Nav juridiska pamata neapstiprināt LU rektoru

1. Izglītības un zinātnes ministrijas statuss un kompetence.

[28.] Izglītības un zinātnes ministrijas nolikuma 1. punkts nosaka, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde izglītības, zinātnes un sporta nozarē, kā arī jaunatnes un valsts valodas politikas jomā. Izglītības un zinātnes ministrijas nolikuma 3. punkts paredz, ka tā ir augstākā iestāde ministrijas padotībā esošajām valsts pārvaldes iestādēm.

[29.] Vēsturiski, saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas nolikuma 24.19. apakšpunktu noteikts, ka ministrijas padotībā ir Latvijas Universitāte. Pēc 2005. gada grozījumiem Augstskolu likumā, šāda tiesību norma, kaut arī tieši noteikta Augstskolu likumā, ir pretrunā ar likumā Latvijas Universitātei noteikto atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas statusu. Šāds stāvoklis būtu izskaidrojams ar arvien notiekošām un nepabeigtām institucionālām un funkcionālām reformām, bet Latvijas Universitāti nedrīkst uzskatīt un pret viņu attiekties kā pret padotībā esošu valsts pārvaldes iestādi.

[30.] Izglītības un zinātnes ministrija veica skrupulozu vispārēju un detalizētu Latvijas Universitātes Satversmes sapulces norises un rezultātu pārbaudi, kurā saskatīja vairākus būtiskus Satversmes sapulces konstituēšanās, norises, balsošanas un tās rezultātu interpretācijas pārkāpumus, kas, diemžēl, mūsuprāt, neatbilst tiesību normām un faktiem. Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka būtiski pārkāpumi notikuši Satversmes sapulces sasaukšanas procesā, rektora vēlēšanu rezultātu interpretācijā, mandātu izsniegšanā pārstāvju rezervistiem gan no akadēmisko darbinieku grupas, gan no studentu grupas.

[31.] Izglītības un zinātnes ministrija, gramatiski iztulkojot tiesību normas, kuras nosaka Latvijas Universitātes Satversmes sapulces dalībnieku aizvietošanas kārtību ar citiem Satversmes sapulces dalībniekiem, konstatējusi tieši 13 nelikumīgi, pretrunā Satversmes sapulces nolikuma 4. punktam, Mandātu komisijas izsniegtus mandātus, pastāvot uz to, ka pārstāvjus var aizvietot tikai strikti divos normatīvajā aktā expresis verbis noteiktajos gadījumos.

[32.] Šīs normas iztulkošanu Izglītības un zinātnes ministrija veikusi nenoskaidrojot šīs normas mērķi - 1) nodrošināt attiecīgās struktūrvienības interešu proporcionālu pārstāvību Satversmes sapulcē, kā arī 2) nodrošināt pašas Satversmes sapulces pilnskaitlību, kā arī 3) nodrošināt iepriekš noteikto proporciju starp visām trijām pārstāvju grupām Satversmes sapulcē. Atbilstoši šīs normas mērķim un paredzamās darbības jēgai, normāls jurists secinātu, ka attiecīgā tiesību norma jāiztulko paplašināti. Par to liecina vairāki tālāk minētie apsvērumi.

[33.] Pirmkārt, tiesību norma acīmredzami jau sākotnēji nav rūpīgi noformulēta visaptveroši, paredzot tajā vairākumu iespējamo pārstāvju nostbūtnes iemeslu Satversmes sapulcē - slimību, nāvi, komandējumus, kas ņemot vērā faktiskās pēdējā laika pārstāvju mobilitātes pieaugumu un tā ilgumu, kā arī starptautisko raksturu, vairs neatbilst likuma burtam. Arī akadēmiskajam personālam likumā garantētie dažāda veida un ilguma apmaksātie un bezalgas, kā arī mācību atvaļinājumi, kā pamatots nostbūtnes iemesls, nav ņemti vērā. Nav pamats uzskatīt, ka ārkārtas Satversmes sapulces sasaukšanas gadījumā iepriekš noteiktā svarīga mācību nodarbība (eksāmens) nebūtu pamatots iemesls pārstāvja aizvietošanai. Nav pamata noraidīt svarīgus personiskus nostbūtnes iemeslus vai savlaicīgu pārstāvju nomaiņu noklusējot tā iemeslu, jo normas mērķis nav meklēt un samērot nostbūtnes iemeslus, bet gan nodrošināt pārstāvību un pilnskaitlību.

