Rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Pērs Lāgerkvists, kura darbiem esmu pateicību parādā, savā Karaliskās akadēmijas godalgotajā romānā Baraba attēlo krietni vien apmulsušu vīru, kas, atbrīvots no krusta, visu atlikušo dzīvi mēģina saprast, kāpēc tas dīvainais cilvēks, kurš mira, viņu svētot un mīlot, bija tāds, kāds bija.
Kādreizējais laupītājs un slepkava jūtas satriekts, jo saskāries ar gara spēka izpausmi. Tas ir reāls, stiprāks un augstāks par viņa rupjo, primitīvo bandīta spēku.
Pērs Lāgerkvists, protams, ir tikai rakstnieks, viņš tāpat kā Mihails Bulgakovs un vēl simtiem citu autoru, kuri, mēģinot saprast un atbildēt sev, kas īsti tik revolucionārs un neordinārs notika Jaunās derības laikos, ja vispāratzītajai versijai paņem nost uzslāņojumus, kam ar šo vēsturisko faktu, visticamāk, nav nekādas saistības, nonāk pie slēdziena – tur patiesi norisinājās kaut kas tāds, kas mainīja pasaules attīstības gaitu. Seno jūdu izvēle bija šķietami vienkārša: kam dot priekšroku – ortodoksālam ticības pārstāvim, kurš slaktē ienaidniekus – romiešu kareivjus –, vai dumpiniekam, kas sola jaunu pasaules kārtību. Nevainosim visnotaļ tumsonīgo pūli par šo vēsturisko izšķiršanos, viņi nudien nezināja to, ko tagad zinām mēs, pat ja arī neesam kristieši vai esam tādi svētdienas rītos un brīžos, kad mums tas ir izdevīgi. Daudz svarīgāk ir mācīties no pagātnes un nepieļaut kļūdas, kas ir tik senas un hrestomātiskas, ka aprakstītas pat Svētajos rakstos.
Šopavasar dzīvojam reālas un smagas izvēles priekšā. Tuvākie mēneši, daži mūsu jā vai nē, tas, vai racionālo prātu pievārēs vai nepievārēs slinkums un emocijas, izšķirs, kā dzīvosim turpmākos gadus desmit piecpadsmit. Protams, šāds laika nogrieznis ir nieks salīdzinājumā ar izplatījumu, tomēr cilvēka dzīvē tas būs liktenīgs tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Izvēle ir gandrīz kā Jaunajā derībā. Tēlaini runājot, starp mesiju un laupītāju, vienkāršiem vārdiem sakot, starp iespēju reformēt savu dzīvi un nīkuļošanu nabadzībā, neziņā, atkarībā.
Neliekuļošu, es apzinos, ka arī man personīgi jau nav milzu problēmu, ejot pa ielu, braucot ar auto vai vilcienu, distancēti noskatīties uz klaidoņiem, kas nakšņo kartona kastēs kaut kur ceriņkrūmā. Tas skar emocionāli, bet neskar privāti. Tomēr tie sirmgalvji, kas palikuši bez saviem pilsētas dzīvokļiem, vada savas dienas nožēlojamās dārza mājiņās, kaut kur kādā būdeļu kolonijā, ko teju vai visā Latvijā dēvē vienādi mīlīgā vārdā – Dārziņi, var atgriezties kā bumerangs pār tagadējo četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku galvām, ja vien turpināsim uzvesties kā stulbs, kašķīgs un analfabētisks pūlis, kam mūsu politikas pelēkie kardināli, asiņainie punduri un citi aizkulišu ģēniji ļoti precīzi izmet priekšā pa maizes gabalam, izklaidei un citiem tvaika nolaišanas mehānismiem.
Mēs nekad nedzīvosim labi, drošā un pārtikušā valstī, ja turpināsim cits citu skaust, apriet, gremdēt un nīcināt tā vietā, lai morāli un fiziski stutētu tos, kam grūtāk, kas cīnās par savām tiesībām. Ir taču tik ierasti noraudzīties, kā apcērt vai saīsina vienu, otru, trešo, un pamāt ar galvu, ja kāds varas vīrs visgudri paziņo – nu tie jau tāpat neko tādu nedarīja. Tā notiek līdz brīdim, kad vara ķeras pie mūsu kakliem. Ir laiks kļūt solidāriem, vienotiem un stipriem savā prasībā pēc taisnīgiem risinājumiem, jo, neraugoties uz šķietamo vājumu, mēs kopā spējam daudz.
Jautāsiet, kāda tam visam saistība ar seno stāstu par Jēzu?
Jūs varat vispār nebūt kristieši, bet Jaunās derības notikums vienalga ir līdzība par to, kā viens miesā vājš vīrs bez laicīgās mantas un varas, pat nāvē iedams, spēja pagriezt pasauli citā virzienā. Neuztraucieties, mums visa pasaule nav jāpagriež – tikai mazā Latvija, valsts, kurā iedzīvotāju ir tikpat, cik vienā lielā metropoles guļamrajonā. Lai to paveiktu, nav jābūt mesijam, bet skaidra galva derētu gan.