Jau pāris nedēļas televīzijā redzama reklāma, kurā tiek apgalvots, ka kaut kāda vārdā nenosaukta ļaužu grupa – viņi – no kaut kā tāpat nenosaukta baidās. Runa acīmredzot ir par kādiem ļaundariem – tumšajiem spēkiem, kuri baidās no mums, skatītājiem, kuri savukārt pārstāv gaismas nesējus. Tiek strikti nodalīts – mēs un viņi.
Reklāmas pasūtītāji aicina cilvēkus iet 2. augustā uz referendumu un teikt "jā" iespējai atlaist Saeimu. Varētu jau teikt – reklāma paliek reklāma un katram ir tiesības to pieņemt vai nepieņemt, taču lieta nav tik vienkārša, kā pirmajā mirklī šķiet. Vēsture liecina, ka ar centieniem sadalīt sabiedrību kategorijās "mēs" un "viņi" sākušies visi lielākie cilvēces noziegumi. Sākot ar konfesionāliem grautiņiem viduslaikos un beidzot ar holokaustu Otrā pasaules kara laikā un Srebreņicu Bosnijā. Mēģinājumi sadalīt sabiedrību kategorijās "mēs" un "viņi" ierindojas visnetīrāko un neģēlīgāko sabiedriskās domas manipulāciju sarakstā. Pārfrāzējot pazīstamo sakāmvārdu, var teikt – pasaki, kādus sabiedriskās domas ietekmēšanas līdzekļus tu izvēlies, un es pateikšu, kas tev padomā. Izvēlētā metode nepārprotami neliecina par ko labu. Reklāma nepārprotami spēlē uz cilvēku zemākajiem instinktiem, un tās aura ir tālu tumšajā galā. Kaut kas tik nepatīkams nebija televīzijā skatāms kopš perestroikas laiku netīrākā žurnālistamanipulatora Aleksandra Ņevzorova pārraides Naši laikiem. Arī Ņevzorovs sabiedrību strikti dalīja savējos ("naši") un viņējos, pret kuriem varēja rīkoties pēc linča tiesas likumiem.
Nekur citur iemesli tik ļoti neatšķiras no ieganstiem kā politikā. Kādi tad ir 2. augusta referenduma mērķi? Var iebilst – kā kādi? Par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Taču visvienkāršākā situācijas analīze rāda, ka tas jau nu gan nav šā referenduma mērķis. Pirmkārt, grozījumi izstrādāti tik nekvalitatīvi, lai tos pat gribot nevarētu pieņemt saprātīgā veidā ar balsojumu Saeimā. Bija vajadzīgs tieši referendums. Otrkārt, pat paši organizatori saprot, ka sasniegt referenduma kvorumu ir pilnīgi nereāli. Tātad mērķis ir cits. Kāds? Tas pats, kas jau otro gadu pēc kārtas. Graut valsts varu, radīt jukas, destabilizēt situāciju. Īsāk sakot – vājināt valsti. Šī prettautiskā piektā kolonna nekaunīgā kārtā uzdodas par patriotiem, tiesiskuma un godīguma aizstāvjiem. Protams, tas nav nekas pārsteidzošs, jo nav vēl redzēti blēži un krāpnieki, kuri paši atzītos savās krāpnieciskajās tieksmēs un darbībās.
Cilvēka daba ir tā iekārtota, ka viņam paša pieredze šķiet unikāla un pirmreizēja, lai gan viss, kas notiek, jau neskaitāmas reizes ir bijis, tikai mainījušās darbojošās personas, vietas un laiki. Tautas neapmierinātības uzkurināšana, musināšana uz jukām un nemieriem ir bijis viens no galvenajiem ieročiem visdažādākās raudzes intrigantu, avantūristu, sazvērnieku, kā arī svešzemju nelabvēļu rokās.
Krievijas cari un Prūsijas ķeizari ilgstoši finansēja Polijas šļahtu, lai destabilizētu situāciju Polijā, un rezultāti neizpalika – 1795. gadā Polijas valsts pazuda no pasaules kartes. Ķeizariskā Vācija Pirmā pasaules kara laikā organizēja Ļeņina un Co. nogādāšanu no Šveices Krievijā ar gluži katastrofālām sekām pēdējai. Hitleriskā Vācija organizēja nemierus Austrijā un Čehijas Sudetijā. Abos gadījumos šīs valstis beidza pastāvēt. Līdzīgus piemērus no vēstures var minēt bez sava gala. Visas revolūcijas, visas sazvērestības ar mērķi gāzt monarhu vai valsts vadītāju vienmēr notikušas pēc viena un tā paša scenārija. Tiek paņemts kāds tautai nepatīkams fakts un mērķtiecīgas, saskaņotas propagandas ceļā tiek pacelts nebijušos augstumos (mūsdienu Latvijā – inflācija). Par vainīgo tiek pasludināts karalis, prezidents, premjers vai valdošā elite, kuri ir despoti, ļaundari, briesmoņi jeb, citiem vārdiem sakot, necilvēki, kam nav tiesību staigāt pa šīs zemes virsu. Tiek noniecināta un apņirgta pastāvošā valsts iekārta, nacionālā ideja un tradicionālās vērtības. Kad ir sagatavota augsne, tad revolūcijas, apvērsuma, sazvērestības īstenošana ir vairs tikai tehnikas jautājums.
Latvijā arī vēl tagad daži bezatbildīgi elementi piesauc 1905. gadu, kurš vēl tik būšot, aizmirstot faktu, ka 1905. gads latviešu tautai izvērtās par traģēdiju ar ļoti tālejošām sekām. Milzīgs atbalsts Trocka/Stučkas armijas ienākšanai Latvijā 1919. gada sākumā un nekritiska attieksme pret sarkanarmijas ienākšanu Latvijā 1940. gadā ir 1905. gada sociķu noziedzīgi samusinātās tautas sarīkotā dumpja tiešas sekas. Arī tagad, palasot komentārus portālos, var manīt, ka pie izdevības dažādu grautiņu, laupīšanu un dedzināšanu rīkotāju netrūktu.
Patiesības labad jāteic, ka nedomāju par mūslaiku musinātājiem tik ļauni. Nedomāju, ka viņi vēlētos nemierus un jukas klasiskā izpratnē. Laiki, par laimi, vairs nav agrākie, bet mehānismi palikuši vecie. Viņu vēlmes un metodes ir piezemētākas – politiskās un ekonomiskās varas pārdale par labu svešzemju kapitālam. Amerikas Savienotajām Valstīm Lattelecom gadījumā un Krievijai Ventspils gadījumā. Viņu mērķis ir vāja Latvijas valsts. Valsts, ko vada nevis pašas tautas ievēlēts parlaments un valdība, bet gan dažas no ārzemēm finansētas nevalstiskas organizācijas un ar tām saistīta propagandas mašīna.