[34.] Otrkārt, maz pieredzējušiem juristiem grūtības sagādā tiesību normā uzskaitīto faktu interpretācija, lai noteiktu, vai uzskaitījums nosaka tikai iespējamo faktu uzskaiti kā paraugu vai arī tiesību norma faktu uzskaiti interpretē kā šo faktu numerus clausus [slēgtu numerāciju, izsmeļošu uzskaiti, ko nevar paplašināt]. Parasti to noskaidro pēc tiesību normā izmantotām norādēm vai normas jēgas. Iztulkojot minēto tiesību normu pēc tās jēgas un mērķa, acīmredzams, ka uzskaitījums šajā tiesību normā nav formulēts izsmeļoši. Taisnīgums un lielāka lietderība sasniedzama veicot paplašinātu iztulkošanu.

[35.] Treškārt, pašas Satversmes sapulces pārstāvju vēlēšanas Latvijas Universitātes struktūrvienībās paredz kopīgas ar pārstāvjiem to rezervistu vēlēšanas. Aizvietotāji netiek ievēlēti bez iemesla, bet lai reāli nodrošinātu tiesību normās noteiktā mērķa sasniegšanu. Satversmes sapulces pārstāvju aizvietošanas fakta, personības un mandāta, kā arī aizvietošanas iemesla pārbaude un lēmuma pieņemšana par iekļaušanu Satversmes dalībnieku skaitā attiecīgā pārstāvniecības grupā ir Mandātu komisijas tiesības un pienākums. Mandātu komisija likumīgi veica tiesību normu iztulkošanu un piemērošanu atbilstoši tiesību normas jēgai un mērķim, kā arī izlēma par vienādu balsu skaitu saņēmušo rezervistu pielaišanu Satversmes sapulcē.

[36.] Par Mandātu komisijas lēmumiem sūdzības netika saņemtas. Mandātu komisijas lēmumi netika pārsūdzēti. Mandātu komisijas lēmumi pārbaudot Satversmes sapulces dalībnieku mandātus, kā arī pieņemot lēmumus par 12, ne 13, Satversmes sapulces pārstāvju aizvietošanu ar rezervistiem atbilda abu Satversmes sapulču mērķa sasniegšanai un nodrošināja to procesu sekmīgu norisi. Mandātu komisija nav formāla mandātu pārbaudītāja un Satversmes sapulces dalībnieku reģistrētāja, bet ar tiesībām, pienākumiem, spriestspēju un lemtspēju apveltīts Satversmes sapulces demokrātiski izveidots orgāns, kura funkcijas nevar izpildīt cits orgāns un kura rīcību kontrolē un uzrauga Satversmes sapulce.

[37.] Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Mandātu komisijas lēmumi, kuri pamatoti metodiski pareizā tiesību normu iztulkošanā, radījuši kādus procesuālus pārkāpumus. Nekādā gadījumā nav pamats uzskatam, ka tie atzīstami par būtiskiem pārkāpumiem, jo nedrīkst tiesiskos dokumentos operēt ar pieņēmumiem kā juridiskiem faktiem, ka visi mandātus saņēmušie 12 rezervisti būtu balsojuši par Indriķi Muižnieku un uz šī pieņēmuma balstīt savus secinājumus. Ne tikai Satversmes sapulce, bet arī tās izveidotā Mandātu komisija ir suverēna un neatkarīga savos lēmumos, bet ņemot vērā autonomijas principu un to, ka Mandātu komisija izlemj būtībā procesuālus jautājumus, tās uzdevums ir nodrošināt pilnvērtīgu un tiesisku Satversmes sapulces norisi, kas arī tika izdarīts.

