Visām krutkas, nelegālā alkohola pudelēm, vai tās te stāv točkā vai veikalā, ir akcīzes marka. Neredzama, bet īsta. Jo šis alkohols, lai arī nav leģitīms, ir Latvijā visnotaļ akceptēts.
Kā gan citādi, ja nelegālā alkohola tirgotāji te gandrīz visi kā viens ir «ar stāžu». Tāpat kā viņu točkas. Bet, ja cilvēks netraucēti tirgo krutku piecpadsmit gadus, tad viņš visticamāk ir valdības aģents. Nevis likumpārkāpējs. Varbūt viņam ir pat tiesības nogalināt. Un, ja vienā ielā ir sešas ilgspēlējošas un visiem, ieskaitot policiju, zināmas točkas, tad tie visticamāk ir tautas veselības profilakses centri, kuri (dažkārt ar ekstrēmiem līdzekļiem) pārliecina sabiedrību, ka veselības un iekšlietu budžets ir pārāk mazs.
Savukārt vārdi «nelegāls alkohols» Latvijā nav vis juridiska, bet mārketinga formula. Tie segmentē noteiktu kopējā tirgus daļu, precizē mērķauditoriju, norādot, ka šis tirgus sektors domāts tiem, kam visvairāk vajag, un tiem, kam vismazāk ir. Tad nāk spekulatīvā tirgus daļa, kurā dominē falšas akcīzes markas un patērētāji, kuriem izskats svarīgāks par saturu. Un tad vēl ir prestižā tirgus daļa, kas mudina nodzerties likumīgi. Vārdu sakot, vārdi «nelegālais alkohols» ir mārketinga triks, kas domāts tirgus paplašināšanai, nevis tā ierobežošanai. Nelegālais alkohols – «gudra un izdevīga izvēle». Kaut kas tamlīdzīgs.
Protams, šie secinājumi izriet no reālās oficiālo instanču (un arī sabiedrisko «cīņas» imitētāju) attieksmes pret nodzeršanās un nodzirdīšanas problēmu. Tie izriet arī no laika gaitā gūtajiem izcilajiem panākumiem Latvijas sabiedrības narkotizācijā un alkoholizācijā. Trīsdesmit tūkstoši cilvēku narkologu reģistrā; 50 tūkstoši narkotiku lietotāju; risks, ka bērni ies vecāku – alkoholiķu pēdās, sasniedz 88%. Tas ir veiksmes stāsts. Ar šādu masveidību un šādu pārmantojamības efektivitāti nevar lepoties neviena sabiedriska organizācija Latvijā, neviena sociāla grupa. Un kā gan te nelepoties, ja būtiskie stimuli joprojām nodrošina pozitīvu nodzeršanās vai nodzirdīšanas statistikas dinamiku, bet vārdiskie kontrargumenti un dekoratīvie šķēršļi tiek organizēti tā, lai šai dinamikai netraucētu. Tie ir pāris uzlīmju vērti. Pat viszemākajā, nelegālā alkohola tirgus līmenī nepastāv sociālā rezultāta ziņā nozīmīga, augšminētajam veiksmes stāstam adekvāta šī biznesa atbildība vismaz par nekvalitatīvas preces dēļ nāvē novestiem vai psihiskā un fiziskā attīstībā nobremzētiem.
Acīmredzot to pašu sasniegtā sociālā rezultāta dēļ var teikt par tiesībsargājošo iestāžu reālo atbildību šajā laukā. Aizstaigāju viņdien Maskavas forštatē uz kādu no bijušām kauju vietām. Atsaucos uz tanti, teiksim, Ņinu. Tante Ņina izrādījās jau labu laiku mirusi, taču viņas vārda pieminēšana arī pēc vairāk nekā divdesmit gadiem atvēra man jaunas iespējas un jaunas adreses. Turpat netālu. Jautāti, vai policija par viņiem zina, cilvēki mierīgi atbildēja: «Znajet i bivajet.» («Zina un piestaigā.») Varbūt tieši tāpēc, ka nelegālais alkohols un «pelēkais» tirgus (no trešdaļas līdz pusei visa tirgus) nav tikai tajā nodarbināto (40% krutkas ražotāju viņu rūpals ir ienākumu pamatavots) rūpe, bet ir sasniedzis vispārnacionālas «ieinteresētības» līmeni, Saeima noraidīja priekšlikumu sodam par pagrīdes rūpalu pievienot mantas konfiskāciju.
Protams, man šķiet utopiska, piemēram, Krievijas ideja tikt vaļā no nelegālā alkohola līdz 2020. gadam. Taču apgalvojumus, ka cīņa ar pagrīdes alkohola tirgu ir nolemta neveiksmei, ir cīņa ar vējdzirnavām, manuprāt, noteikusi nevēlēšanās kompleksi novērst nodzirdīšanas cēloņus. Arī tos, kuri meklējami visai tālu no šņabja bodes vai točkas. Atsevišķu valstu un pat pāris Krievijas pilsētu prakse (sk. alconews.ru), ka ir iespējams nelegālā alkohola apriti samazināt no vispārnacionālas vai vispārmunicipālas problēmas līdz šī tirgus uzturētāju problēmai.
Nav nekādu šaubu, ka mirušie Jelgavā tiks apglabāti tāpat kā mirušie Preiļos. Nelegālā alkohola bizness piedzīvos īslaicīgas, pārejošas nepatikšanas vienā atsevišķā Latvijas vietā. Bet tad viss nomierināsies, laiks atsāks savu normālo gaitu un ies kā gājis.