Bens Latkovskis / Autori

Saeimas deputāts Gundars Daudze uzskata, ka balsojumā par viņa kandidatūru Saeimas priekšsēdētājas biedra amatam līdzšinējās koalīcijas partijas «uzmetušas» ZZS. Bet ko gan citu viņš varēja gaidīt? Politika ir nežēlīga, un vājos tur necieš.

Pērn Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ziņoja par dažādiem finansiāla rakstura pārkāpumiem Latvijas sabiedriskajā radio. Atsevišķi Latvijas Radio darbinieki saņēma lielas, nepamatotas piemaksas pie darba algas; tika slēgti finansiāli ļoti dīvaini līgumi, kas radīja risku par sabiedriskā medija satura ietekmēšanu, un citi pārkāpumi.

Skatoties, kā «jaunie» politiķi mokās ar koalīcijas veidošanu, un redzot, cik lēni un neveikli viņiem tas sanāk, «vecie» politiķi apmierināti berzē rokas – nu, rādiet, jaunuļi, ko protat, bet mēs pasēdēsim malā, pasmiesimies, un tad jau jūs paši nāksiet lūgt padomu. Kad ilggadējam ZZS vadonim Augustam Brigmanim televīzijas žurnālists jautāja, ko viņš kā pieredzējis politiķis ieteiktu jaunajiem politiķiem tagad darīt, Brigmanis pasmaidīja un atteica: «Kā pieredzējis politiķis neteikšu.»

Kamēr Latvijā viss centrējas ap koalīcijas veidošanu un labākā premjera meklēšanu, pasaulē arvien biežāk izskan aukstā kara retorika un ieroču žvadzināšana kaut sarunu līmenī. Ar kārtējo runas pērli nupat izcēlās Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš ikgadējā Valdaja diskusiju forumā, kas pēdējos gados gan notiek Sočos, uz jautājumu par Krievijas reakciju kodolagresijas gadījumā atteica: «Mēs kā mocekļi nonāksim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs.» Putina faniem, iespējams, šāda leksika šķiet ausij tīkama, taču patiesībā tā liecina par arvien tālāku Putina atraušanos no realitātes un dzīvošanu savā iedomu pasaulē.

Nupat notikušajās vēlēšanās tā dēvētajā latviskajā spārnā divas pirmās vietas ar lielāko mandātu skaitu ieņēma politiskie spēki, kuri dēvējami kā antisistēmiski. Visa viņu programma pēc būtības reducējama vienā teikumā – tā politiskā kārtība, kura līdz šim ir pastāvējusi, ir caurcaurēm sapuvusi, greiza, un vienīgais veids, kā to uzlabot – pilnīga tās demontāža un uzbūvēšana no jauna mūsu vadībā.

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) piektdien izskanējušais piedāvājums iezīmē vēsturiski jaunu pieeju valdības veidošanā. Līdz šim partijas vismaz pieklājības pēc vispirms runāja par darāmajiem darbiem, vienojās par valdības veidošanas galvenajiem principiem, ideoloģiskajām nostādnēm un sadarbības kompromisiem, pieteica, kurās jomās labprātāk darbotos un kādus potenciālos ministru kandidātus redz. Tad gāja pie Valsts prezidenta un viņu iepazīstināja ar savām iespējām iegūt savai valdībai vairākumu Saeimā. Tomēr gala lēmumu, tieši kurš politiķis konkrēti tiks nominēts par valdības veidotāju, saskaņā ar Satversmes 56. pantu pieņēma Valsts prezidents. Šoreiz secība ir visai dīvaina.

6. oktobrī Latvijā notika Saeimas vēlēšanas. Tauta izdarīja savu izvēli. Tauta izvēlējās pārmaiņas. Un ko redzam tagad? Tas pats vecais cirks.

Lai cik arī nodrāzts būtu visiem zināmais kādreizējā Anglijas premjerministra Vinstona Čērčila izteiciens par demokrātiju, kura nekāda izcilā nav, bet nekas labāks nav izgudrots, tagad, pēc 13. Saeimas vēlēšanām, tas atkal ir aktualizējies un jāpiesauc. Lai demokrātija strādātu un strādātu labi, tā ir jāciena un pret to jāizturas nopietni. Diemžēl Latvijā pret demokrātiju izturas bez pienācīgas cieņas. To viļā uz visām pusēm, kā vien katram labpatīk.

