Rēgs klīst pār Latviju. Komunisma rēgs. Šis pārfrāzētais Kārļa Marksa rakstītā Komunistiskā manifesta sākums ir pirmais, kas iešaujas prātā, lasot žurnālista Jāņa Dombura runas Latvijas foruma diskusijā atreferējumu. Domburs faktiski aicina Latvijas ietekmīgākos (bagātākos) cilvēkus izdarīt izvēli – vai nu labprātīgi atdot savus īpašumus, vai arī iet sēdēt cietumā.
Neieslīgsim pārspriedumos, kurš pie bagātības ticis vairāk, kurš mazāk likumīgā veidā. Tas lietas būtību nemaina. Galvenais ir princips. Pēc Dombura, tā dēvētā pirmatnējā kapitāla uzkrāšana ir bijusi netaisnīga un tas ir pietiekams pamats, lai bagātības iegūšanas gaita un rezultāti būtu radikāli jāpārskata. Svarīgi uzsvērt, ka tiesiskuma jēdziens tiek traktēts tā, ka likumi bijuši sarakstīti, lai netaisnīgumu leģitimizētu, tāpēc tos var neņemt vērā. Citiem vārdiem, tiesiskuma jēdziens tiek reducēts līdz revolucionārās sirdsapziņas izpratnei. Praksē tas varētu izskatīties kā godprātības izvērtēšanas komiteju izveide, kuras lems – ko darīt ar to vai citu bagātnieku. Spriežot pēc atsauksmēm, tauta šo ideju uzņem ar gavilēm. Domburs nepasaka nekā jauna. Faktiski viņš pauž kvēlāko marksistu-ļeņiniešu idejas. Mūsdienās šādus lozungus neuzdrošinās proponēt pat legālās dažādu valstu komunistiskās partijas. Piemēram, Krievijā Zjuganovs kaut ko līdzīgu neatļaujas. Dombura idejas ir tuvas Dienvidaustrumāzijā populārajām maoistiskajām kustībām, kuru slavenākais pārstāvis Kambodžas sarkano khmeru vadonis Pols Pots savā īsajā valdīšanas laikā pie tēviem aizsūtīja vairāk nekā trīs miljonus savas valsts iedzīvotāju. Šīs idejas vienkāršotais variants reducējams uz atziņu – būt bagātam ir slikti, bagātnieki ir jāsoda, un viņu īpašumi ir jāsadala tautai. Tā kā bagātnieki labprātīgi savu mantu atdot nevēlas, pret viņiem jāvēršas ar visu iespējamo ieroču (ne jau likuma) spēku.
Daudz tiek runāts par latviešu mentalitātes īpatnībām, tās izskaidrojot ar gadsimtiem ilgu atrašanos pazemotu kalpu statusā. Galēji kreisas idejas latviešiem vienmēr ir bijušas ļoti tuvas. 1917. gada Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās vienīgā Krievijas guberņa, kurā uzvarēja boļševiki, bija Vidzemes guberņa. Šajā laikā latviešu vidū nospiedošā pārsvarā valdīja galēji kreiss pasaules uzskats. Latvieši 1. pasaules kara beigās bijusi vissarkanāk noskaņotā tauta pasaulē. Latviešu strēlnieku uzticība Ļeņinam skaidrojama ne jau ar solījumiem dot Latvijai neatkarību, bet gan ar sapņiem par pasaules komunistisko revolūciju un taisnīgas pasaules iekārtas nodibināšanu uz mūžīgiem laikiem.
Viens no Latvijas vēstures baltajiem plankumiem ir brīvības cīņu izklāsts 1919. gada pirmajā pusē. K. Ulmaņa pagaidu valdību 1919. gada janvāra pirmajās dienās no Rīgas padzina nevis mistiski beztautības lielinieki, bet gan latviski runājoši Stučkas sarkanarmieši. Tā paša gada maijā Rīgu no Stučkas latviešu armijas (historiogrāfijā kaunīgi sauktiem par lieliniekiem) atbrīvoja vācu landesvērs Rīdigera fon der Golca vadībā, kura armijas sastāvā bija viens latviešu bataljons, kuru sākumā komandēja Oskars Kalpaks, bet vēlāk Jānis Balodis. Vēlāk, redzot lielinieku ideju realizāciju dabā, latviešu noskaņojums būtiski mainījās.
Kāpēc tik daudz jārunā par vēsturi? Tāpēc, ka arvien biežāk tiek aicināts kāpt uz vecā grābekļa. Nav šaubu, ka šodien galēji kreisas idejas, ja vien tās kāds pamanītos pasniegt, izvairoties no padomju laiku komunistiskās terminoloģijas, atrastu ļoti daudz dzirdīgu ausu. Jābrīnās, kāpēc līdz šim nav izveidojusies neviena īsteno latviešu patriotiskā komunistiskā partija, kura sludinātu brīvību, vienlīdzību un brālību nevis kaut kādas pasaules revolūcijas ietvaros, bet gan vienā, valstī – Latvijā.
Domburs ir 21. gadsimta latviešu Trockis, kurš, izmantojot skaistus vārdus, apelē pie cilvēku viszemiskākajām jūtām. Ir pilnīgi aplami iedomāties, ka Ļeņins, Trockis vai Stučka savus plānus īstenoja aiz kaut kādiem cilvēku nīšanas apsvērumiem. Tieši otrādi, viņi bija līdz apmātībai pārņemti ar savu mesiānismu un svēti ticēja, ka ved pasauli pretī gaišai, saulainai nākotnei. Arī Domburs ir pārliecināts, ka Nacionālās drošības padomes sēdes sasaukšana, kur vienā pusē sēž specdienesti un tiesībsargājošās iestādes, bet otrā patiesi ietekmīgie cilvēki valstī un viņiem tiek piedāvāta izvēle – atdod salaupīto vai arī pa taisno uz pagrabu, kur "saule iespīd vēl pa mazākām rūtīm nekā šeit", ir svētīgs darbs, kas latviešiem nesīs tikai labumu. Būtu skumji, ja pilsoniskā sabiedrība šiem boļševistiskajiem uzskatiem nedotu pienācīgu pretsparu. Tāpat kā 1919. gadā, kad latviešu inteliģencei pietrūka drosmes nostāties pret tautas vairuma pazudinoši sarkano noskaņojumu.