Pasaulē ir pieņemts valdību vērtēt pēc tās valdīšanas simts dienām. Dombrovska valdībai pirms Jāņiem apritēja simts dienas, kopš tā apstiprināta Saeimā.
Taču pēc 11. jūnijā notikušās Dombrovska (?) valdības sēdes jebkāds šīs valdības darbības vērtējums vairs nav uztverams nopietni. Tā vairs nav valdība. Tas pat nav bērnudārzs, kur grupiņā katrs dara, ko grib, un tikai audzinātājas (lasi – Zatlera) ierašanās spēj nodrošināt kaut niecīgāko kārtību. Tā ir karikatūra.
Valdības darba kvalitāti jau agrāk raksturoja somnambuliskais stāvoklis, kādā tā atradās līdz pat vēlēšanu vakaram. No letarģiskā snauda pamodusies, tā pēkšņi atcerējās, ka budžetā jāgriež pusmiljards latu. Dažas dienas haotiskas Brauna kustības – un uz valdības māju savākt šo pilnībā dezorientēto salašņu baru (gandrīz vai jāsaka Streipa vārdiem – bandu) bija jādodas Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kurš vēl pirms dažiem mēnešiem tika nievīgi dēvēts par Trusi.
Dombrovska valdības impotence ir tik kliedzoša, ka priekšplānā izvirzās cits jautājums. Kāpēc Latvijā atsevišķi ārpusparlamentārie spēki izliekas šo valdības karikatūru nemanām un pat mēģina sabiedrībai iestāstīt, ka tā ir labākā iespējamā valdība, jo dara it kā svētīgu darbu? Ar ārpusparlamentārajiem spēkiem es, protams, domāju spēkus, kas stāv aiz laikraksta Diena un tās orbītā riņķojošos satelītus.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāsaprot, kā intereses aizstāv šie politiskie spēki. Lai arī publiskajā retorikā tiek lietoti augsti vārdi – Latvija, tauta, sabiedrība –, patiesībā šie spēki, vairāk vai mazāk apzināti, darbojas globālā finanšu kapitāla interesēs. To galvenais uzdevums ir minimizēt jebkādus apdraudējumus globālajai finanšu sistēmai. Šos spēkus maz interesē, cik cilvēku Latvijā nonāks aizsaulē, nesaņemot medicīnisko palīdzību, vai cik bērnu aizies neceļos, slēdzot sporta un mūzikas skolas budžeta grozījumu dēļ. Viņus interesē, lai bankām būtu pēc iespējas mazāki zaudējumi un, nedod dievs, kāda no tām bankrotētu. Turklāt nav runa tikai par Latvijas bankām. Runa ir par globālo banku tīklu, kuram draud sairšana.
Šajā situācijā, kad finanšu sistēmas dezintegrācija kļūst reāls drauds, pasaules finanšu dūžiem Latvijā ir vajadzīga pēc iespējas paklausīgāka valdība. Un šeit nu Dombrovska – Repšes tandēms ir ārpus konkurences. Lai gan abi šie Latvijas finanšu balsti uzdodas vai tiek uzdoti par asākajiem finanšu speciem, patiesībā abiem ir fiziķa izglītība un īsi ekonomikas pamatu apmācības kursi mazpazīstamās ASV izglītības iestādēs. Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, bet fakts, ka 1990. gadā līdztekus Repšem šādus kursus izgāja lielākā daļa nākamo Latvijas ekonomiskās domas veidotāju, liek par daudz ko aizdomāties. Tas liek domāt, ka Latvija jau no sākta gala bija iecerēta kā jaunā pasaules finanšu imperiālisma kolonija ar ļoti niecīgu pašvaldības autonomiju un potenciālie šīs kolonijas pārvaldnieki tika laikus gatavoti.
Lai arī Dombrovska un Repšes paklausība globālajam finanšu tīklam nav apšaubāma, problēmas rada šo darboņu organizatoriskā kapacitāte. Repšes valdības konvulsīvā šaudīšanās 2003. gadā izgaisināja mītu par Repšes vadītāja dotībām. Pēc 11. jūnija valdības sēdes vienīgi kvēlākajiem un nekritiskākajiem Jaunā laika faniem vēl saglabājušās kādas ilūzijas par Dombrovska spējām ko vadīt.
Izvirzās pamatots jautājums – kāpēc kādiem spēkiem vajadzīga tik nožēlojami vārgulīga valdība? Tāpēc, ka citu – paklausīgāku – izveidot grūti, bet jaunas ārkārtas vēlēšanas šiem spēkiem šobrīd ir ārkārtīgi bīstamas. Pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka globālā finanšu tīmekļa favorīti vairs nav Latvijas sabiedrības topā. Tas nozīmē, ka pēc vēlēšanām Latvija var iegūt patstāvīgāku, par savas tautas, nevis banku labklājību domājošu valdību. To nu nekādi nevar pieļaut, tāpēc jāstutē nīkulīgā Dombrovska valdība. Kaut vai ik dienas dziedot šai valdībai slavas dziesmas. Tas nekas, ka aleluja izklausās vēl nožēlojamāk nekā Mistera Bīna izpildījumā.