[38.] Izglītības un zinātnes ministrija saskata būtiskus pārkāpumus studentu pārstāvju pilnvarojumā būt par šīs grupas pārstāvjiem Latvijas Universitātes Satversmes sapulcē. Atkārtoti tiek paziņots, ka studentu pārstāvji nav ievēlēti Satversmes sapulcē atbilstoši Augstskolu likuma 13. panta pirmajai daļai. Gan Latvijas Universitāte, gan tās Studentu padome paskaidro, ka atšķirībā no akadēmiskā personāla, kas tiek ievēlēts tikai savās struktūrvienībās, studentu pārstāvji ievēlēti divas reizes. Vispirms studentu pārstāvjus ievēl struktūrvienību studentu padomes, tad atkārtoti par struktūrvienībās ievēlētiem kā arī par centralizēti vēlamiem pārstāvjiem ir balsojusi Latvijas Universitātes studentu padome un tādēļ tās pārstāvji uzskatāmi par leģitīmi ievēlētiem Satversmes sapulcē.

[39.] Lai atrisinātu šo kāzusu uzskatām par nepieciešamu izmantot pašas Izglītības un zinātnes ministrijas atbildē par Latvijas Universitātes rektora Mārča Auziņa ievēlēšanu 2011. gadā iesniegtās sūdzības noraidīšanā izmantoto metodiku, kas būtu izmantojama arī citu šajā slēdzienā apskatīto jautājumu risināšanā, it sevišķi, nosakot cik tālu var sniegties uz pieņēmumiem, ne faktiem, balstītie secinājumi. Toreiz, noraidot sūdzībā minēto argumentu, ka Studentu padomes pārstāvji ievēlēti neatbilstoši Augstskolu likuma 13. panta pirmajā daļā noteiktai kārtībai, pārbaude, respektējot Latvijas Universitātes autonomiju, pamatoti aprobežojās ar studentu pārstāvju skaita (74 studentu pārstāvji) atņemšanas no kopējā Satversmes sapulces pārstāvju skaita un konstatācijas, ka kvorums pastāv.[1]

[40.] Latvijas Universitātei ir pamats prasīt, lai arī attiecībā uz šī rektora vēlēšanu vērtējumam tiktu pielietota analoga attieksme un metodika, jo šo rektora vēlēšanu rezultātu novērtēšanā tiek veikti nepamatoti matemātiski aprēķini, atņemot apstrīdamo Satversmes sapulces pārstāvju skaitu ko veido rezervisti (viena kategorija) no par rektoru Indriķi Muižnieku nobalsojušo pārstāvju skaita (otra kategorija), tas ir atņemot no metriem kilogramus.

[41.] Izglītības un zinātnes ministrija saskata būtiskus pārkāpumus tajā apstāklī, ka divām Latvijas Universitātes koledžām nav nodrošināta studentu iespēja piedalīties Satversmes sapulces darbā un tas uzskatāms par apstākli, kas būtiski ietekmē rektora vēlēšanu rezultātus. Izvirzītajam apstāklim nav nekāda nedz tiesiska, nedz faktiska pamata. Augstskolu likums kopš tā pieņemšanas 1995. gadā grozīts vairāk kā divdesmit reizes. Veicot reformas augstākās izglītības jomā un pievienojot Latvijas Universitātei kādas struktūrvienības, bez finansu, saimnieciskiem un organizatoriskiem apsvērumiem Izglītības un zinātnes ministrijai nepieciešams rūpēties par nepieciešamajiem grozījumiem vismaz Augstskolu likumā, kas tiek grozīts gandrīz katru gadu.

[42.] Desmit gadus atpakaļ pievienojot Latvijas Universitātei lielu skaitu Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē bijušos zinātniskos institūtus izraisījās diskusija, vai pievienotās institūcijas ar lielu skaitu zinātnieku un paši institūti, kā bāzes studentu iesaistei zinātniskā darbā, var izvirzīt savu akadēmisko personālu un piedalīties Latvijas Universitātes pārvaldībā, sūtot savus pārstāvjus uz Satversmes sapulci. Izglītības un zinātnes ministrija veicot šo reformu nebija parūpējusies par skaidru un viennozīmīgu Augstskolu likuma iztulkojumu un izlēmusi par nepieciešamo grozījumu likumā pieņemšanu, kas izraisīja attiecīgus strīdus un šaubas par tā laika rektora ievēlēšanas leģitimitāti, kā arī ministrijas noliegumu par zinātnisko institūtu pārstāvju iesaisti pašpārvaldes institūcijās.

