Kinorežisora Ivara Zviedra dokumentālā filma Bēgums stāsta par latviešu ekonomisko emigrantu it kā skumjo dzīvi Īrijā. Varētu domāt, ka filmas galvenais vēstījums ir par to, ka dzīve svešumā nav medus maize un pa īstam laimīgs latvietis var būt vienīgi savā mīļajā tēvu zemē.
Emocionālas noskaņas līmenī šis vēstījums tiek sniegts pārliecinoši. Tik pārliecinoši, ka viens no filmas varoņiem man personiskā sarunā norādīja, ka tur jau tik drūmi, kā filmā parādīts, nemaz nav. Taču filmai ir arī vēl kāds cits vēstījums. Bezcerīgi skumjš.
Gados jauns puisis, pēc izskata gandrīz vai pusaudzis, rezignēti stāsta, ka viņa tēvs dzēris un pats no 11 gadu vecuma pa vasarām strādājis gaterī, lai nopelnītu naudu apģērbam un skolas piederumiem. Dzimtenē skolu nepabeidzis, viņš devies svešumā labākas dzīves meklējumos. Pavisam vienkāršos vārdos jaunais cilvēks atsedz baiso patiesību, kas atklājas, atbildot uz it kā pašsaprotamu jautājumu – kāpēc strādāt Latvijā, ja par to pašu melno darbu citur var nopelnīt desmit reižu vairāk. Patiesība ir baisa, jo racionāli pamatotas atbildes vienkārši nav. Ja par tādu neuzskata iracionālo – tāpēc, ka latvietim jādzīvo Latvijā. Citiem vārdiem, tāpat kā ūdens plūst uz leju, cilvēki plūst turp, kur dzīvot labāk.
Kopš darbaspēka kustība ES ietvaros ir pilnīgi neierobežota, cilvēku aizplūšanu no Latvijas nekas vairs nevar apturēt. Dažādi patriotiski aicinājumi šo aizplūšanu var nedaudz bremzēt, taču migrācijas saldo vienmēr būs tikai negatīvs. Migrāciju no dažādām Āfrikas un Āzijas valstīm uz ES līdzsvaro šo valstu augstais dzimstības līmenis, bet Latvijā šā paaugstinātās dzimstības atsvara trūkst. Aizbrauc tieši cilvēki, kuri Latvijā varētu radīt un audzināt bērnus. Tā vietā bērni dzimst ārzemēs, un vēl Latvijā dzimušos aizceļojošie vecāki paņem līdzi.
Matemātiski modelējot situāciju, nākotne iezīmējas gluži vai apokaliptiska. Kādi ir šā modeļa nosacījumi? Latvijā ir trešais zemākais dzīves līmenis ES aiz Bulgārijas un Rumānijas. Ceturtais zemākais iedzīvotāju blīvums ES aiz Somijas, Zviedrijas un Igaunijas. Latvijas klimatiskie apstākļi ir vieni no skarbākajiem, un visam tam klāt – viens no zemākajiem dzimstības līmeņiem. Šai bēdu buķetei vēl jāpievieno arvien pieaugošais bezdarbs. Kādi nosacījumi ir vienādojuma otrajā pusē, kam teorētiski būtu jālīdzsvaro cilvēku vēlme aizbraukt uz vietām ar dzīvei labvēlīgākiem apstākļiem? Varbūt vienīgi patriotisms un iespējas mazākas konkurences apstākļos vieglāk izsisties uz augšu.
Ja Latvijā dzīves līmenis būtu kā Somijā vai Zviedrijā, tad varētu pārciest arī nemīlīgo klimatu, savukārt, ja klimats būtu kā Bulgārijā, varētu vieglāk pārciest ekonomisko atpalicību. Ja Latvijā iedzīvotāju blīvums būtu kā Čehijā vai Polijā, tad varētu cerēt, ka līdz dzīves līmeņa starpības izlīdzināšanai Latvijas lauki nepārvērtīsies par vienlaidus mežu. Ja dzimstība mums būtu kā Īrijā, tad nebūtu jābažījas, ka lauku skolu likvidācija uzņems apgriezienus. Diemžēl nekā tāda, kas viestu kaut cerību stariņu, nav. Ja jau tā dēvētajos treknajos gados iedzīvotāju aizplūšana noritēja pilnā sparā, tad nav pamata domāt, ka liesajos gados tā kļūs lēnāka. Uz vienu mirkli tā drusku piebremzējās, kad samazinājās darbaspēka pieprasījums vecajās ES valstīs. Taču pēc īslaicīga apjukuma emigrācijas vilnis no jauna pieaug. Nav šaubu, ka, ES ekonomikai atveseļojoties, tas tikai kļūs spēcīgāks. Ko liksim šim vilnim pretī? Ja turpinām sīkmanīgi plēsties un ignorēsim draudošo Latvijas depopulācijas problēmu, tad visticamāk neko. Tik vien kā reklāmas rullīti ar aktiera Jāņa Reiņa patriotiski sažņaugtajām dūrēm.
Vērojot notiekošo, jākonstatē, ka situācija būtiski neatšķiras no tās, kāda pirms gada bija vērojama Parex bankā. Nauda (iedzīvotāji) aizplūst, un nav nekādu reālu iespēju šo aizplūšanu apturēt. Parex banku nebija iespējams glābt, valdībai ilgstoši noraugoties, kā no bankas un valsts aizplūst nauda. Tāpat arī Latviju neglābsim, ja netiks pieņemti radikāli lēmumi. Parex banku glāba, naudu aizņemoties un Latvijā palikušos iedzenot mūžīgā parādu jūgā. Latvijas valsts jāglābj, iesaistot starptautisko sabiedrību. Kā to izdarīt?
Ir vienkārši jāmet lepnums pie malas un Latvija jāpasludina par valsti, kuru skārusi humānā katastrofa. Ar humāno katastrofu saprotot nevis ekonomisko lejupslīdi, bet gan arvien pieaugošo un neapturamo depopulāciju, kas draud ar neatgriezenisku infrastruktūras sabrukumu un sekojošu valsts dezintegrāciju. Ja starptautiskā sabiedrība var vienoties par Bengālijas tīģeru glābšanu no izmiršanas, šim nolūkam atvēlot miljoniem dolāru, tad ES valsts glābšanai pasaulei jāatrod daži miljardi. Ja kādam ir cits, labāks vai reālistiskāks Latvijas glābšanas plāns, tad, lūdzu, galdā. Diskutēsim, nevis izliksimies, ka problēma nepastāv.
Šajā kontekstā sekli un sīkumaini izklausās Valsts prezidenta Valda Zatlera centieni spēlēt lielāku lomu Latvijas iekšpolitiskajās intrigās. Ja prezidents patiesi domātu valstiskās kategorijās, tad viņam būtu no ANO tribīnes un visām citām augstām tribīnēm burtiski jākliedz par Latvijai draudošo humāno katastrofu un jālūdz starptautiskās sabiedrības palīdzība. Atmetot pie malas lepnumu un vēlmi kā līdzīgam ar līdzīgu stāvēt blakus Obamam, Sarkozī, Merkelei un citiem globālā klubiņa stāriem. Vai tas būtu par daudz prasīts no īsta tautas prezidenta?