Jebkurā sabiedrībā, arī Latvijā, ir godājami uzskati, kurus paužot, cilvēks sevi it kā piepulcē pie cienījamu ļaužu kopas, un tādi, kurus publiski labāk skaļi neizteikt. Paužot šos nepareizos uzskatus, viegli var izpelnīties nenopietna cilvēka reputāciju, kuram ir it kā nepareiza lietu kārtības izpratne.
Pats interesantākais, ka šiem vērtējumiem ir ļoti niecīga korelācija ar šo uzskatu patiesumu. Tāpat kā apģērbu modei ir minimāla saistība ar valkāšanas ērtumu un patiesībā pat ar skaistumu. Atliek tikai paskatīties, kā cilvēki ģērbās pirms pieciem vai desmit gadiem, un nošausmināties, kā varēja kaut ko tādu uzskatīt par skaistu un vilkt mugurā.
Latvijā modīgie uzskati ekonomikas jautājumos ir pilnībā atrauti no reālajiem ekonomiskajiem procesiem un pat vienkāršas ekonomiskās lietderības. Pastāv uzskats, ka tā ir pareizi, un šis uzskats pat nav jāpierāda. Pietiek, ka tas tiek uzskatīts par cienījamu, un ikviens tā apstrīdētājs automātiski riskē kļūt par sabiedrības izstumto. Viens no šādiem uzskatiem ir nepieciešamība arī turpmāk saglabāt Latvijas nacionālās valūtas kursa nemainību, jo tas Latvijas ekonomikai un tātad arī tautai dod vairāk labuma nekā sliktuma.
Šis apgalvojums ir tik uzkrītoši aplams, ka var tikai pabrīnīties, cik viegli sabiedrībai iedvest, ka melns ir balts un otrādi. Ikvienam apgalvojumam, pat visaplamākajam, ir kāds pamats, uz kura tas balstās. Latvijas lata pašreizējā kursa saglabāšanas aizstāvji galvenokārt balstās uz iracionāliem pamatiem. Runa ir par emocionāli jūtīgiem sabiedriskās apziņas punktiem, uz kuriem uzspiežot, var iegūt vēlamo efektu. Tā sauktā lata stabilitāte tiek balstīta uz bailēm un lepnuma.
Latvijas sabiedriskā doma par visnevēlamāko ekonomisko slimību vēl kopš deviņdesmito gadu sākuma uzskata inflāciju. Tad nu uz šīs sāpīgās varžacs spiež lata stabilitātes apoloģēti. Tiek stāstīts, ka energonesējus Latvija importē, tāpat kā daudzas citas izejvielas, un lata devalvācijai nav nekādas jēgas, jo tieši par tādu pašu procentu, par kādu kritīsies lata vērtība pret eiro, kāps cenas. Lai izskatītos pārliecinošāk, ilustrācijai parasti tiek piesaukta gāze vai nafta un izdarīts secinājums, ka devalvācija ir bezjēdzīga un pat kaitīga. Cilvēki emocionālā līmenī tiek baidīti ar inflāciju, un tie automātiski ieņem ežu pozīciju ik reizes, kad izdzird vārdu devalvācija.
Saprātīga cilvēka pazīme ir spēja izmantot citu pieredzi savu problēmu risināšanā. Ņemsim par piemēru trīs ES valstis, kurām ar Latviju ir samērā ciešas ekonomiskās attiecības, Poliju, Lielbritāniju un Zviedriju. Visās šajās valstīs nacionālās valūtas attiecībā pret Latvijas latu (eiro) ir piedzīvojušas būtisku vērtības krišanos. Zviedrijas krona kopš pērnā gada 1. jūlija zaudējusi savu vērtību par 12%, Polijas zlots par 25%, bet angļu mārciņa kopš 2008. gada 1. janvāra par 14%. Atbilstoši Latvijā valdošajiem priekšstatiem visās šajās valstīs bija jābūt nepatīkami augstai inflācijai, ja jau reiz nacionālā valūta kļuvusi nevērtīgāka. Kā ir patiesībā? Gada inflācija (2009. gada maijā salīdzinājumā ar 2008. gada maiju) Zviedrijā – 1,7%, Lielbritānijā – 2,3%, Polijā – 4,2%, Latvijā – 4,4%. Tie ir Eurostat dati, kurus diez vai apšaubīs pat Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Kā redzam, valūtu devalvācijai nav būtiskas ietekmes uz inflāciju. Interesanti paskatīties, kādi ir citi ekonomiskie rādītāji. IKP izmaiņas šā gada pirmajā ceturksnī: Zviedrijā mīnus 0,9%, Lielbritānijā mīnus 1,9%, Polijā plus 0,4% (vienīgā valsts ES ar pozitīvu IKP izmaiņu rādītāju), Latvijā – mīnus 11,2%. Komentāri lieki.