[43.] Pievienojot Latvijas Universitātei minētās koledžas arī netika izdarīti grozījumi Augstskolu likumā. Koledžas, kā tās bija pirms tam, tiek uzskatītas par

¹ Izglītības un zinātnes ministrijas vēstule Latvijas Universitātei 02.08.2011 Nr. P1-13/4250 un IKVD 22.07.2011 atzinums Nr.1-18.2/130.

izglītības iestādēm (kāda iepriekš, pirms 2005. gada, bija arī Latvijas Universitāte), kurai ir savi pašpārvaldes elementi. Izglītības un zinātnes ministrijas atsaukšanās uz Latvijas Universitātes Satversmes 4.1. punktu ir nepietiekoša, jo koledžās ir sava atsevišķa studējošo pašpārvalde. Izglītības un zinātnes ministrijai veicot strukturālas reformas tās jāpavada ar atbilstošiem grozījumiem Augstskolu likumā. Veidojas paradoksāla situācija, ka Latvijas Universitātei gan saņemot pievienotos zinātniskos institūtus, gan koledžas vienmēr jācenšas uzminēt ministrijas viedokli un katru reizi tas ir pretējs.

[44.] Izglītības un zinātnes ministrija augstāko pilotāžu sasniedz savā paziņojumā, ka rektora sasauktā 2019. gada 6. jūnija Satversmes sapulces ārkārtas sēde sasaukta bez rektoram tiesiski piemītoša pilnvarojuma un sasauktā Latvijas Universitātes Satversmes sapulces sēde nevar tikt uzskatīta par notikušu un tajā pieņemtie lēmumi nevar tikt uzskatīti par tiesiski pieņemtiem.

[45.] Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka Augstskolu likuma 13. panta sestajā daļā noteiktais, ka augstskolas satversmes sapulci sasaukt var rektors vai senāts ir vispārējā tiesību norma, kurai pretrunā ir Latvijas Universitātes Satversmes 5.5. punkta speciālā un jaunākā tiesību norma, kas nosaka, ka sēdi sasauc Senāts, no kā izrietot, ka rektors nav tiesīgs sasaukt sēdi, viņš vienīgi var pieprasīt to sasaukt.

[46.] Tiesību normu iztulkošanā, pirmkārt, nepieciešams lietot loģiku un veselo saprātu, pēc tam var operēt ar sarežģītākām lietām. Loģika pasaka priekšā, ka Satversmes sapulces sēdes varam iedalīt dihotomiski - kārtējās Satversmes sapulces sēdēs un Satversmes sapulces ārkārtas sēdēs. Šāds iztulkojums izriet no Latvijas Universitātes Satversmes 5.5. punkta pirmā un otrā teikuma. Ja normatīvais akts - Augstskolu likuma 13. panta sestā daļa, nosaka, ka sasaukt augstskolas satversmes sapulces [sēdes] var rektors vai senāts, tad tas saprotams, ka rektors vai senāts var sasaukt gan satversmes sapulces kārtējās sēdes, gan satversmes sapulces ārkārtas sēdes, jo jēdziens "sēdes" ietver sevī visu veidu sēdes.

[47.] Savukārt Latvijas Universitātes Satversmes 5.5. punkts var tikt izprasts gan kā pienākums Senātam sasaukt Latvijas Universitātes Satversmes sapulces [kārtējo] sēdi ne retāk kā reizi divos gados, tātad papildus noteikums Augstskolu likuma 13. pantam termiņa nozīmē, gan kā aprobežojums rektoram sasaukt kārtējās sēdes, atstājot tās tikai Senāta ziņā.

[48.] Nekādā gadījumā Latvijas Universitātes Satversmes 5.5. punkta otrajā teikumā noteiktā papildus tiesība prasīt sasaukt ārkārtas sēdi neierobežo rektoru pašu to arī sasaukt pēc savas iniciatīvas vai pēc minēto subjektu pieprasījuma. To subjektu vidū, kas var pieprasīt sasaukt ārkārtas sēdes minēts arī Senāts, bet šī tiesība neatņem Senātam tiesību pašam sasaukt ārkārtas sēdes.

[49.] Vērā ņemams arī tas, ka Augstskolu likums ir normatīvs akts, bet Latvijas Universitātes Satversme ir apstiprināta ar likumu, bet atzīstama par individuālo tiesību aktu ar visām no tā izrietošām sekām. Bez tam augstskolas rektors ir augstskolas augstākā amatpersona, kas ex officio var sasaukt augstskolas satversmes sapulci.