Arno Jundze / Autori

Aizvadītā nedēļa nelāgi atgādināja to, ka dzīvojam valstī, kurā kultūra par labu esam tiek atzīta vienīgi tajos brīžos, kad politiķi uz tās rēķina var koši pagozēties varas un vispārējas uzmanības saulītē.

Pieaugošās krīzes un budžeta apcirpšanas situācijā Latvijas laikmetīgās mākslas cienītāji nereti uzdod jautājumu – kas notiek ar Aizkraukles bankas ziedoto miljonu latu, kurš savulaik tika novirzīts vēl neuzceltā Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja krājuma veidošanai?

Viss attīstās, viss turpinās. Šonedēļ sirsnīgi paziņojumi gan dzīvē, gan kultūrā birst kā no pārpilnības raga, visvarenais valsts mēroga mobings pieņemas spēkā, cilvēki trako un pastiprinātos tempos izpērk nervus nomierinošus preparātus.

"Vadonis" - pirmizrāde Nacionālajā teātrī

Beidzot noticis tas, uz ko tik ilgi gaidīja miljoniem Da Vinči koda fanu visā pasaulē – pie ASV lasītājiem nonācis Dena Brauna jaunākais grāvējs The Lost Symbol, kura nosaukuma oficiālais latviešu tulkojums tāpat kā pats romāna tulkojums būs pieejams itin drīz – pie tā jau pilnā sparā strādā apgāds Kontinents, kurš prognozē, ka latviešu izdevums varētu nākt klajā novembrī.

Šodien Saeimā būtu jānotiek Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdei, kas tā vai citādi varētu pagriezt to, kādā virzienā attīstīsies notikumi Daugavpils teātra lietā. Kā vienmēr, taisnība šajā pietiekami sarežģītajā situācijā nav vis tam, kurš skaļāk bļauj, bet gan kādai augstākai loģikai.

Pēdējās pāris nedēļas ap Aigara Graubas un Andreja Ēķa vārdu plašsaziņas līdzekļos izvērsusies visnotaļ sakāpināta un slimīga publicitāte.

Tiem, kas lasa trillerus, detektīvus un tamlīdzīgu izklaidējošu spriedzes literatūru, jāatzīst – pēc Dena Brauna Da Vinči koda grāmatu pasaulē iestājies zināms atslābums. Dažādi kodi, noslēpumi, templieši un masoni ir burtiski pārpludinājuši literatūru.

Šonedēļ kāda kultūrpolitiska dokumenta projektā izlasīju burvīgo terminu «paradigmas maiņa», kurš varen aktuāls skaitījās kaut kad pirms gadiem piecpadsmit.

Nu jau gan šis skaistais fakts daudziem ir piemirsies, bet reiz no Lielā Aizdīķa uz Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku visnotaļ nelegālā veidā atceļoja sirsnīga dziesmiņa ar lieliskiem vārdiem – «kā pa miglu mana dzīve iet...» Toreiz daudziem tā vien šķita: nu gluži kā par mums šeit, Latvijā.

Skat, atkal vienai nedēļai gals klāt. Zemestrīces, orkāni un lietavas latvju zemītei, šķiet, gājušas secen, tālab ir iemesls kā jau pie sestdienas šo lietu tā kārtīgi atzīmēt. Ar inteliģentām sarunām par kultūru, piemēram.

Javaicāsiet, ar ko šī nedēļa ieies Latvijas vēstures hronikās, visticamākā atbilde ir – ne ar ko.

Nav nekā jauna šai pasaulē – viss alus ir izdzerts, šašliki apēsti un papardes ziedi atrasti. Saule jau ceturto dienu silda kā negudra, dodot iespēju pūst un elst par svelmējoši karsto Latvijas klimatu, globālo sasilšanu un sasodīto cūku gripu. Vārdu sakot, Jāņi aizvadīti, dienas tūdaļ kļūs īsākas. Un tad nu, kā senāk teica mans vecpaps, vasara pagalam.

14. jūnijs, melnais datums Latvijas vēsturē, šovasar tuvojas visnotaļ nervozā un kreņķīgā gaisotnē. Šonedēļ, šķiet, pat vislielākie labticīgie optimisti beidzot saprata, ka taisnība bijusi tiem žurnālistiem, kas jau pirms vairākiem mēnešiem apgalvoja – valdība melo, dižķibeles patiesie apmēri tiek slēpti.

Radošo savienību plēnums, kas pirmdien norisinājās Latvijas Nacionālajā teātrī, atstājis pretrunīgas pēdas.

Droši vien katrs bērnībā izbaudījis šo riebīgo situāciju – ēst vairs negribas nu nemaz, bet gādīgā mamma, omīte vai auklīte par katru varu cenšas iestumt mutē vēl karotīti mannas putriņas.

Ceturtdienas nakts Eirovīzijas notikumi, cerams, pielikuši treknu punktu latviešu jaunās identitātes meklējumos.

Pēc pagājušās nedēļas komentāra biju gatavs saņemt visneticamākos pārmetumus, tomēr tā vietā man jautāja – Jundzes kungs, ko jūs īsti domājāt ar tiem "politiski un ekonomiski uzpirktiem inteliģentiem", vai varat paskaidrot? Kā teiktu Šerloks Holmss – elementāri, Vatson!

Maijs klāt, bet skaidrības nekādas – ne, kā veči teiktu, bez polša, ne ar polšu.

Jūs visu izlasījāt pareizi, šī patiesi ir sleja par Latvijas nāvi. Nu ja – jūs sacīsiet – autors atkal zāli sapīpējies un kladzina te par latvju kultūras darbinieku grūto mūžu. Savējie jāaizstāv. Zinām jau, zinām!

Saule spīd, bet nesilda, arī citādi viss pa vecam – tā īsi var raksturot pēclieldienu nedēļu Latvijā. Klāstīt šeit komentāra slejā, ka valstī turpinās totāla biedēšana no sērijas – mēs nogriezīsim jums vēl četrdesmit procentus –, nav lielas jēgas.

Rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Pērs Lāgerkvists, kura darbiem esmu pateicību parādā, savā Karaliskās akadēmijas godalgotajā romānā Baraba attēlo krietni vien apmulsušu vīru, kas, atbrīvots no krusta, visu atlikušo dzīvi mēģina saprast, kāpēc tas dīvainais cilvēks, kurš mira, viņu svētot un mīlot, bija tāds, kāds bija.