Elita Veidemane / Autori

Pirms piecpadsmit gadiem Monika Mihališina strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā, vadot studiju programmu Latvijas – Polijas starpkultūru sakari, savukārt, atgriezusies savā dzimtenē – Polijā, viņa lasīja lekcijas Varšavas universitātē – par latviešu valodu un latviešu kultūru. Šodien Monika Mihališina ir Polijas vēstniece Latvijā, un man ir sajūta, ka viņa atgriezusies, lai še paliktu ilgi. «Es mīlu Latviju,» viņa teic, un tam var ticēt.

«Ja dzirdat kādu braši saukājam citus par tumsoņām, tad ir diezgan droši, ka tur runā postmodernais neomarksists. Marksisms nav miris, tikai uzspodrināts ar postmodernu politūru. Latvijā to visredzamāk pārstāv Progresīvie. Redzot politkorektuma galējības, mēs ceram, ka tas pāries, paļaujamies uz veselo saprātu. Taču vai pēdējo 20–30 gadu pieredze ļauj cerēt, ka varam uz to paļauties?» retoriski vaicā Jānis Vanags.

Politiskajās dabas zinātnēs kārtējo reizi iestājies regulārais pavasaris: atkal sākušās runas par ebreju restitūcijām.

Intervija ar kordirģentu Intu Teterovski: par politiskās kultūras izmaiņām, par personībām vēsturisko pagriezienu punktos, par Kultūras ministriju kā galveno iestādi un politiķiem, kuri sāk kā basi, bet beidz kā tenori.

«Nedēļu vēlāk tiek sasaukta Rīgas mākslas darbinieku sanāksme Operas telpās, kur piedalās vairākas valsts augstākās amatpersonas, un referātu VK(b)P CK lēmums par operu «Lielā draudzība» un Padomju Latvijas mākslas darbinieku uzdevumi nolasa Arvīds Pelše. Viņš (..) komentē trūkumus, bet to sarakstam pievieno arī Anatola Liepiņa baletu Laima un Oskara Stroka šlāgerus, kuri, pēc viņa vārdiem, «samaitā tautas labo gaumi, cenšas aplipināt to ar satrunējušās buržuāziskās kultūras baciļiem».» Šī sanāksme notika sen – 1948. gadā, taču savu truluma ekspresiju tā nav zaudējusi līdz pat šim baltam brīdim.

Ziemsvētkos man vienmēr piezvana Herberts Cukurs. To viņš dara kopš 2013. gada. Toreiz, vasarā atlidojis no savas mītnes zemes Brazīlijas, viņš tikās ar mani, lai pastāstītu par savu tēvu Herbertu Cukuru un centieniem atjaunot viņa labo vārdu.

«Jaunāki nepaliekam. Gadi iet uz priekšu,» rezignēti secina Raimonds Pauls, vērtējot piektdien notikušo koncertu Latvijas Radio 1. studijā. Taču rezignācijai nav īsti pamata: gan Maestro, gan dziedošais aktieris Bērziņa kungs stundu garajā koncertā parādīja nobriedušu vīru stabilitāti, kas vietumis mijās pat ar jauneklīgu degsmi.

«Šīs ir manas grāmatas. Tā nu ir sanācis,» Jānis Krastiņš norāda uz plauktu, kur kārtīgā rindiņā muguru pie muguras salikti dažādi izdevumi – biezāki, plānāki... Kopumā kāds metrs laikam sanāk. Biezākās grāmatas, šķiet, ir tieši par jūgendstilu. «Mums ir profesionāla biedrība – Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmija (LRAA). Pirms gadiem piecpadsmit kādā tās sanāksmē joka pēc tika pieņemts lēmums beidzot atbrīvot Krastiņu no jūgendstila lāsta,» bez smaida ēnas saka Krastiņa kungs. «It kā es neko citu nedarītu,» viņš beidzot iesmīn.

