Minimālās algas pieaugums ir svarīgs mazo algu saņēmējiem

Lai kādus pekstiņus sacerētu valdības piebarotie ekonomikas «eksperti», bet no 2014. līdz 2018. gadam Latvijas galvenais izaugsmes motors bija nemitīga minimālās algas paaugstināšana. 2013. gada decembrī minimālā alga bija 285 eiro mēnesī, bet līdz 2018. gada 1. janvārim tā tika paaugstināta par vairāk nekā 50% un sasniedza 430 eiro mēnesī. Pa šo laiku IKP faktiskas cenās (oficiālā inflācija plus IKP reālā izaugsme) pieauga tikai par 30%. Līdz ar to matemātiski no 2014. līdz 2018. gadam minimālā alga tika paaugstināta, ievērojami apsteidzot darba ražīgumu.

Taču tas ir matemātiski. Patiesībā visu šo laiku ekonomiskā izaugsme notika pamatā tāpēc, ka tika palielināta minimālā alga. Minimālās algas pieaugums neglābjami izraisīja ar to saistīto cenu un pakalpojumu tarifu paaugstināšanu un līdz ar to inflācijas pieaugumu. Matemātiskais triks, kas saucas IKP izaugsmes aprēķins, balstās uz to, ka visa inflācija netiek uzrādīta. Ja oficiāli uzrāda mazāku inflācijas skaitli, tad starpību starp reālo inflāciju un oficiālo var lepni nosaukt par IKP izaugsmi nemainīgās cenās. Matemātiski neuzrādītā inflācija daudzus gadus priecēja gan Latvijas ļaudis, gan no Latvijas straujās izaugsmes skaitļiem apdullušos Eiropas komisārus.

Taču pārbaudīt, vai minimālas algas izaugsme apsteidz patieso cenu pieaugumu, var, aprēķinot, cik liels preču un pakalpojumu daudzums bija nopērkams par minimālo algu 2014. gadā un tagad. Izmantosim ļoti vienkāršu, bet ikvienam nepieciešamu preci - elektroenerģiju. No Eurostat datu bāzes paņemsim elektroenerģijas gada vidējo cenu (kopā ar visiem nodokļiem) mājsaimniecībām ar nelielu elektrības patēriņu. 2014. gadā vidējā elektroenerģijas cena šai mājsaimniecību grupai bija 11,38 eirocenti par kilovatstundu. Minimālā mēneša alga togad bija 320 eiro. Par vienu minimālo mēneša algu tās saņēmējs varēja nopirkt 2813 kilovatstundas elektroenerģijas. 2015. gadā minimālā alga tika paaugstinātā līdz 360 eiro mēnesī, bet elektrības vidēja gada cena pieauga līdz 15,7 eirocentiem par kilovatstundu. Tas nozīmē, ka par vienu minimālo mēnešalgu tās saņēmējs varēja nopirkt nu jau tikai 2287 kilovatstundas elektroenerģijas. 2017. gadā minimālā mēnešalga tika pacelta līdz 380 eiro mēnesī, bet elektrības cena uzkāpa līdz pat 19 eirocentiem par kilovatstundu. Līdz ar to par vienu minimālo mēnešalgu jau varēja nopirkt tikai 2000 kilovatstundas elektroenerģijas. 2018. gadā, kad gada laikā minimālā mēnešalga tika paaugstināta ļoti strauji, līdz 430 eiro mēnesī, tās pieaugums apsteidza elektroenerģijas cenas pieaugumu. 2018. gadā vidējā elektroenerģijas cena bija 20,9 centi par kilovatstundu un par vienu minimālo mēnešalgu jau varēja nopirkt 2057 kilovatstundas elektroenerģijas. Ja salīdzinām 2014. gadu ar 2018. gadu, tad elektroenerģijas daudzums, kuru varēja nopirkt par vienu minimālo mēnešalgu, samazinājās par 26%. Vērtējot elektroenerģijas cenās, minimālās algas saņēmējiem Latvijā piecu gadu laikā dzīves līmenis samazinājās par ceturto daļu.

Tā kā 2019. gadā minimālās algas paaugstināšana nebija ieplānota, bet cenas neapturami turpināja pieaugt, tad šogad visiem, kas saņem minimālo algu vai tai piesaistītu mēnešalgu, dzīves līmenis ir samazinājies par 2,5% gadā (oficiālā inflācija), bet patiesībā par krietni lielāku patiesās inflācijas skaitli. Divu gadu laikā (līdz 2020. gada 1. janvārim) strādājošajiem, kuriem ienākumi ir piesaistīti pie minimālās mēnešalgas, pat atbilstoši oficiālajai statistikai dzīves līmenis samazināsies par 5-5,5%, salīdzinot ar 2018. gada janvāri.

Līdz ar to jebkurai sociāli atbildīgai valdībai būtu jākompensē cilvēku iegrimšana nabadzībā, vismaz par oficiālo - valdības atzīto un CSP publiskoto - inflācijas lielumu.

Ņemot vērā to, ka reālā inflācija ir lielāka par oficiāli uzrādīto, godīga inflācijas korekcija būtu paaugstināt minimālo mēnešalgu par vismaz 40 eiro. Tāpēc Finanšu ministrijas sagatavotie scenāriji, kas paredz paaugstināt minimālo algu līdz 470, 500 vai 550 eiro no nākamā gada pirmā janvāra, ir godīgi attiecībā pret zemo algu saņēmējiem.

Protams, ka metode, kad minimālās algas palielināšana tiek izmantota kā galvenais ekonomiskās izaugsmes instruments, rada vairākas nepatīkamas blaknes. Vietējā tirgus darbaspēka izmaksas var kompensēt, paaugstinot preču un pakalpojumu cenas, kas arī tiek darīts, bet darba ražīgumu apsteidzoša minimālās algas paaugstināšana rada problēmas eksporta uzņēmumiem. Eksporta tirgos cenas ne vienmēr ir iespējams paaugstināt, sekojot Latvijas valdības taktiskajām vajadzībām. Eksporta tirgos ir jārēķinās ar pasaules tirgus cenu līmeni, tāpēc eksporta nozarēs regulāra minimālās algas paaugstināšana nozīmē pakāpenisku Latvijas konkurētspējas samazināšanu. Savukārt izdabāšana eksporta uzņēmumiem nozīmēs vēl lielāku nevienlīdzības pieaugumu. Līdz ar to lēmums par minimālās algas pieaugumu uzskatāms par valdības politisku lēmumu par to, vai tai ir prioritāra iedzīvotāju reālā dzīves līmeņa samazināšanas novēršana vai arī - atbalsts lielākiem eksportētājiem.