Otrdien valdības sēdē tika izskatīts daudzmiljardu dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” sasāpējušais jautājums. Kā jūs domājat, ar ko bija aizņemti ministri, kamēr tika izskatīts šis Latvijas valstij un tautai (bet ne viņiem pašiem personīgi) arhisvarīgais jautājums?
Lūk, kā notikušo valdības sēdē apraksta portāls “lsm.lv”: “Diskusijas izvērtās garas, dažbrīd pat asas. Premjere Evika Siliņa (“Jaunā vienotība”) bija apņēmības pilna otrdienas valdības sēdē vienoties par “vismaz kaut ko”, lai no sēžu zāles neiznāktu ar “tukšām rokām”. Premjere vienā brīdī pat palūdza ministriem īpašā kastītē ievietot mobilos telefonus, lai varētu labāk koncentrēties darbam.”
Šī rindkopa precīzāk un trāpīgāk par jebkādiem gariem valdības sēžu atreferējumiem parāda mūsu pašreizējās valdības darba stilu. Diskusijas bijušas tik asas, ka premjerei nācies lūgt ministrus ievietot savus mobilos tālruņus īpašā kastītē, lai visi var koncentrēties darbam.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pat tik nozīmīga jautājuma izskatīšanas laikā ministri “sēž” telefonos un darbam “nekoncentrējas”. Citiem vārdiem, garlaikojas, niekojas. Turklāt tas ir nevis atsevišķs gadījums, bet ierasta prakse, jo nevienu šis premjeres lūgums īpaši nesatrauca. Pirms tam no Siliņas puses neizskanēja ass pārmetums kādam no ministriem: “Ko jūs šeit atļaujaties? Lieciet nost savu telefonu, mēs taču esam valdības sēdē.”
Ja jau pat tik svarīgās valdības sēdēs ministri nevar koncentrēties darbam un premjerministrei jāņem nost telefoni, tad viegli iedomāties, kas notiek, kad tiek izskatīti mazāk nozīmīgi jautājumi. Katrs pats var iztēloties, cik ļoti “koncentrējušies darbam” bija Saeimās deputāti, kad 14. novembrī Saeimas sēdē viņi nobalsojuši par to, ka turpmāk OCTA apdrošināšana būs jāpērk arī tad, ja transporta līdzeklis nepiedalās satiksmē. Turklāt nobalsojuši vienbalsīgi, kaut gandrīz visiem pieder kaut viens transporta līdzeklis un jautājums arī viņus pašus varētu skart. Nē, nevienam pat prātā neienāca šajā jautājumā kaut minimāli iedziļināties. Padomāt, par ko patiesībā balso. Automātā nospieda balsošanas pogu. Kā vienmēr.
Pat negribas pieskarties jau tik bieži apzelētajam algu jautājumam, bet bez tā neiztikt. Ja reiz kāds saņem, salīdzinot ar valstī vidējo, krietni lielāku algu, tad gribas zināt - par ko. Par to, ka, pat atrodoties valdības vai Saeimas sēdē, nevari izlaist telefonu no rokām kā pāraudzis tīnis?
Apzinos, ka nedaudz sabiezinu krāsas, bet tomēr. Kaut kādai robežai taču jābūt. Ilgu laiku Evikas Siliņas valdību kopumā atturējos kritizēt vai kā īpaši pelt. Jā, atsevišķi ministri izraisa “neviennozīmīgu” attieksmi, bet kopumā valdība kā jau valdība. Taču “Rail Baltica” “krīzes pārvaldība” un tagad piedāvātais “risinājums” liecina, ka šai valdībai ir acīmredzamas sistēmiskas problēmas. Tā nespēj koncentrēties.
Tas, ka premjerministrei jālūdz savus ministrus ielikt telefonus īpašā kastītē, liecina par klaju neieinteresētību, vienaldzību, kura pat netiek slēpta. Rezultātā arī valdības lēmums ir tāds, kāds tas ir. Vienaldzīgs.