Tagad mums būs mazāk ministriju, nebūs koalīcijas padomes un būs lielākas pensijas, ar vāji slēptu aizvainojumu intervijā LTV1 ironizēja ZZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Viņu var saprast – vēlēšanās uzvarējuši tie, kuri solīja nereālākās lietas, savukārt tie, kuri apelēja pie veselā saprāta un reālajām budžeta iespējām, palika zaudētājos. Līdz ar to arī Latvija iekļāvusies tajā pasaulē populārajā plūsmā, kurā vēlētājs grib pārmaiņas. Cits jautājums, kādas pārmaiņas viņš patiesībā vēlas sagaidīt, un vai zem šā daudz aptverošā vārda – pārmaiņas – neslēpjas vien eifēmisms vārdam – brīnums.

Saeimas vēlēšanas savā ziņā ir 100 dažādu uzskatu, pārliecības, rakstura cilvēku pieņemšana darbā, kur darba devējs un darbā pieņēmējs ir tauta. Uzdodiet sev jautājumu – kādā darbā jūs personīgi būtu gatavs pieņemt, teiksim, Artusu Kaimiņu, ja jums būtu jāmaksā no savas kabatas?

Šogad Saeimas vēlēšanas sakrīt ar lielu, apaļu valsts jubileju – Latvijas simtgadi. Varētu domāt, ka šo simbolisko notikumu partijas izmantos savā priekšvēlēšanu cīņā, sacenšoties, kurš politiskais spēks spēs vēlētājiem piedāvāt interesantāko, pievilcīgāko Latvijas vīziju nākamajai simtgadei. Kaut vai nākamajai četrgadei. Taču partiju priekšvēlēšanu piedāvājuma buķetes virspusē Latvijas nākotnes redzējumu grūti saskatīt. Gan partiju vadoņi, gan PR kompāniju «speciālisti» (šo vārdu šo vēlēšanu kontekstā likt bez pēdiņām vienkārši nevar) valsts nākotnes vīziju neuzskata par kaut ko tik būtisku, uz ko vēlētājs (profesionālā žargonā – elektorāts) uzķertos.

Ceturtdien Saeima izskatīšanai komisijās nodeva Satversmes grozījumus par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Par grozījumu izskatīšanu balsoja Nacionālā apvienība, ZZS, Saskaņa, Latvijas Reģionu apvienība, kā arī vairāki pie frakcijām nepiederoši deputāti. Pret grozījumiem balsoja Vienotības deputāti.

TV3 raidījums Nekā personīga satrauca daudzus autovadītājus, vēstot, ka Rīgas domē «esot jau nolemts» ieviest maksu par autotransporta iebraukšanu Rīgas centrā. Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs intervijā raidījumam gan atbildēja, ka nekas neesot izlemts un pagaidām tiek tikai izskatīti varianti, kā ierobežot satiksmes plūsmu Rīgas centrā. Viņš lika noprast, ka viss šis sižets ir pakārtots Saeimas vēlēšanām ar nolūku baidīt sabiedrību ar Saskaņu.

Dažu sugu putnu tēviņi riesta laikā tik aizrautīgi ar savām dziesmām cenšas pievilināt mātītes, ka pilnībā zaudē saikni ar apkārtējo realitāti. Dziedāšanas brīdī putns dzird tikai sevi un apkārt vairs neko neredz. Tā vien šķiet, ka uz vēlēšanu laiku arī daži politiķi ir tā aizrāvušies ar savām riesta dziesmām (vēlēšanu solījumiem), ka zaudējuši jebkādu saistību ar realitāti.

Pastāv pseidozinātniska leģenda, ka primitīvās cilšu sabiedrībās cilvēki nespējot noteikt saistību starp dzimumaktu un bērna piedzimšanu deviņus mēnešus vēlāk. Šī leģenda, protams, ir tikai metafora, kuras jēga – ja starp kādu rīcību un tās sekām ir pietiekami ilgs laiks, tad cilvēkiem ar mazattīstītu spriestspēju saistību starp abām šīm lietām grūti saskatīt. Zinātniski daudz korektāka būtu cita atziņa – nav jēgas sodīt kādu mājdzīvnieku (piemēram, kaķi, kurš piečurājis saimnieka čības), ja šis sods seko vēlāk kā 30 sekundes pēc nodarījuma, jo tad nabaga dzīvnieks vairs nesaprot, par ko tiek sodīts.

