Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte publiskajā apsveikumā Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvijas valsts! pauž daudzas kritiskas atziņas par mūsu valsti, kurām varētu tikai pievienoties. Tomēr ir arī iebildumi.
Iedomājieties, no ASV uz Latviju atbrauc arhitekts Gunārs Birkerts, aiziet uz Nacionālās bibliotēkas būvlaukumu un TV kameru priekšā sāk pukoties – ko jūs te ceļat tādu ērmīgu monstru? Tie arhitekti, kas šo būvi projektējuši, steigšus jādzen prom!
Kaut ko tādu iedomāties grūti, jo G. Birkertam ar galvu viss kārtībā un viņam nepiemirstas, ka pats ir Gaismas pils projekta autors. Taču partiju apvienības Vienotība ideoloģiskā sekretāre Sarmīte Ēlerte apsveikumā Latvijas valstij kārtējo reizi pauž sašutumu, ka valsti līdz krīzei noveduši "vecās sistēmas arhitekti" un šie arhitekti ar steigu jānomaina. Te nu gribas iesaukties – vai viņa par sevi runā? Kuru gan citu vairāk nekā ilggadējo pusoficiozā laikraksta Diena galveno redaktori Ēlerti varētu saukt par sistēmas arhitekti?
Ja Ēlerte runātu par sistēmas būvniekiem; par tiem, kas šo sistēmu cēla un piepildīja, tad vēl varētu viņu saprast. Bet viņa runā par arhitektiem. Tātad nevis izpildītājiem, bet radošajiem iedvesmotājiem.
Šodienas kritiķu runās klausoties, aizmirstas, kādas tad bija šīs sistēmas arhitektu vīzijas. Kāds bija Latvijas valsts attīstības centrālais serdenis? Tas bija privatizācijas modelis. Rodas jautājums, kā gan privatizācijas galvenais būvuzraugs, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis vairāk nekā piecus gadus spēja noturēties krēslā un pārdzīvot entos ekonomikas ministrus? Vai tik ne tāpēc, ka viņu nekritiski atbalstīja laikraksts Diena, kas jau tolaik darbojās kā noteiktu spēku ideoloģiskais jumts. Atgādināšu tā laika Dienas retoriku. "Ierosinājums izvērtēt Privatizācijas aģentūras (PA) ģenerāldirektora atbilstību ieņemamajam amatam nav izaicinājums Jānim Naglim. Tas ir izaicinājums visumā sekmīgi realizētajai privatizācijas politikai valstī (..) Tas nozīmē privatizācijas palēnināšanu, ārvalstu investoru atbaidīšanu." (Diena, 1998.15.01.)
Lūk, sistēmas arhitektu pamata konstrukcija – labs ir viss, kas paātrina privatizāciju un apmierina ārvalstu investoru intereses. Privatizēt un izpārdot ārzemniekiem, tāda vienmēr ir bijusi sistēmas arhitektu vīzija.
Taču kas gan ir Naglis salīdzinājumā ar Tautas partijas tēvu – Andri Šķēli. Viņš bija visuzcītīgākais Ēlertes arhitektūras ieceru izpildītājs. Privatizēja un izpārdeva. Vienus uzņēmumus krieviem, citus islandiešiem. Šķēle nodibināja Tautas partiju drošā Ēlertes ideoloģiskajā paspārnē. Ozoliņš Dienas slejās, siekalām šķīstot, gānīja katru, kurš uzdrošinājās mest ēnu uz Šķēles gaišo tēlu. Lūk, Ozoliņa pasāža par TV rādīto sižetu, kas iesāka Šķēles podu lietu. "Tomēr sižeta autoru mērķim svarīgāki izrādījušies kāda nošņurkuša piena veča meli, ka jaunas iekārtas viņa kombinātam, redz, nemaz neesot bijušas vajadzīgas un droši vien tikai Šķēle varējis piespiest tās iepirkt, kaut gan šis atlaistais saimniekotājs nevar nezināt... utt., u.t.jpr." (Diena, 1998.18.02.)
Interesanti, kamēr Šķēle privatizēja, izpārdeva, shēmoja, viņš bija labais, taču tad pēkšņi kļuva par slikto. Kas notika? Cilvēki, kas Šķēli pazīst gadiem, stāsta, ka mainījies viņš nav. Kāds bija pirms divdesmit gadiem, tāds palicis arī tagad. Lielos vilcienos, protams. Varbūt vaina nav Šķēlē, bet gan sistēmas arhitektos un to interesēs. Kādreiz Šķēles intereses sakrita ar Ēlertes un to spēku, kas stāv aiz viņas, interesēm. Tagad intereses vairs nesakrīt un viņš tiek demonizēts. Iemesls pavisam vienkāršs.
Var jautāt – kas tie par spēkiem? Tas nav noslēpums. Tie, kuri šeit pārstāv ārvalstu investoru intereses. Jāuzsver – jebkuras. Pat tās, kas nesakrīt ar latviešu tautas interesēm. Pret Rīgas lidostu nebija nekādu pretenziju, kamēr šī lidosta nīkuļoja un ne ar vienu nekonkurēja. Tiklīdz tā izrādīja vēlmi strauji attīstīties, tā uzreiz iekļuva nemīluļu topā.
Šo spēku kontrolētie mediji nekad nevienu nekritizē par nedarīšanu, taču drudžaini satraucas, ja kāds kaut ko grib darīt. Ja vien šis kāds nav ārvalstu investors vai apdraud ārvalstnieku biznesu. Satiksmes ministrs, kurš neko nedara un ir kā medus maize ārvalstu konkurentiem, nekad neizpelnīsies kritiku. Nav brīnums, ka, jo padevīgāks politiķis, jo vairāk viņš var cerēt uz to sistēmas arhitektu atbalstu, kuri virsarhitektes Ēlertes vadībā projektējuši pašreizējo Latvijas valsts ēku un pretendē to darīt arī turpmāk. Latvijas valsts uzplauks tikai tad, kad par galvenajiem sistēmas arhitektiem būs īsti patrioti, kuri tic savai tautai un valstij, nevis tie, kas norobežojas no tautas un augstprātīgi māca, kā tai dzīvot un pat domāt.