Tā kā Latvijā pašmāju pravieši ir cieņā tiktāl, ciktāl tie dzied klausītājiem vēlamo dziesmu, tad apelēsim pie starptautiskām autoritātēm. Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmens, visticamāk, nav nekāds nejēga, kā ierasts apsaukāt Latvijā lata stabilitātes apšaubītājus. Intervijā New York Times jau pērnā gada 15. decembrī viņš ieteica nevilcināties ar lata devalvāciju. To pašu februārī aģentūrai Bloomberg pauda Ņujorkas universitātes profesors Norels Rubinī. Tagad jau Latvijai iesaka devalvēt latu gandrīz ikviens ārvalstu eksperts, kad tam tiek jautāts par mūsu problēmām.
Kā pašlaik kļuvis zināms, jau pērn arī SVF spiedis Latviju veikt lata devalvāciju, taču vietējiem ekonomikas guru izdevies noturēt Latvijas galveno svētumu šķīstu, proti, saglabāt negrozītu lata kursu. Tas nekas, ka svētuma uzturēšanai Latvijas Banka kopš gada sākuma iztērējusi vairāk nekā miljardu (!) eiro. Citiem vārdiem, apmainījusi vienu no pasaules rezerves valūtām, par kuru pat Āfrikas mūžamežos var nopirkt visu, ko vien turienes tirgus piedāvā, pret papīriņiem ar I. Rimšēviča uzšņāptu ķeburu. Jāteic, ka tieši lata šķietamais svētums ir galvenais emocionālais arguments par labu tā neaizskaramībai. Ja nekā cita mums nav, ar ko palepoties, lai tad tas vismaz būtu stiprais Latvijas lats.
Latvijas Banka sevi pozicionē kā konservatīvu, brīvā tirgus principu aizstāvju citadeli. Diemžēl praksē Latvijas Banka sevi pierāda kā kvēlu voluntāras komandekonomikas atbalstītāju. Kā citādi lai vērtē faktu, ka nav absolūti nekādu reālajā ekonomikā balstītu argumentu, lai pamatotu, kāpēc Latvijā, kuras IKP krīt par 15–20%, nekustamo īpašumu cenu samazinājums ir viens no lielākajiem pasaulē, strauji pieaug bezdarbs, nacionālajai valūtai jākļūst stiprākai pret citu manis jau piesaukto valstu valūtām. Vienīgais arguments ir I. Rimšēviča ietiepīgā vēlme. Līdzšinējā pasaules praksē šādi ekonomikas kropļojumi nav pieredzējuši ilgstošu pastāvēšanu, un nav šaubu, ka arī Latvijas lats beigu beigās tiks devalvēts, tikai stipri vien par vēlu.
Patiesības labad jāpiemin vēl kāds būtisks arguments, kurš līdz pat pēdējam laikam bija tikpat kā neapgāžams. Absolūti lielākā daļa hipotekāro kredītu ir ņemti eiro, bet algas tiek saņemtas latos. Tas nozīmē, ka devalvācijas gadījumā par hipotekāro kredītu būtu jāatdod lielāka algas daļa. Taču šī sakarība darbojas tikai līdz brīdim, kad alga saglabājas iepriekšējā līmenī. Daudzi līdz pat pēdējam laikam un liela daļa vēl joprojām ir pārliecināti, ka algas samazināsies kādiem citiem, ne viņiem, un devalvāciju uztver tīri aritmētiski, pārrēķinot sava konta bilanci pēc valūtu konvertācijas.
Tikai tad, kad Latvijas Bankas īstenotās politikas sekas uz savas ādas izjutīs lielākā Latvijas sabiedrības daļa un tā beidzot sapratīs, kas ir vainojams algu griešanas nebeidzamajā spirālē, parādīsies ilgi gaidītais gaismas stars tuneļa galā. Kamēr Latvijas Banka stūrgalvīgi turas pie kaut kādiem pagājušā gadsimta sākuma principiem, jebkādas runas par ekonomikas atveseļošanas plāniem ir pilnīgi bezjēdzīgas. Šobrīd šajā kontekstā vienīgi var runāt par to, par cik vēl griezīsim un kur.