Politiskā procesa tradīcijas Latvijā līdz šim noteica partiju krasu aktivizēšanos publiskajā telpā tikai salīdzinoši neilgu laiku pirms kārtējām vēlēšanām.
Tieši šajā īsajā priekšvēlēšanu periodā tās izšāva visu savu pulveri – pirmām kārtām jau finanšu resursus. Pēc vēlēšanām tās visai šaurā vidē varēja daudzmaz netraucēti no sabiedriskās domas darboties – cīnīties par savām interesēm, izstrādāt likumprojektus, vērpt intrigas, gāzt valdības utt.
Pēc 9. Saeimas vēlēšanām šī tradīcija tika varas partijām negaidīti lauzta. Jau nākamajā dienā pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas tika dots starts jaunai priekšvēlēšanu cīņai. Tika apšaubīta vēlēšanu leģitimitāte, balstoties uz it kā pieļautiem vēlēšanu likuma pārkāpumiem no atsevišķu partiju puses. Runa ir par tā saucamo trešo personu aģitāciju par labu šīm partijām priekšvēlēšanu kampaņas laikā.
Varas partijas, un pirmām kārtām jau Tautas partija (TP), atradās pēcvēlēšanu panākumu reibonī. Tās vadītājs Aigars Kalvītis uzpūtās tik ļoti, ka pacēlās gaisā un zaudēja saikni ar zemi, tas ir – realitāti. Šādā dvēseliskā stāvoklī atrodoties, proti, esot kunga prātā vārda visburtiskākajā nozīmē, valdošie nogulēja pret viņiem uzsākto masīvo propagandas kampaņu, kura vainagojās ar Kalvīša valdības krišanu. Saeimas plenārsēdēs runāja gandrīz tikai opozicionāri, kamēr valdošie raudzījās pulksteņos un žāvājoties gaidīja sēdes beigas. Diemžēl jāsaka, ka viņi joprojām nespēj lāgā pamosties un cer, ka šī propagandas lavīna, kas gāžas ik dienas pār viņu galvām, ir tikai ļauns sapnis, no kura pamostoties viss būs kā agrāk saulainajā bērnībā. Nebūs, kungi, un, ja turpināsiet gulēt, tad taisnība būs tiem, kuri apgalvo – jūsu vieta vēstures mēslainē.
Var iebilst – ne jau propagandas kampaņa, bet gan viņi paši ar savām kļūdām radīja šo situāciju un pats Kalvītis visvairāk vainīgs, ka nācās aiziet. Šim apgalvojumam var piekrist tikai daļēji. Protams, bija atsevišķas kļūdas, bet kurš gan nekļūdās. Taču mūsdienu informatīvi virtuālajā telpā jebkuras personas reālajai rīcībai ir tikai otršķirīga nozīme, priekšplānā izvirzoties tā dēvētajām sabiedriskajām attiecībām jeb PR. Vēlēšanu iznākumu daudz lielākā mērā nosaka ieguldītais naudas daudzums nekā kandidātu personiskās dotības. Tā tas notiek visā pasaulē, un Latvija nav nekāds izņēmums. Pēdējās vēlēšanas un oranžo uzvara tajās tikai apliecina teikto.
Vēlēšanās vienmēr ir uzvarētāji un zaudētāji. Politiskā tradīcija prasa, lai zaudētāji kaut liekulīgi, tomēr apsveiktu uzvarētājus un it kā vienotos kopīgam darbam valsts attīstības labā. Tiesa, tā notiek ne visur. Piemēram, Zimbabves ilggadējais prezidents diktators Roberts Mugabe atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, kurās bija zaudējis, un sarīkoja jaunas – viltus vēlēšanas, kurās, protams, uzvarēja. Arī Latvijā bija vērojams kas līdzīgs.
Tiesa, Latvijas politiskā procesa īpatnība ir tā, ka pie mums bez oficiāli reģistrētajām politiskajām partijām darbojas vēl kāda nereģistrēta kvazipartija. Latvijā šo veidojumu tradicionāli dēvē par sorosiešu politisko apvienību. Nosaukums varbūt izvēlēts ne tik veiksmīgs, jo rada asociācijas ar kaut ko mistisku, no sazvērestības teorijām nākošu. Tikpat labi to varētu dēvēt par jauno internacionālistu – globālistu apvienību. Šim veidojumam ir Latvijā ne ar vienu citu politisko spēku nesalīdzināmi lielāks informatīvais un finanšu resurss. Ir diezgan nožēlojami noraudzīties, kā šobrīd dažādi konjunktūristi cenšas pielīmēties šim veidojumam, kuram bez jau līdzšinējās politiskās bāzes – Jaunā laika – radušies konkurenti tajā pašā nišā.
Neanalizēsim, kāpēc kādreizējā sorosiešu bāzes partija TP šobrīd atrodas šim veidojumam nosacītā opozīcijā. Visticamāk, tā bija Kalvīša nespēja nodrošināt Lattelecom atdošanu ar miljardieri Sorosu saistītajai amerikāņu investīciju kompānijai Blackstone, taču var būt arī citi iemesli. Tas, ka, tiklīdz Blackstone atkal uzpeldēja no jauna (un neviens no nu jau Godmaņa valdības nespēj loģiski izskaidrot šo parādīšanos) starp Lattelecom privatizētājiem, valdības kritika no sorosiešu kontrolēto mediju puses ievērojami norima, liek domāt par šo kā prioritāro iemeslu. Jautājums ir cits – ko darīt valdošās koalīcijas partijām, lai tās nenonāktu tur, kur tās sūta pašreizējie opozicionāri?
Jāaizmirst vēlēšanu cikls un jāmobilizē visi resursi pilna cikla garumā, neļaujot ne uz brīdi atslābt. Protams, viegli to teikt, bet, ņemot vērā uzkrītošo nogurumu veco partiju rindās, grūti izdarīt. Tomēr jāsaprot, ka nemitīgi uzbraucieni nerimsies ne mirkli. Labi, tēvzemiešiem jau grūti krist vēl zemāk, un viņu vienīgā cerība palikt uz Latvijas politiskās skatuves ir pašā pēdējā brīdī pirms vēlēšanām koncentrēt visus savus jau tā ierobežotos resursus pēdējam izrāvienam. Varbūt izdodas!
Cita lieta TP. Lai arī daži tās politiskie oponenti paredz tai drīzu galu, tam ir grūti piekrist. Kaut vai pieejamo finanšu resursu dēļ tai nav jābažījas par nespēju pārvarēt 5% barjeru. Taču viena lieta un ietekme ir 23 vietas Saeimā un pavisam cita – 8 vietas. TP Saeimas frakcijas deputātu (ieskaitot frakcijas vadītāja) miegainība, visticamāk, liecina, ka tie cer atkārtot iepriekšējās vēlēšanās panākumus nesošo strauja uzrāviena taktiku ar masīvu reklāmu. Šoreiz ar to var būt ievērojami par maz. Radikāli jāmaina cīņas taktika. Pasīvā aizsardzība ļāvusi oponentiem monopolizēt ne tikai godīguma, tiesiskuma, korupcijas apkarotāju vārdus, bet pat tautas vārdu. Tāda iniciatīvas atdošana jau jāsauc par nolaidību.
Taču vēl svarīgāk ir beidzot sākt runāt tiešu valodu, neslēpjoties aiz diplomātiskām frāzēm. Proti, skaidri jādefinē sava attieksme ne tikai pret sorosisma (globālā internacionālisma) adeptiem Latvijā, bet gan pret to sludinātajām vērtībām.