Šobrīd populārā TV seja Renārs Zeltiņš atceras brīdi, kad bija spiests likt punktu savām gaitām profesionālajā basketbolā. Fragments no 2014. gada žurnāla materiāla.
Renārs spēlēja Ventspilī šīs komandas ziedu laikos, arī Liepājā un Valmierā. Lai arī karjeru Zeltiņš jau tā beidza agri, 26 gadu vecumā, viņš pārliecināts, ka Dievs zīmes viņam bija devis vēl laicīgāk. Salauza labo potīti. Atgriezās. Salauza kreiso. Atgriezās vēlreiz. Tad pārrāva ceļgala krusteniskās saites, un... atkal atgriezās! Tiesa, tas prasīja laiku - pagāja vesels gads. Aizvadījis sezonu Liepājas lauvu rindās, nākamo vasaru Zeltiņš pavadīja smagā darbā, tostarp pie fiziskās sagatavotības trenera Viktora Lāča - lai pēc iespējas labāk sagatavotos 2009./2010. gada LBL sezonai. Pēc dažām aizvadītām spēlēm klubs viņu atbrīvoja. TAS mirklis bija pienācis arī Zeltiņa profesionālajā karjerā... “Tas ir liels trieciens jebkuram cilvēkam - basketbolistam, Rimi pārdevējam vai santehniķim. Tevi atlaiž no darba! Mentāli nebiju tam gatavs. Sapratu, ka klubs rīkojas pareizi, jo es nebiju gatavs spēlēt, vienkārši to negribēju sev pateikt pats,” teic Zeltiņš. Tagad viņš atzīst, ka savainojumi pamatīgi apgrūtinājuši karjeras pēdējos gadus, sāpes izjutis visu laiku, taču centies to neizrādīt - jo baidījās no atlaišanas. Bet bez basketbola viņš savu dzīvi iedomāties nespēja.
“Cilvēkam visvairāk ir bail no nezināmā. Man bija bail, jo es nezināju, ko darīšu. Pats sev es varēju pateikt tikai to, ka māku spēlēt basketbolu - vairāk neko,” viņš atzīst. Aiz loga bija Latvijas melnā ziema. “Tumša pasaule. Es jutos kā Betmens, taču nevis glābu cilvēkus, bet gaidīju, kad kāds izglābs mani. Man bija sava rutīna: svaru zāle, atnāku mājās, notīru sniegu pie mājas, iekuru krāsniņu, tad - sēdi, palasi grāmatu, noskaties kādu filmu. Nākamajā dienā tas pats.” Dīkā un neziņā tagadējais TV raidījumu un dažādu pasākumu vadītājs pavadīja vairāk nekā trīs mēnešus. “Šādā depresijā, kas ir tā kā elle, divas minūtes ir kā divas stundas. Man tie trīs mēneši bija kā trīs gadi,” izjūtas restaurē Zeltiņš.
Lielā nauda... Par to taču var nopirkt gandrīz visu! Un sporta zvaigznes pelna tik daudz... Zeltiņš atzīst, ka vislielāko gandarījumu no basketbola ir guvis bērnībā, kad viņam par to neko nemaksāja. Kaut gan mamma allaž mudināja Renāru studēt, viņš mācības Ventspils Augstskolā ar laiku pameta, jo nespēja savienot ar sportam nepieciešamo režīmu. Tobrīd doma par to, ka basketbolists nav profesija, kurā var strādāt visu mūžu, prātu nesasniedza. “Kamēr spēlē, nesaproti, ka karjera kādudien varētu beigties. Tu nespēlē Eirolīgas līmenī, bet tāpat - spēlē un pelni pieklājīgu naudu Latvijas mērogiem, vari sev nodrošināt iztiku un mājokli, dažādas ekstras. Vari aizbraukt uz ārzemēm, saņemt ļoti solīdas summas,” mānīgo idilli, kas relaksē prātu, atceras Zeltiņš. Taču realitāte ir tāda, ka tikai ļoti mazs procents spēlētāju patiešām spēj nopelnīt tik daudz, lai pēc karjeras beigām tikai baudītu dzīvi - vai vismaz varētu atļauties to tik ilgi, kamēr kāds piemērots risinājums pie durvīm pieklauvēs pats.
Renārs neatminas, ka kāds treneris viņam kādreiz būtu atgādinājis vai vismaz brīdinājis, ka sportista dzīve nebūs mūžīga, un tas - audzinoša rakstura darba trūkums -, viņaprāt, ir problēma Latvijas basketbolā. Tāpat kā sportā vispār. Zeltiņa piemērs ir ļoti pamācošs, jo arī šodien LBL netrūkst spēlētāju, kuri neglābjami tuvojas tam, kam viņš jau ir ticis pāri. Katrs pie tā var atdurties, agrāk vai vēlāk. “Protams, vieglāk būs tiem, kas bijuši augstākā līmenī un kaut ko nopelnījuši, grūtāk - tiem, kas dzīvo nosacīti no algas līdz algai. Jā, viņi kādu nieku iekrājuši, spēlē LBL un BBL, bet katram pienāk mirklis, kad - pat ne traumas dēļ - karjera beidzas. “Ko tu darīsi?” - šis jautājums būs jāuzdod, skatoties spogulī uz savu 32 gadus veco seju...”