Ar partiju izvirzīto premjeru kandidātu debatēm portālā Delfi ir iesācies priekšvēlēšanu nopietno debašu cikls. Nosaucot debates par nopietnām, šoreiz ar to domāju tieši partiju līderu uzstāšanos konfrontējošā gaisotnē, jo tieši tādās atsedzas politisko partiju būtība. Programmās var sarakstīt visu ko, bet tieši partiju līderu prasme šīs savas programmatiskās nostādnes aizstāvēt liecina par katra politiskā spēka patieso varēšanu.

Saskaņā ar pērnā gada nogalē pieņemto Veselības finansēšanas likumu, šā gada 1. septembrī stājas spēkā jaunie veselības aprūpes noteikumi, kuri paredz vairākas būtiskas izmaiņas. Būtiskākā ir tā, ka no nākamā gada pilno valsts apmaksāto veselības pakalpojumu grozu saņems vienīgi tie Latvijas iedzīvotāji, kuri būs veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tie, kas šīs iemaksas nebūs veikuši (un nebūs kādā no pasargātajām grupām), saņems nepilnu pakalpojumu grozu.

Vai Latvijā ir godīgi un nesavtīgi cilvēki? Bez šaubām. Protams, tādi cilvēki ir, un viņi savu godīgumu un nesavtību ir apliecinājuši visu savu iepriekšējo dzīvi. Jā, varbūt arī kādreiz gadās, ka kāds iepriekš negodīgs un alkatīgs cilvēks kaut kādu notikumu dēļ kļūst apbrīnojami godīgs un nesavtīgs kā izbēgušais katordznieks Žans Valžans Viktora Igo romānā Nožēlojamie, taču tādi brīnumi biežāk notiek romānos vai filmās nekā reālajā dzīvē.

Gadījās man neliela diskusija ar kādu Kaimiņa partijas atbalstītāju. Jautāju, kas ir tas, kas viņu mudina par to balsot? Sākumā mans sarunbiedrs ierunājās par tiem tūkstošiem, kuri aizbraukuši uz ārzemēm un turpina aizbraukt. Uz manu jautājumu, vai tiešām viņš domā, ka Kaimiņa ievēlēšana un nonākšana varā šo procesu kaut minimālā apjomā var ietekmēt, atbildes vietā tika atklāts īstais pamatojums Kaimiņa popularitātei. Īsumā to var raksturot šādi – viņš nebaidās visai tai [nīstamajai] politiskajai elitei parādīt vidējo pirkstu. Daudzus cilvēkus, īpaši jauniešus, šāda izaicinoša nekaunība uzrunā. Kaimiņš ir tas klases huligāns, kurš atļaujas ar krītu nosmērēt nemīlama skolotāja krēslu un visu klasi uzjautrināt, kad skolotājs uz šā krēsla apsēžas.

«Valsts nekad nebūs pabeigta. Katru dienu mums ir iespēja godprātīgi strādāt Latvijas labā, īstenot šeit savus sapņus un veidot ideālo Latviju, ar kuru lepoties,» apsveikumā par godu Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 27. gadadienai atzīmēja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Pēdējās nedēļas «kafejnīcu politikas» aktuālākā tēma ir tās sauktās pirts sarunas. Pagaidām vēl nekas nav publicēts, bet tiek solīts, ka tas notiks «rīt». Kad šī «rītdiena» pienāks un vai vispār pienāks, neviens šobrīd nevar pateikt.

Pieņemts uzskatīt, ka Latvijas politiskās partijas ir interešu grupas bez jebkādas ideoloģijas. Varbūt ar nebūtiskiem (dekoratīviem) izņēmumiem. Šādas pārliecības saknes stiepjas akadēmiskā vēlmē pārlikt klasiskos, veco demokrātiju politiskos spēkus (to vietējos analogus) uz Latvijas politiskās skatuves.