Vēl nedēļas sākumā šķita, ka valdošajai koalīcijai izdosies 2010. gada valsts budžetu izstumt caur Saeimu bez lieka trokšņa un pretestības.
Taču, jo tuvāk nāk 1. decembris, kad budžets tiks skatīts Saeimā, jo lielākas bažas, ka ne viss gaidāms tik gludi, kā sākotnēji bija domāts. Sociālo partneru kategoriskais noraidījums budžeta projektam pamatīgi sajauc kārtis politisko partiju pokerā. Ne velti spēlē iejaucies Valdis Zatlers, kurš kopš atgriešanās no vizītes ASV septembra beigās ļoti aktīvi uzrauga Latvijas politiķus, lai tie budžeta sakarā nesastrādā muļķības.
Tagad sabuntojušies sociālie partneri. Arodbiedrības un Latvijas darba devēju konfederācija. Budžetu neatbalstīt sliecas arī Latvijas rūpniecības un tirdzniecības kamera un pašvaldību savienība. Ventam Armandam Krauklim ir kauns par budžetu. Vienīgais cilvēks Latvijā, kurš ir apmierināts ar budžetu, ir finanšu ministrs Einars Repše.
Sociālo partneru trešdienas rīta demaršs bija nepatīkams pārsteigums ne tikai Zatleram, bet arī politiķiem. Turklāt politiķus vairāk uztrauc nevis sociālo partneru amatpersonu mutiskās iebildes, bet gan apņēmība rīkoties. Arodbiedrību pikets pie Saeimas un atbalsts studentu gājienam deputātus ir ne pa jokam satraucis. Klīst dažādas baumas par iespējamiem uzņēmēju protesta veidiem. Piemēram, kolektīvu nodokļu nemaksāšanas akciju. Vēl nedēļas sākumā politiķi ierasti spriedelēja, ka no tagad pieņemamā budžeta tāpat lielas jēgas nav, jo tas tikai pagaidu budžets, ko koriģēs, kad būs īstā valdība. Bet par to, ka Dombrovska valdība pavasara sniegpulkstenīšu uzplaukšanu nesagaidīs, Saeimā šaubas retais.
Bailes par savu ādu, kas deputātiem pēkšņi parādījās pēc 13. janvāra notikumiem, vasaras saulē izgaisa, un tos pārņēma pat tik dīka bezrūpība, ka ar samērā vieglu roku tika apgrieztas pensijas un pabalsti. Vēl pirms nedēļas Saeimā joprojām valdīja šis vasarīgi bezrūpīgais noskaņojums. Kā vecajos miera laikos tika kalkulēti valdības gāšanas varianti: kad to būtu izdevīgāk darīt un kā. Tagad ir atgriezušās bailes, un, kā man teica viens Saeimas veterāns – suns zina, ko ēdis.
Daudzas pazīmes liecina, ka 1. decembrī budžets netiks pieņemts. Tam ir divi iemesli. Ļoti lielais iesniegto priekšlikumu skaits. Par katru iesniegto priekšlikumu jānobalso, un par katru var atklāt debates. Taču galvenais iemesls ir tas, ka deputātiem ir zudusi šī pārliecība, ka budžets jāpieņem vienalga kāds – ka tikai nost no kakla un tad jau vēlāk redzēs, kas būs. Tas nenozīmē, ka budžeta pieņemšana var būtiski ievilkties, jo tieši ilgstoša tā nepieņemšana var vairot sociālo spriedzi, no kuras tik ļoti baidās politiskā elite. Daudz kas atkarīgs no sociālo protestu apmēriem 1. decembrī. Ja šie piketi būs elitei nedraudīgi, tad tā ātri izdzīs caur Saeimu budžetu, nepārkāpjot pašu nospraustās sarkanās līnijas. Kādas ir šīs sarkanās līnijas?
Principi, kurus nedrīkst pārkāpt, pieņemot šo starpbudžetu, ir ļoti vienkārši. Nedrīkst pieņemt nevienu nodokļu grozījumu, kuru pēc tam grūti atcelt. Jebkurš nodoklis, kurš vairāk skar turīgos nekā mazāk turīgos, faktiski ir vēlāk negrozāms. Ja tiek ieviestas progresīvās nodokļu likmes, tad pēc tam atgriezties pie lineārām likmēm tikpat kā vairs nav iespējams, jo jebkurus lēmumus politiķi pamato ar rūpēm par maznodrošinātajiem. Progresīvo likmju atcelšanu šādi pamatot ir grūti.
Tā kā neapliekamā minimuma samazināšanu par apgādībā esošajiem bērniem pat visveiklākais demagogs nevarētu izskaidrot kā rūpes par maznodrošinātajiem, uz otro lasījumu šī norma tika atcelta un tā vietā ierosināts palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 26% līdzšinējo 23% vietā. Politiķu loģika šeit vienkārša. Vienalga, kāda nodokļu likme, ka tikai ne progresīvā likme, jo tajā vidē, kurā šie politiķi apgrozās, šādas izmaiņas skaitās īpaši ķecerīgas. Tas ir kārtējais apliecinājums, cik gan tālu no realitātes atrodas mūsu likumdevēji. Viņi joprojām ne vien cer, bet ir pārliecināti, ka krīze skars kādus citus, ne viņus. Pārdesmit vai pat pārsimt latu ienākuma samazinājums mēnesī viņiem šķiet pārmēru smags sods par viņu oficiāli maksātajām lielajām algām. Tieši tā, progresīvo nodokļu likmi viņi dēvē par sodu labāk atalgotajiem.
Šādu likmi dēvējot par sodu, notiek bīstama rotaļāšanās ar jēdzieniem, jo nevar nepamanīt boļševistisko bagātību pārdales un vienādošanas uzskatu popularitātes pieauguma tendenci. Jau sen pasaulē pierādījies, ka prātīgi cilvēki ar savu pārticību neplātās. Bet vēl prātīgāki ar savu bagātību padalās. Tie, kas nedalās, tie slikti beidz. To vajadzētu biežāk atcerēties mūsu deputātiem, un tad nebūtu jābaidās no tautas dusmām.