Dreimani atlaidīs par labu darbu

Izrēķināšanās process ar Valsts kancelejas direktori Elitu Dreimani pagājušajā nedēļā guva strauju virzību.

Pirmdien jau agrā rīta gaismiņā Satversmes aizsardzības birojs (SAB) paziņoja, ka Dreimanei tiek liegta pielaide valsts noslēpumam. Saprotams, ka netiek atklāts, ko tādu sliktu direktore izdarījusi un pēc kādiem kritērijiem viņa netiek cauri sietam. Dreimane pārsūdzēs SAB lēmumu ģenerālprokuroram, tādēļ līdz brīdim, kad viņa zaudēs amatu, vēl jāpagaida.

Nākamajā dienā, 14. aprīlī, noslēdzās VK direktores vērtēšana, ko bija veikusi premjeres Laimdotas Straujumas vadīta augstu amatpersonu komisija, un šī komisija Dreimanes darbu novērtēja kā ļoti labu. Taču tautās aizgāja ziņa, ka visi komisijas locekļi nosprieduši, ka Dreimane amatā palikt nevar. Gluži tā gan tas nav bijis, jo par Dreimanes nepalikšanu amatā izteikusies tikai Straujuma.

Vispār jau ļoti, ļoti dīvaini – Dreimane ļoti labi strādājusi un par to jāatlaiž?

Maz ticams, ka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers varētu apmierināt Dreimanes sūdzību, jo, ja jau līdz šim nav stājies pret SAB patvaļu, tad diezin vai darīs to arī šajā reizē. Ja Latvijā būtu tiesiskai valstij atbilstīgas procedūras un sistēma, Kalnmeieram nevajadzētu būt tam, kas pasaka verdiktu, – normāli būtu, ja galīgā pārsūdzības iestāde būtu tiesa, kā tas ir citviet Eiropā.

Ja SAB lēmums par pielaides nedošanu paliks spēkā, Dreimanes jautājums nonāks Ministru kabineta dienaskārtībā. Bija vērojama liela politiska griba Dreimani norakt jau pagājušās otrdienas Ministru kabineta sēdē, kamēr ministri nav attapušies, bet tas kaut kā nesanāca. Skaidrs, ka no Dreimanes kvēli alkst atbrīvoties partija Vienotība, taču pārējām divām koalīcijas partijām te nu būtu viela pārdomām. Vai tiešām tām ir tik svarīgi piepalīdzēt Vienotībai tās netīrajā darbiņā?

Vienotības pamatmetode ir pozicionēt sevi kā «godīgāko», «gaišāko», «demokrātiskāko» politisko spēku, bet reālajos darbos tā liek lietā specdienestus un tiesībsargājošās iestādes savu nedarbu piesegšanai un konkurentu diskreditācijai. Ja Nacionālā apvienība un ZZS ar vieglu roku atdos Dreimani saplosīšanai, tas spārnos Vienotību izmantot sava kabatas SAB varu vēl bezkaunīgāk, un tādā veidā nacionāļi un zaļzemnieki būs griezuši paši sev rīkstes. Ja koalīcijas partneri piekritīs Dreimanes atlaišanai, tas var izskatīties arī tā, ka viņi paniski baidās no Vienotības un tai luncinādamies pakļaujas vai arī ir noticis kāds «tirgus zem deķa», kur Dreimane izmantota kā maiņas monēta.

Straujuma lietu pasniedz tā, ka Dreimane it kā noplūdinājusi kādus slepenus dokumentus, kas parādījušies portālos. Bet tad jau tas ir šausmīgi! Par tādu noziegumu jāliek cietumā. Uz to atkal SAB priekšnieks Jānis Maizītis un tāpat arī Kalnmeiers sniedz skaidrojumus, ka nē, nē – pielaižu nedošanas cilvēkiem nenotiekot tāpēc, ka viņi veikuši kādus noziegumus. Varot būt tā, ka amatvīrs vai politiķis, kas ārzemēs apmeklējis publisko namu, var tikt ārzemju specdienestu šantažēts.

Diezin vai Dreimane būtu tā, kas apmeklējusi publisko namu. Tātad pielaides nedošanas kritēriji nav kādi pierādījumi, bet tas, vai politiķis ir no «pareizās partijas», vai amatpersona patīk vai nepatīk, kā arī šaubas, aizdomas, minējumi, tenkas un murgi.

Šaubas par Dreimani drīzāk ir radušās no tā, ka viņa nepatīk dažiem advokātiem, kam VK ir patraucējusi slaukt valsti. Bija tā, ka viena Latvijas komercbanka sastrīdējās ar vienu Igaunijas uzņēmumu, un VK sūtīja ģenerālprokuroram vēstuli, brīdinot par riskiem, kādi Latvijas valstij rodas no tā, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes pret igauņiem vēršas prettiesiski nekorekti. Būtībā VK nebija izvēles, jo, ja tā nereaģētu, tad pār tās galvu nāktu pārmetumi, ka šos riskus nav pamanījusi un tāpēc valstij radušies zaudējumi.

Paralēli pielaižu ierocis cērt galvas arī politikā. Tagad var saskaitīt, ka jau kopumā sešiem deputātiem tā netiek dota. Lai izskatītos, ka SAB ir objektīvs un nesaudzē arī Vienotību, pielaide liegta arī no šīs partijas ievēlētajam kadram Veiko Spolītim, kurš gan tagad jau partiju ir pametis. Spolīti jau viegli var upurēt – tāpat skaidrs, ka pēc braukšanas dzērumā viņa akcijas elektorāta acīs ir devalvējušās līdz nullei.

Kad augstiem amatvīriem vaicā, vai nupat jau nav tā, ka SAB tiek izmantots iekšpolitiskās spēlītēs, viņi dievojas, ka nekā tāda neesot. Taču SAB politiskās angažētības āža kāja kļūst aizvien redzamāka.