Pagājušās nedēļas nogalē iznāca piedalīties Baltijas jūras reģiona valstu konferencē Viļņā un pasākuma neoficiālajā daļā parunāt ar kaimiņvalstu žurnālistiem. Saskarsme ar cilvēkiem no citas informatīvās telpas ļauj paraudzīties uz lietām no cita rakursa.
Ļoti inteliģents un erudīts Igaunijas pārstāvis, kurš visus pārsteidza ar spējām diezgan pieklājīgi izteikties latviešu un lietuviešu valodā, par krīzi Igaunijā runāja pagātnes formā, kā par kaut ko jau aizgājušu. Vienlaikus ar iejūtību iztaujājot par bēdīgo situāciju Latvijā. Uz jautājumu, no kurienes viņam pārliecība, ka krīze Igaunijā jau pārvarēta un sācies uzplaukums, atbilde bija mazliet šokējoša: "Tā saka valdība, un mēs tai ticam."
Man nav nekādu ilūziju, ka ticība valdībai Igaunijā būtu visaptveroša, bet noteikti tā ir lielāka nekā Latvijā. Var jau būt, ka igauņu kolēģis mazliet idealizē savas valsts vadību, bet viņš jau nav vienīgais igaunis, kas savu valsti publiski slavē ne tikai ārzemēs, bet arī pašu mājās. Optimistiem veicas biežāk, un igauņu pārliecība, ka viņi ir veiksminieki, ir visai lipīga. Pat vairāki Latvijā populāri politiķi gandrīz katrā uzstāšanās reizē piemin Igauniju kā pozitīvu piemēru. Viņi gan biežāk varētu pacensties saskatīt ko labu arī pie mums. Ja citādi nevar, tad varbūt pašiedvesma palīdzēs.
Žurnālists no Polijas pārstāvēja liberālo, uz Rietumu vērtībām orientēto un patlaban varai opozīcijā esošo laikrakstu Gazeta Wyborcza. Viņš neslēpa, ka avīzes nostāja pret Polijas pašreizējo prezidentu Lehu Kačiņski un premjeru Donaldu Tusku ir ļoti negatīva. Polijas prezidents ar savu stūrgalvīgo nostāju ne reizi vien ir nokaitinājis ne tikai Eiropas Savienību, bet arī Krieviju un tagad arī ASV prezidentu Baraku Obamu. Pēdējais pasludināts gandrīz vai par Polijas ienaidnieku. Tas, ka ASV lēmums neizvietot Polijā NATO pretraķešu vairogu tika paziņots tieši 19. septembrī, tas ir, dienā, kad pirms 70 gadiem sākās PSRS iebrukums Polijā, tiek uztverts kā spļāviens sejā visai poļu tautai.
To, ka Polija ir vienīgā ES valsts, kura šā gada pirmajā pusgadā ir uzrādījusi ekonomikas izaugsmi, Gazeta Wyborcza žurnālists nekādā veidā nesaistīja ar prezidenta un premjera piekopto politiku. Polijas ekonomiskā stabilitāte visapkārt trakojošajā ekonomiskajā stihijā, viņaprāt, ir pilnīgi nošķirta no varas darbībām. Bija diezgan dīvaini klausīties, kāds atpakaļrāpulis un nejēga ir prezidents, un arī premjers nesot daudz labāks, toties ekonomiski valsts ir ļoti labā stāvoklī. It kā valsts attīstījusies neatkarīgi no valdības darbības. Pēc viņa domām, galvenais Polijas ekonomikas stabilitātes iemesls esot nevis valdības vai Polijas centrālās bankas politika, bet gan Polijas iedzīvotāji, kuri esot bijuši tik saprātīgi, ka pārlieku nekrituši kredītu ņemšanas kārdinājumā. Kā mēdz teikt sportā, kad komanda uzvar, tad slavēti tiek spēlētāji, bet kad zaudē, tad vainīgi treneri.
Gan Lietuvas, gan Igaunijas žurnālisti Rīgas lidostas dominēšanu Baltijā uztvēra kā pašsaprotamu lietu un par savas valsts lidostām bez kautrības pavīpsnāja. Igaunis stāstīja – pie viņiem izplatīts joks, ka Igaunijas vienīgā lidosta atrodas Rīgā. Arī Lietuvas pārstāve tēlotā izbrīnā jautāja, vai tad Viļņā vispār vēl esot lidosta. It kā kaut kāds šķūnis esot, piebalsoja otra lietuviete. Katrā ziņā bija patīkami redzēt, ka arī citi spēj pasmieties par savām nebūšanām un mēs neesam vienīgie, kuri ar baudu izgaršo savas valsts neveiksmes.
Viļņa līdz ar krēslas iestāšanos kļūst visai tumša. Rudens ir gadalaiks, kad mūsu platuma grādos vakari ir visai drūmi un nemīlīgi, tomēr ES valsts galvaspilsēta prasās būt vairāk izgaismota. Vietējie stāsta, ka taupības nolūkos ielu apgaismojums esot uz pusi samazināts. Patiesībā arī Rīga nav daudz gaišāka. Tāpēc jo lielāks prieks, ka uz Rīgas apgaismošanas rēķina ne tikai netiks taupīts, bet gluži otrādi, apgaismošanai tiks piešķirti papildu līdzekļi. Pilsēta kļūšot tumšajās stundās gaišāka jau pirms valsts svētkiem un tāda palikšot arī vēlāk.
Neizbrīna, ka pret šo Rīgas domes iniciatīvu jau izskan kritiskas iebildes. Bērnudārzu un skolotāju nauda tikšot pa tukšo nodedzināta. Bērnudārziem un skolām noteikti vajag vairāk naudas, taču kaut kā neticas, ka, pa tumsu dzīvojot, tās kļūs vairāk. Banāli jau skan, bet krīzes pārvarēšanai mums vajag vairāk gaišuma. Nav šaubu, ka gaišums vairo optimismu, caur to biznesa attīstību un galarezultātā arī naudu skolām un bērnudārziem.