Laimi visiem un bez maksas

Mans ikdienas ritms ir tā iekārtots, ka radio iznāk klausīties, tikai braucot auto. Šonedēļ kāda brauciena noslēgumā, jau novietojot auto stāvlaukumā, mana uzmanība bija koncentrēta manevra pabeigšanai un es palaidu garām kādas politiskās reklāmas sākumu.

Brīdī, kad jau taisījos radio izslēgt, politiskās reklāmas teksts man apstulbināja. Kaut kāda partija solīja, ka tajā gadījumā, ja es nobalsošu par viņiem, viņi panāks, ka visi skolēni būs tikai izcilnieki. Visi skolēni kļūs vienas vienīgas izcilības! Mani pārņēma ziņkāre, kuri margināļi dragā tādu politisko reklāmu.

Padomāsim loģiski. Cilvēks bija, ir un paliks bioloģiska būtne. Lielākā daļa no visiem indivīdiem būs ar fiziskām un intelektuālām spējām tuvu vidējam lielumam. Izcilnieku ikvienā cilvēku populācijā būs pieci, varbūt, maksimums, desmit procentu. Tajā pašā laikā zināms skaits cilvēku, parasti no diviem līdz pieciem procentiem no populācijas, būs ar tik zemām intelektuālām spējām, ka nekad nevarēs iemācīties lasīt. Tā ir bioloģija. Puse no visiem cilvēkiem un skolēniem ir ar spējām virs vidējā lieluma, bet puse ir ar spējām zem vidējā lieluma. Tāda ir elementārā matemātika.

Teorētiski ir iespējams pieņemt likumu, kas noteiks, ka visiem skolēniem visās klasēs bez jebkādiem izņēmumiem ir jāsaņem visaugstākais vērtējums.

Iespējams, ja visiem skolēniem visos priekšmetos neatkarīgi no spējām un uzcītības būs visaugstākais novērtējums, tad daļa no vecākiem kļūs laimīgāki. Tikai šādi pilnīgi visi skolēni nekļūs par izcilībām. Vienkārši pilnīgi visiem būs salikti maksimālie novērtējumi. Taču to, kuri no skolēniem ir patiešām izcili, kuri ir patiešām debili, pēc atzīmēm noteikt nebūs iespējams.

Es pieļauju, ka daļa no vecākiem, kuru bērniem ir lielas grūtības tikt pāri klases vidējā skolēna līmenim, ir gatavi noticēt tam, kam viņi vēlas ticēt. Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis 1991. gadā Krievijas prezidenta vēlēšanās, uzstājoties vīriešu darba kolektīvos, solīja Krievijas konstitūcijas fundamentālās cilvēktiesības papildināt ar pantu, ka vīriešiem ir tiesības uz degvīnu, bet, uzstājoties sieviešu kolektīvos, solīja konstitūcijā ierakstīt, ka katrai sievietei ir tiesības uz vīru. Finālā viņš ieguva 7,8% vēlētāju balsu. Kāpēc nesolīt Latvijas bērnu vecākiem izpildīt to, ko tie visvairāk vēlas, pat tad, ja solījums nav reāli izpildāms nekādos apstākļos?

Gaidot politiskās reklāmas beigas, lai uzzinātu, kura partija ir izvēlējusies šādu kampaņu, mēģināju uzminēt, kurš no politiskajiem spēkiem tas būs. Nospriedu, ka tā būs tā pati partija, kura savā 4000 zīmju programmā ir ierakstījusi solījumu uzvaras gadījumā likvidēt visas augstskolas, tās apvienojot «vienā Latvijas Nacionālajā universitātē». Kad reklāmas beigās uzzināju pareizo atbildi, biju vieglā šokā. Solījumu pilnīgi visus skolēnus pataisīt par izcilībām izteica partija, kuras līderis, būdams ministrs, atbalstīja saprātīgu un pragmatisku politiku.

To uzzinot, man radās vairāki smagi jautājumi. Vai es spēju nobalsot par partiju, kuras priekšgalā ir visnotaļ saprātīgi un pragmatiski ļaudis, bet kuri savu priekšvēlēšanu solījumu debilitātē pārspēj pat Latvijas atsaldētākos politiskos deģenerātus?

Otrs jautājums ir par Latvijas vidējā vēlētāja patiesā intelekta līmeni. Ja lielajā migrācijas desmitgadē (no 2008. g.) Latviju ir pametuši spējīgākie ļaudis, tad Latvijā palikušo ļaužu vidējais līmenis ir samazinājies. Vai patiešām vidējais Latvijas vēlētāja intelekta līmenis ir tik traki samazinājies, ka ar pilnīgi debiliem solījumiem būs iespējams iebraukt Saeimā? Pirms divdesmit pieciem gadiem tā nebija. Partija, kas 5. Saeimas vēlēšanās (1993. g.) centās Saeimā iekļūt ar lozungu «Mēs zagsim mazāk nekā citi!» (tas nav joks), procentu barjeru nepārvarēja.

Ļoti iespējams, ka debila solījuma iekļaušana politiskajās reklāmās ir kreatīvs veids, kā pievērst uzmanību, kā izraisīt pretrakstus, sabiedrības viļņošanos sociālajos tīklos, radīt apstākļus, kad par tavu partiju runā, un tas ļaus partijas līderiem atspēkot «apmelotājus», izsakot savu pozīciju utt. Šis ir iemesls, kāpēc es atturējos rakstā pieminēt attiecīgās partijas nosaukumu. Risiniet savas kreatīvās provokācijas bez manis.

Savukārt raksta virsrakstā liktais lozungs pagaidām vēl nav iekļauts Latvijas politisko deģenerātu politiskajās reklāmās. Tas ir citāts no ir brāļu Strugatsku 1972. gadā uzrakstītā stāsta Pikniks ceļmalā varoņa Artūra Bārbridža izteiktās viskvēlākās vēlmes, kuras sasniegšanai viņš ir gatavs mirt.

Ja patiešām ir tik traki ar Latvijas vidējo vēlētāju, tad Latvijas politiskie deģenerāti savus reklāmas klipus var papildināt ar vēl nereālākiem solījumiem.

Bet varbūt politiskos deģenerātus patiesībā noalgo pie varas esošas partijas, lai, redzot šo klaunu izdarības, vēlētāju vairākums izvēlētos nobalsot par stabilitāti, par tiem, kas ir uzticami, pragmatiski un nopietni.