Kā spriež ministrs? Nu, neies tas ātrvilciens cauri Rīgai. Nu un? Ne jau man tas dzelzceļš vajadzīgs. Manis pēc tas vispār varētu nebūt, bet, ja jau ES prasa, dod naudu; ja jau iesākts ir, tad kaut kā jāuzbūvē. Kaut izskatam, ar vienu sliežu ceļu. Ne jau no manas kabatas būs jāmaksā. Tieši otrādi, sākšu es te aktīvi uzstāties, vēl zaudēšu krēslu un algu. Tāpēc labāk sēdēšu klusi un laiku nositīšu, skatot jokus tiktokā.
Objektīvi runājot, var jau šos ministrus saprast. Ko viņiem jautāt? Vai to, kāds būs šo vilcienu ātrums, ja tiks uzbūvēts tikai viens sliežu ceļš? Kādu maksimālo ātrumu pieļauj ES regulas šāda tipa dzelzceļam? Kāds būs šīs dzelzceļa līnijas funkcionālais izmantojums?
Tagad no publiskās telpas gandrīz pilnībā pazudušas hipnotizējošās animācijas video filmas, kurās modernie plūdlīniju ātrvilcieni līgani pabrauc viens otram garām vairākās rindās. To vietā stājusies hipnoze par drošību un trases milzīgo militāro nozīmi.
Kāpēc hipnoze? Parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Andris Kulbergs ir publiski atzinis, ka projekts tiks atklāts (atkārtoju, atklāts, nevis pabeigts) labākajā gadījumā 2035. gadā. Bet sliktākajā kad? Tātad vilcienu satiksmes šajā līnijā nebūs vēl vismaz desmit gadus. Atgādinu, ka 2035. gadā (kad “Rail Baltica” “labākajā gadījumā” tiks atklāts) Putinam būs 83 gadi. Ja viņa plānos ir iebrukt Baltijas valstu telpā, vai viņš gaidīs, līdz mēs uzbūvējam “Rail Baltica” 2035. gadā?
Varbūt līdz tam brīdim drošību nostiprinām, naudu ieguldot reālā bruņojumā, karavīru apmācībās un atalgojumā, lai uz vietu Latvijas Bruņotajos spēkos rinda stāvētu? Vai tiešam līdz trases atklāšanai mēs esam no ārpasaules atrauti un bez šīs trases nolemti? Kaut kāds absurds, bet tieši to nemitīgi atkārto tie, kuri saņem milzīgās “Rail Baltica” projekta vadības algas. Tikai algās vien šajā projektā tiek “sadedzināti” 17 miljoni eiro gadā.
Nav ne mazāko šaubu, ka šīs algas turpmākajos gados tikai augs. Ja kādu gadu tās arī tiks iesaldētas, tad tikai uz īsu brīdi, kamēr “publika nomierinās”. Tiklīdz šis jautājums noies no galvenās skatuves, tā projekta vadības algas atkal aizies kosmosā. Tieši tāpat kā ministru-tiktokeru algas.
Ko darīt? Kā varas kundziņiem, kuri tautai uz kakla uzsēdušies, likt attapties un likt saprast, ka nu gan jūs, kungi un dāmas, esat drusku aizrāvušies un pazaudējuši krastus. Laiks nolaisties uz zemes, lai sāktu nopietni strādāt. Baidos, ka nekādi.
ASV piemērs rāda, ka pat pēc satriecošās sakāves vēlēšanās demokrātu partiju pārstāvošā Vašingtonas politiskā šķira nekādas savas sistēmiskās kļūdas neatzina. Trampa uzvarā tā vainu meklēja visur, tikai ne savā politikā un politiskajā uzvedībā. Baidos, ka arī pie mums pat nosacītā Šlesera uzvara vēlēšanās, tās politiskās šķiras, kuru iemieso “Vienotība” (plašākā izpratnē), nepamatoto iedomību, uzpūtību, augstprātību nemazinās ne par mata tiesu.
