Uzspiestā vienotība

Triju partiju apvienība (JL+PS+SCP), par spīti šķēršļiem un savstarpējām pretrunām, turpina konsolidēšanās procesu. Šobrīd trīs partijas ir konsolidējušās līdz jaunam apvienības nosaukumam. Ierosinājumi, kā nodēvēt jaundibinājumu, bija daudzi – no Ziemeļu spēka līdz Demokrātiskajam blokam. Taču galarezultātā ar balsu vairākumu apvienības biedri vienojušies par iedvesmojošo – Vienotība.

Šeit nu jāsaka, ka trejsavienība konsekventi ievēro principu – vārdi un darbi ir divas savstarpēji nesaistītas lietas, jo – lai nu ko, bet par vienotību šajā veidojumā ir grūti runāt. Pārāk dažādas ir intereses un politiskā pašapziņa. Tieši šī vienojošā elementa trūkums liek domāt, ka apvienības izveides motors meklējams ārpus šīm trim partijām.

Atcerēsimies, ka veidojuma dibināšanas iniciatore bija bijusī laikraksta Diena galvenā redaktore un bijusī Sorosa fonds – Latvija valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte. Varētu domāt, ka šī persona, kura šobrīd nomināli ir tikai Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, ir zaudējusi ietekmi Latvijas politiskajos procesos, taču tā nebūt nav. Ja būtu nepieciešams latviešu inteliģences vārdā izplatīt kādu aicinājumu vai uzsaukumu, tad diez vai to varētu izdarīt Kristovskis, Āboltiņa vai Štokenbergs. Cita lieta Ēlerte, kas parakstu vākšanā zem dažādām vēstulēm un uzsaukumiem jau labi sen kā piešāvusi roku.

Tieši Ēlertes iespējas sabiedrību mobilizēt masu akcijām liek politiķiem ar viņu draudzēties un pat klausīt. Tajā pašā laikā avoti trejsavienības iekšienē norāda, ka Ēlertes ietekme šajā politiskajā spēkā mazinās. Tas izskaidrojams ar to, ka paši politiķi savu mazspēju sabiedrības mobilizēšanā lāga neapzinās. Kā vairākumam politiķu viņiem ir pārliecība, ka viņu milzīgās rūpes par Latvijas valsts uzplaukumu nevar nepamanīt, ka tauta viņus mīl un viņiem tic. Vēl lielāka ir viņu pārliecība, ka visu izšķir nauda un šīs naudas ieguldījums sabiedriskajās attiecības. Partiju kases šobrīd ir patukšas, un tas padara partiju līderus ievainojamus.

No vienas puses, viņi pieļauj, ka Ēlerte varētu piesaistīt naudu un varbūt pat pa tiešo to saņemt no kaut kādiem nojaušamiem draugiem ārvalstīs, taču, no otras puses, viņi baidās, ka apvienotajā sarakstā varētu parādīties spēcīgi un, galvenais, patiesi jauni politiķu uzvārdi iepretim jau gadu desmitiem dažādās partijās nobružātajām "jaunajām sejām". Rezultātā, lai gan publiski tiek paziņots par jauno savienības nosaukumu, nevienam no apvienībā Vienotība ietilpstošajiem spēkiem nav pārliecības, ka šis veidojums noturēsies, nesairis līdz vēlēšanām. Tomēr pārāk dažādas ir intereses.

Sabiedrības citai politikai galvenā vēlme ir nodrošināties pret Rīgas scenārija atkārtošanos, kad partija nepārvarēja 5%. Partijas līderi Štokenbergs un Pabriks ir pārliecināti, ka vienotā sarakstā viņiem ir nodrošināta iespēja arī turpmākos četrus gadus piedalīties politiskajā procesā. Var, protams, norādīt, ka abi pārējie Vienotības partneri sevi pozicionē kā labējās partijas, bet pašu programma stipri vien velk pa kreisi, taču diez vai tas abus SCP līderus īpaši uztrauc. Patiesībā viņus, tāpat kā partijas izkārtni Loskutovu, kurš partijas reālajā darbā tikpat kā nepiedalās, diez ko neinteresē nedz pašu sarakstītā partijas programma, nedz arī pašas partijas nākotne. Viņi politikā redz sevi, nevis partiju. Galvenais ir tikt sarakstā, kas pārvar 5% barjeru, un vietu Saeimā nodrošinās savāktie plusiņi.

Jaunais laiks kā premjera partija un šā brīža trejsavienības spēcīgākā sastāvdaļa cenšas spēlēt dominējošo lomu. Precīzāk sakot, šo lomu cenšas spēlēt caurkritušais Rīgas mēra kandidāts Jaunups. Viņš kā kustīga ūdenszāle visus paņem uz izbrīna ar savu aktivitāti, un nevienam nav vēlēšanās Jaunupa aktivitāti iegrožot. Lai jau puisis ņemas, ja jau ir spēks. Taču, ja JL šodien vēl ir spēka pilnbriedā, tad ar katru dienu viņu popularitāte krīt. Viņiem trejsavienībā šobrīd ir visjaudīgākie kadri – Dombrovskis un Repše, taču var diezgan droši prognozēt, ka JL uz vēlēšanu laiku vairs nebūs galvenie vilcēji. Viņi jau tiek uztverti kā iespējamie uz leju gremdētāji.

Šajā situācijā viskomfortablāk jūtas Pilsoniskā savienība. Viņi Rīgas pašvaldības vēlēšanās sasniedza salīdzinoši labus rezultātus un, tā kā viņi mazāk tiek saistīti ar pašreizējo valdību, tad var cerēt, ka spēs sevi norobežot no esošajām ekonomiskajām grūtībām. Taču partijas galvenā problēma ir totāls jaunu ideju deficīts. Ir grūti uzdot sevi par jaunajiem, tīrajiem, ja patiesībā ir politikas veterāni, taču nav arī nekā cita, ko piedāvāt. Tiesa, var uzlikt veco, jau pašvaldību vēlēšanās nodrillēto plati – pret Šleseru, Lembergu un Šķēli. Tiesa, šo plati spēlēt vēlēsies visi trīs Vienotības partneri, un tas tad arī būs šo spēku galvenais lozungs un vienojošais elements. Apšaubāmi, vai krīzes laikos var gūt panākumus ar noliegumu, tāpēc polittehnoloģiskajās spēlītēs rūdītā Ēlerte jau sapņo par politisko spēku, kas stāvēs virs partijām. Kopējo jumtu – tautas kustību Atmoda. Taču, kā liecina vēsture, centieni otrreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē beidzas kā nožēlojams farss. Kamēr pats neesi nonācis klauna lomā, šai atziņai gan negribas piekrist.