Vai Latvijai vienmēr jābūt par Ukrainas advokātu?

25. jūnija Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA) ar nospiedošu balsu pārsvaru (116 par, 62 pret) atjaunoja Krievijas balsstiesības. Tās tika apturētas 2014. gadā pēc Krimas pussalas aneksijas un Krievijas iesaistīšanās konfliktā Ukrainas austrumos, atbalstot separātistus. Sanāk acīm redzama pretruna. Lielākā daļa no valstīm, kas neatzīst (un tuvākajā laikā netaisās atzīt) Krimas aneksiju, nobalsoja par balsstiesību atjaunošanu Krievijai. Tāpēc interpretēt balsojumu kā atbalstu Kremļa politikai (kā to dara daudzi vadošo Krievijas TV kanālu politiskie komentētāji) ir aplami. Patiesībā balsojums nozīmē to, ka ir mainījusies attieksme pret Ukrainu. Pirms pieciem gadiem praktiski visur Eiropā Ukrainu viennozīmīgi uztvēra tikai kā Krievijas agresijas upuri, taču tagad Ukrainu jau uztver ne tikai kā upuri, bet kā valsti, kurai konflikta uzturēšana un Krievijas provocēšana jaunai militārai agresijai ir kļuvusi par vienu no ārējās un iekšējās politikas stūrakmeņiem.

Lai saprastu pārmaiņu cēloņus, ir vērts iepazīties ar atziņām par kara un miera nosacījumiem, kuras savulaik formulēja pasaules ievērojamākais militārais teorētiķis Kārlis Filips Gotlībs fon Klauzevics (1780-1831). Galvenā Klauzevica atziņa - karš ir tikai politisko attiecību daļa, nevis kaut kas atsevišķs. Kā norādīja Klauzevics, lai konfliktu pārtrauktu un vienotos par mieru, ir jāizpildās vienam no nosacījumiem: pretiniekam vairāk nav iespēju pretoties, uzvaras iespējas ir nenoteiktas vai iespējamās uzvaras cena ir pārāk augsta. Pilnīgi racionāli ir saprotams, ka Ukraina militāri nevar uzvarēt separātistus, ja tos ar ieročiem un aprīkojumu apgādās Krievija (uzvaras cena ir pārāk augsta). Tāpēc ES lielāko valstu līderi uzskatīja, ka izpildās nosacījumi konflikta izbeigšanai, un veltīja daudz pūļu un savu politisko kapitālu, lai Doņeckas konfliktam rastu politisku risinājumu. Tikai vairāk nekā piecu gadu garumā nekas nav sanācis. Kāpēc? Tāpēc, ka ne katram karam (konfliktam) mērķis ir uzvara pār pretinieku. 20. gadsimta lielajos karos kara mērķis bija salauzt pretinieka gribu pretoties un panākt, lai pretinieks labprātīgi piekristu izpildīt uzvarētāja noteikumus. Taču jau 19. gadsimtā Klauzevics secināja, ka karam (konfliktam) var būt arī citi mērķi. Viens no Klauzevica definētajiem konflikta mērķiem nemaz neparedz uzvaru pār pretinieka bruņotajiem spēkiem, bet gan konflikta mērķis ir - «noskaņot par labu sev sabiedrisko domu pie sevis un citviet pasaulē».

Tieši tas attiecas uz Ukrainas vadības mērķiem konfliktā ar Krieviju. Ukrainas vadībai nemitīgs konflikts ar Krieviju bija efektīvs līdzeklis ārpolitisku un iekšpolitisku mērķu sasniegšanai piecu gadu garumā. Tāpēc Ukrainas rīcība laiku pa laikam bija izteikti provocējoša - Ukrainas Bruņotie spēki periodiski iesaistījās gan bruņotās sadursmēs, gan arī provocēja Krieviju uz vēl agresīvāku rīcību.

Ja patiešām mērķis ir pārtraukt bruņoto konfliktu Ukrainā, tad ir jāsaprot, ka brīnumi nenotiek. Iztēlojieties! Cilvēki, kuri piecus gadus centās nogalināt savus pretiniekus frontes līnijas otrā pusē, spīdzināja sagūstītos, atriebās par savu kaujas biedru nogalināšanu vai sakropļošanu, pēkšņi no šodienas visi kā viens visu piedos, nometīs ieročus, sadosies rokās un turpmāk dzīvos tikai draudzīgi un saticīgi. Tā nemēdz notikt.

Diemžēl līdzšinējā Eiropas prakse pierāda, ka, pat tajos gadījumos, kad, pārtraucot konfliktu starp kopienām un saglabājot valsts teritoriālo integritāti, izdodas noslēgt mieru (Bosnija), rezultāts tiek sasniegts, tikai īstenojot diezgan stingru aparteīdu - konfliktējošo pušu administratīvu nodalīšanu. Reālistiski izeja no Ukrainas konflikta ir paredzama, tikai īstenojot kaut ko līdzīgu Bosnijas risinājumam. Tikai - vai Ukrainas pašreizējā vara ir gatava un var pieņemt dumpīgo apgabalu autonomu administratīvu nodalīšanu?

Diemžēl izskatās, ka pašlaik iekšpolitiski Ukraina nav gatava pieņemt kompromisa variantus, tāpēc Bosnijas gadījumam līdzīgs miera risinājums (stingrs administratīvs nodalījums ar plašu autonomiju iekšējos jautājumos) Ukrainā iekšpolitiski nav iespējams.

Ukrainas - Krievijas attiecību problēmai pārtopot par ilgtermiņa jautājumu, neglābjami notiks prioritāšu maiņas, kuras sākums jau bija redzams EPPA balsojumā. Tāpēc arī piecu gadu laikā Ukrainas advokātu pulks EPPA saruka līdz sešām valstīm - Baltijas valstis, Polija, Slovākija un Gruzija.

No tā izriet jautājums par Latvijas ārpolitiku. Vai Latvijas interesēs ir vienmēr un visos jautājums būt par Ukrainas advokātu? Vai Latvijas interesēs ir aizstāvēt jebkuru Ukrainas rīcību, pat tad, ja tā atklāti provocē jaunus konfliktus ar reģionāla kara aizsākuma risku?

Varbūt ir laiks izvērtēt Latvijas ilgtermiņa politiku, prognozējot, ka Ukrainas - Krievijas konflikts tā arī netiks atrisināts tuvāko trīsdesmit gadu laikā, līdzīgi, kā notika ar Abhāziju, Piedņestru un citiem iesaldētajiem konfliktiem, kas izveidojās PSRS sabrukuma agonijā.