesi ir bijušas visai slepenas, jo informācijas par šo sarunu saturu nav pat ļoti zinošiem cilvēkiem. Zināms vienīgi tas, ka Zatlers piedraudējis atlaist Saeimu, ja viņa priekšlikums bez ierunām izpildīt visas starptautisko aizdevēju prasības netiks izpildīts. Saeimā jau atklāti runā, ka valsts konstitucionālā vara atrodas kaut kur ārpusē. Pat agrāk daudz kritizētā koalīcijas padome pilnībā zaudējusi savu nozīmi, un satraumētais Tautas partijas deputāts Kārlis Leiškalns, kurš pirmdien uz šo sēdi bija ieradies, balstoties uz kruķiem, pēc tās šķīla zibeņus par velti izniekoto laiku. Repše neslēpj, ka zina vairāk par citiem, taču dalīties noslēpumos ar koalīcijas partneriem pat nedomā.
Atgriezīsimies pie jautājuma, kāpēc starptautiskie aizdevēji pat neielaižas sarunās par turpmākās sadarbības nosacījumu maiņu. Ar nožēlu jākonstatē, ka Latvijas puse līdz šim ir demonstrējusi apbrīnojamu politiskās gribas trūkumu. Kad Vents Armands Krauklis pirms dažiem gadiem TV šovā Dziedi ar zvaigzni uzstājās īsās biksītēs un baltās pusgarās zeķēs ar bumbuļiem, viņš patiesībā bija tērpā, kurš visprecīzāk raksturo mūsu politiskās elites patieso būtību.
Šī būtība nepaliek nepamanīta starptautiskajiem aizdevējiem. Viņu mērķis ir piespiest Latvijas valsti beidzot uzsākt reālas strukturālās reformas. Svarīgi uzsvērt, ka spiediens tiek vērsts nevis pret valdību, bet gan pret valsti, jo ar strukturālajām reformām aizdevēji saprot pavisam ko citu nekā mūsu politiskā elite. Proti, tādas valsts pārvaldes sistēmas izveidi, kura nodrošinātu saprātīgu un atbildīgu vadītāju nonākšanu sistēmas galvgalī.
Līdz šim mūsu politiķi, ieskaitot ministrus, ir pieraduši kāpt jebkurā tribīnē un ilgi runāt, neko nepasakot. Viņi aiziet uz LTV pie Dombura un arī tur tukši muld, jo savi atbalstītāji vienmēr apmierināti mās ar galvām, bet noliedzēji pat visspīdošākajā runā atradīs apslēptos ļaunos nodomus. Pie mūsu politiķu tukšvārdības ir pieradināti arī vēlētāji, un daudzi ir pārliecināti, ka tā arī vajag. Tiklīdz kāds politiķis sāk runāt konkrētāk un cilvēcīgā valodā, tā viņam nekavējoties tiek piekarināta populista un iznireļa birka.
Kad mūsu ministriem jārunā ārzemnieku auditorijā, tad pēdējie šausminās par nekonkrētību un nekonsekvenci mūsējo izteikumos. Nesenais gadījums Stokholmā, kad ekonomikas ministrs Artis Kampars zviedru uzņēmēju priekšā gandrīz vai burtiski atkārtoja neaizmirstamo Ata Slaktera nothing special monologu, tikai liecina par hronisku valsts varas profanāciju. Ja jums tādi ir ministri, tad kas notiek zemākajos aparāta līmeņos, spriež ārzemnieki.
Sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem pie galda sēž nevis vienota komanda, kas zina, ko grib, bet atsevišķi indivīdi, kas katrs runā savu un, izgājuši pie žurnālistiem, stāsta vēl ko pavisam citu. Pēc tādām sarunām starptautiskie aizdevēji saprot, ka ar šādiem kadriem valsti no bedres dabūt ārā nevar. Vienīgais veids, kā šo infantilo publiku pārmācīt, ir likt tiem izpildīt, ko paši uzņēmušies, un nepiekāpties to untumiem.
Striktā prasība ievērot visus vienošanās nosacījumus izskaidrojama ar centieniem piespiest kūtro Latvijas politisko vadību beidzot sākt kaut ko darīt. Beidzot kļūt pieaugušiem un uzņemties atbildību. Starptautiskie aizdevēji burtiski spiež uz radikālām pārmaiņām Latvijas politiskās pārvaldes modelī. Viņi nenorāda konkrēti – uz kādām. Bet liek skaidri saprast, ka dzīvot pa vecam vairs nevarēs. Tieši tāpēc politiskā oža no alas saules gaismā izdzinusi tādus ēnas cienītājus kā Šķēle. Šis ir laiks, kad politiķiem, kuri pieraduši rotaļāties smilšu kastēs, vai nu jāpazūd, vai arī nopietni jāķeras pie darba. Tādi ir Almunjas noteikumi. Lai kā arī viņš mums nepatiktu.