Pazīstamais advokāts Grūtups intervijā laikrakstam Latvijas Avīze norāda, ka situācija valstī ir bīstama, jo arvien spēcīgāka un pašapzinīgāka kļūst piektā kolonna.
Intervijas būtiskākā daļa, manuprāt, ietverta šajā rindkopā: "Krievi patlaban kopē Latvijas Tautas frontes pašapziņas augšanas metodes. Man tā vien šķiet, ka arī ziedu nolikšanu pie pieminekļa viņi iemācījušies no latviešiem. Kamēr latviešu laikraksti cīnās par kaut kādām vispārējām cilvēktiesību prioritātēm, aizstāv dažādas minoritātes utt., kamēr atrodamies kļūdainu mācību varā, krievvalodīgie laikraksti sauc cīņā pret nelikumīgo veidojumu, ko sauc par Latviju. Viņu pašapziņa ir cieši saistīta ar Krieviju. Situācija kļuvusi bīstama, tāpēc mums daudz atklātāk un godīgāk vajadzētu par to runāt. Latvijas pastāvēšana ir atkarīga no tā, kā mēs tiksim galā ar piekto kolonnu."
Tiem, kas aktīvi piedalījās Atmodas laika notikumos, situācijas salīdzinošā analīze liek būt bažīgiem. Pārāk daudz nepatīkamu paralēļu. Tiesa, spoguļattēlā. Mēģināsim šīs līdzības norādīt.
Atcerēsimies, ka Latvijas neatkarības atjaunošanas piekritējiem labvēlīga situācija izveidojās, pateicoties kompartijas valdošās elites sašķeltībai. Perestroikas aizstāvji ar Gorbačovu priekšgalā cīnījās ar veco gvardi, kuras redzamākais pārstāvis Kremlī bija Ļigačovs. Arī Latvijas kompartijā bija divi spārni - Gorbunova un Ķezbera liberālais spārns un konservatīvie rubikieši. Kļūdās tie, kuri domā, ka 1987. gadā vai 1988. gada pirmajā pusē visi latvieši par valstiskās neatkarības atjaunošanu vien tik sapņoja. Diemžēl labi atceros tā laika notikumus, un domas par valstiskuma atjaunošanu tolaik bija tikai nelielas latviešu tautas daļas galvās. Par laimi, liela daļa inteliģences domāja citādi, taču, apzinoties tautas vārgo pašapziņu, necentās sekot helsinkiešu piemēram un atklāti neiestājās par pilnīgu Latvijas neatkarību. Tika pamazām celta latviešu tautas pašapziņa, aizslēpjoties aiz perestroikas atbalstīšanas platās izkārtnes. Gorbačovs Maskavā iedomājās latviešu demokrātus par nozīmīgiem viņa iedzīvināto reformu atbalstītājiem un aizstāvēja tos pret rubikiešu centieniem nepieļaut tādu procesu attīstību, kuri izietu ārpus kompartijas kontroles. Lai gan tolaik pret latviešu inteliģences un vēlāk Tautas frontes mērenību izjutu neslēptu nepatiku, tagad, atskatoties atpakaļ, jākonstatē, ka taktika bija pareiza.
LTF tikai 1989. gadā nāca klajā ar aicinājumu pilnībā atjaunot Latvijas valstiskumu. Pat šis it kā novēlotais aicinājums tika latviešu vidē ļoti dažādi uztverts, un daudzi uzskatīja, ka nav ko raustīt lauvu (lāci) aiz ūsām. Gorbačovs bija tā aizrāvies ar cīņu pret perestroikas pretiniekiem, ka ikvienu, kurš kaut vārdos viņu atbalstīja, uzskatīja par savējo. Rezultātā Kremļa savstarpējos ķīviņos sagruva gan kompartija, gan PSRS. Stāstus, ka PSRS sabruka objektīvu ekonomisko procesu rezultātā, atstāsim Rietumu teorētiķiem. Atliek vien paskatīties uz Ķīnu, kuras komunistiskajiem līderiem nenotrīcēja roka parakstīt pavēli par spēka lietošanu Tjanaņmeņas laukumā un kura jau tagad izgriež pogas ne vienai vien rietumvalstij. Savukārt pasakas par Buša un Gorbačova slepeno vienošanos atstāsim konspirācijas teoriju cienītājiem. Taču kāpēc visa šī atgriešanās vēsturē?
