Māris Verpakovskis par savu pirmo treneri

Treneri sportista karjerā nāk un iet, taču viens no viņiem vienmēr paliek īpašs – tas, kuru pieminot balsī allaž ieskanas sirsnība un pietāte. Savulaik “Sporta Avīzē” lūdzām savu pirmo treneri Liepājā deviņdesmitajos gados atminēties futbolistam Mārim Verpakovskim.

“Mums vis­iem tre­ne­ris (Man­frēds Jaun­skal­že) bi­ja lie­la au­to­ri­tā­te, jo zi­nā­jām, ka viņš sa­vu­laik spē­lē­jis Lie­pā­jas meis­tar­ko­man­dā. Bi­ja tā­da kā bi­jī­ba, maz­liet pat no vi­ņa bai­dī­jā­mies, to­mēr, par spī­ti tam, uz tre­ni­ņiem vien­mēr nā­cām ar lie­lu in­te­re­si un cen­tā­mies iz­pil­dīt vi­su, ko viņš li­ka. Mans pir­mais tre­niņš no­ti­ka tur, kur ta­gad Dau­ga­vas sta­di­onā ir as­fal­tē­tais stāv­lau­kums au­to­ma­šī­nām. Jā, jā - mēs tre­nē­jā­mies uz as­fal­ta! Tre­ni­ņos bi­ja arī da­žā­di fut­bo­la vin­gri­nā­ju­mi, ta­ču pār­sva­rā mēs to­mēr spē­lē­jām fut­bo­lu. Bi­ja jū­tams, ka Man­frēds pret tre­ni­ņiem vien­mēr at­tie­cās ļo­ti no­piet­ni, vien­mēr par mums bi­ja pa­do­māts - kāds būs tre­niņš, ko mēs ta­jā da­rī­sim. Tre­ne­ris al­laž ap­ru­nā­jās arī ar ve­cā­kiem. Viņš ne­bi­ja skaļš tre­ne­ris, ta­ču al­laž pra­ta pa­nākt kār­tī­bu un dis­cip­lī­nu. Jā, viņš bi­ja stingrs.

Zie­mā, kad uz as­fal­ta spē­lēt ne­va­rē­jām, gā­jām spē­lēt tur­pat ne­tā­lu skai­du lau­ku­mā. Ja tās ne­bi­ja mit­ras un sa­sa­lu­šas, tur mie­rī­gi va­rē­ja mo­čīt vi­su zie­mu. Al­ter­na­tī­va bi­ja arī plud­ma­les smil­tis, ja ne­bi­ja sa­sa­lu­šas. Zi­not, ka lau­ku­mi mums bi­ja diez­gan eks­tre­mā­li - as­falts, skai­das, jūr­ma­las smil­tis -, tre­ni­ņos jau ne­kas daudz arī ne­maz ne­bi­ja jā­iz­do­mā. Tie tā­pat kat­ru rei­zi at­šķī­rās. Mēs vien­kār­ši daudz spē­lē­jām fut­bo­lu ar da­žā­diem uz­de­vu­miem. Uz fi­zis­ko sa­ga­ta­vo­tī­bu ne­viens ne­spie­da, un pa­rei­zi, ka tā.

Fut­bo­lu sā­ku spē­lēt pie­cos vai se­šos ga­dos. Uz pā­rē­jo fo­na bi­ju ma­ziņš, jo to­laik vis­i pa­ras­ti sā­ka tre­nē­ties no sep­ti­ņu ga­du ve­cu­ma, ne­vis ag­rāk, kā tas ir ta­gad. Augu­mā bi­ju ma­zāks, tā­pēc man bi­ja grū­tāk. Man var­būt vai­rāk ne­kā ci­tiem kaut kas sa­nā­ca ar bum­bu, ta­ču bēr­nu fut­bo­lā vai­rāk to­mēr no­tei­ca fi­zis­kais. Tas, ka augu­mā bi­ju ma­zāks, ma­ni ie­tek­mē­ja diez­gan il­gi - arī 16 un 17 ga­dos. Kad sā­kām spē­lēt 1. lī­gā, pre­tī nā­ca rik­tī­gi lie­li dže­ki, tā­pēc arī tur pel­nī­ju pen­de­les ci­tu pēc ci­tas... Bi­ju par vi­ņiem maz­liet ātr­āks, ži­pe­rī­gāks, ta­ču fi­zis­ki tik un tā bi­ja grū­ti - ne­va­rē­ju pie­likt kor­pu­su un tam­lī­dzī­gi.

Tre­ne­ris man pār­sva­rā li­ka spē­lēt uz­bru­ku­mā. Ne­kad ne­es­mu spē­lē­jis aiz­sar­dzī­bā, ta­ču da­žas spē­les, kā­du pus­ga­du, spē­lē­ju cen­tra pus­sar­dzī­bā, arī ma­lā. Mū­su pir­mais tur­nīrs bi­ja Klai­pē­dā, uz ku­rie­ni vē­lāk brau­cām diez­gan bie­ži, bi­jām drau­dzī­gi. Ta­ču lau­ku­mā pret lie­tu­vie­šiem mums gā­ja pa­grū­ti. Li­kās, ka vi­ņi at­tīs­tī­jās ātr­āk ne­kā mēs. At­ce­ros, ka pir­ma­jā tur­nī­rā da­bū­ju arī kaut kā­du in­di­vi­du­ālo bal­vu - kā ko­man­das vai tur­nī­ra la­bā­kais spē­lē­tājs.

Man­frē­da va­dī­bā no­tre­nē­jos diez­gan il­gi - ap­mē­ram des­mit ga­du. Do­mā­ju, vis­vai­rāk no vi­ņa es­mu pa­ņē­mis mil­zī­go fut­bo­la deg­smi un mī­les­tī­bu, kam­dēļ mums tik ļo­ti gri­bē­jās nākt un tre­nē­ties. No­teik­ti jā­at­zī­mē arī vi­ņa ie­au­dzi­nā­tais go­dī­gums pret fut­bo­lu, jo viņš al­laž mums li­ka nākt tre­nē­ties un go­dī­gi at­tiek­ties pret to, ko da­rām. Pal­dies vi­ņam arī par dis­cip­lī­nu. Tā man nā­kot­nē ir ļo­ti, ļo­ti pa­lī­dzē­ju­si.”