[pagebreak]
Tagad Latvijā tāpat kā perestroikas laikā PSRS notiek asa cīņa par varu starp - sauksim viņus par konservatoriem un liberāļiem. Viena daļa mediju ik dienas lamā valdību, kritizē visas iespējamās un neiespējamās valsts institūcijas, par Latvijas valsti izplata neglaimojošus izteikumus. Saucot lietas īstajos vārdos, cenšas vājināt esošo valsts varu. Nav svarīgi, kādi ir šo centienu motīvi, objektīvi tas grauj valsts spēju kontrolēt situāciju. Iespējams, ka tas nebūtu nekas slikts un varbūt pat atbalstāms, ja vien valsts atrastos politiski un, galvenais, etniski rāmos ūdeņos. Diemžēl daudzi fakti rāda, ka krievu lojalitātes līmenis ir zems, un sliktākais, ka tam ir tendence pazemināties, par ko liecina Grūtupa jau pieminētās publikācijas krievu medijos.
Kamēr latvieši karo cits ar citu, iet uz tautas sapulcēm, kur tiek aicināts padzīt likumīgi ievēlēto parlamentu, krievi audzē pašapziņas muskuļus. Kā lai neatceras perestroikas laiku demonstrācijas Krievijā, kur tika prasīts likvidēt kompartijas varu. Patiesībā šīs demonstrācijas grāva valsts varu, kas latviešiem, protams, bija ļoti izdevīgi. Daudzi tālaika Krievijas demonstrāciju dalībnieki šodien kož elkonī un nožēlo, ka ļāva sagrūt PSRS impērijai. Latvijā, protams, viss bija citādi, jo mums bija pavisam cita motivācija - nokratīt krievu jūgu. Šodienas Latvijā daudzi krievi jūt tādu pašu etnisko jūgu, kādu latvieši izjuta krievu laikos. Latvieši šo patiesību nekādi negrib atzīt un uzskata, ka krieviem ir pienākums mīlēt Latviju un bez iebildumiem pakļauties latviešu virsvadībai. Līdzīga, taču no otras puses, pārliecība savulaik bija vāciešiem un vēlāk krieviem. Atceros, kāds bija krievu šoks pēc 1988. gada 14. jūnija demonstrācijas, kad desmiti tūkstošu latviešu piepildīja Rīgas centru gājienā no Kongresu nama līdz Brīvības piemineklim. Līdz tam krievi bija dzīvojuši svētā pārliecībā, ka latvieši jau būtībā domā tāpat kā viņi, lepojas ar PSRS karogu, himnu un uzvarām olimpiskajās spēlēs. Izrādījās, ka viss ir pavisam citādi. Arī tagad vairums latviešu domā, ka latviskajai prioritātei nekas nedraud. Ka visvairāk Latvijas valstiskumu grauj dažnedažādi bubuļi - mākoņtēvi, hūtes, sorosieši, loskutovieši un tamlīdzīgi māņi. Šīs himeras tiek apzināti radītas, lai gūtu pavisam reālu, taustāmu labumu. Vienalga - materiālu vai garīgu (varas apziņas) labumu. Nevienu vairs neinteresē reāli fakti. Priekšplānā izvirzās gluži vai reliģiskas dabas argumenti. Piemēram, es ticu Loskutova godīgumam. Vai es neticu Ģenerālprokuratūrai.
Kamēr latvieši strīdas, kuram ticēt, bet kuram ne, krievi sevi ar šādām šaubām nemoka. Viņi ir izvirzījuši sev saukli, kuru aiz muļķības vai kā citādi atļaujas pat publiski izrunāt daži latvieši. Proti, es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti. Citiem vārdiem, man patīk Rīgas jūrmala, man patīk pastaigāties gar ezeru pie vasarnīcas, sēņot priežu silā, bet - kas notiek ar Latvijas valsti, man dziļi pie kājas. Par laimi, vairums latviešu tā tikai runā, bet dziļi sirdī ir patrioti, ko nevar teikt par lielu daļu krievu. Viņiem patiesi riebj šī valsts, kuru viņi uzskata par pretdabīgu veidojumu. Šī atziņa spraucas laukā gandrīz no ikviena krievu medija Latvijā. Negribas piedzīvot šoku, kādu krievi izjuta 1988. gada 14. jūnijā un vēlākajos gados. Tagad, divdesmit gadu pēc šiem notikumiem, krievi beidzot sāk atgūties. Lielā mērā pateicoties latviešu savstarpējiem kašķiem. Krievu pašapziņas kāpums uz latviešu savstarpējās plēšanās fona var izraisīt ļoti nepatīkamas sekas. Pēdējais laiks latviešiem noslēgt kādu sabiedriskās solidaritātes paktu. Kaut vai nerakstītu. Jo var gadīties, ka vēlāk jau būs par vēlu.