Beidzot ir atklāts prettautiskais midzenis, kurā mitinās finanšukārie nelieši, ar saviem šļūtenīgajiem taustekļiem izvilkdami mūsu daudzcietušās valsts budžetu līdz pēdējai lāsītei. Šo midzeni drosmīgi atklājusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), jo, viņasprāt, vainīga esot iepriekšējā valdība, kas visu finansējumu izmetusi «būvēs un betonā». Un būsim beidzot atklāti un pateiksim, no kurienes šim midzenim kājas aug: 2017. gadā, pieņemot budžetu, Liepājas tenisa kortiem, Ventspils peldbaseinam, Valmieras Daliņa stadionam, Jēkabpils multifunkcionālajai zālei un Smeceres sporta bāzei piešķirti papildu līdzekļi, kurus deputāti, ministresprāt, noformējuši «kā kvotas, to stingri iezīmējot uz trim gadiem, kas nozīmē, ka arī šogad pildām to, ko ZZS ielobējusi budžetā».

«Vilcene iekrita ceļmalas grāvī. Viņa bija smagi ievainota, un es zināju, ka pēc dažām minūtēm viņa nomirs. Es nolaidu ieroci un piegāju pie elsojošā dzīvnieka. Vilcene palūkojās uz mani ar sāpju un dzīvības ilgu pilnu skatienu, tad – pievērsās rietošajai saulei. It kā es vairs nebūtu blakus, it kā mana klātbūtne vairs nebūtu svarīga... Saule spoguļojās mirstošās vilcenes acīs, tās satumsa un dažus mirkļus vēlāk izdzisa kopā ar sauli, kas aizslīdēja aiz meža sienas. Es stāvēju blakus vilcenei, kura vairs neelpoja, un manī bija tikai tukšums un sāpes par bezjēdzīgi nogalināto dzīvnieku. Tajā brīdī es sev zvērēju, ka vairs nekad neiešu medībās.» Šo stāstu pirms vairākiem gadiem man pavēstīja Oskars Grīgs, bijušais Saeimas deputāts, kurš nu jau Viņsaulē mierpilni sarunājas ar savu pēdējo vilceni. Nez, ko Grīgs teiktu, uzzinot par to, kas notiek Saeimā tagad?

Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.

«Daudzi no jums pat divi plus divi nevar saskaitīt normāli. Kādu tiesu jūs te gatavojaties spriest?» no Saeimas tribīnes, uzrunājot kolēģus debatēs par Jura Juraša izdošanu kriminālvajāšanai, teica Krišjānis Feldmans (JKP). Vai Artusam Kaimiņam (KPV LV) būtu uzradies konkurents apsaukāšanās daiļajās mākslās? Pārējo deputātu vārgā ūjināšana, atsaucoties uz Feldmana matemātisko komplimentu, liecināja tikai par pašcieņas trūkumu: ar kādiem «atklājumiem» vēl vajag aplaimot tautas priekšstāvjus, lai viņi pamostos no mierpilnās stagnācijas, kas iestājusies līdz ar «koalīcijas» sastiķēšanu, un norādītu, ka Feldmana teksti ir vismaz neētiski?

Intervija ar reklāmas industrijas veterānu Ēriku Stendzenieku: par traģikomisko situāciju politikā, par cilvēkiem, kuri pretendē uz varas grožiem, par aukliņu raustītājiem un viņu «klientiem», par vainas apziņu un tās nešanu.

Skābeņu dižprovincē sākās Jaunie laiki. Erudītie, vairāku augstskolu diplomus ieguvušie deputāti un valdības locīklas pirmām kārtām nolēma, ka Koalīcijas padomes vietā nu būs Sadarbības sanāksme. Jo ir taču Jaunie laiki, kuros visam jābūt jaunam.

Intervija ar Saeimas deputātu, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētāja vietnieku Rihardu Kolu: par Krievijas informatīvo karu un stratēģisko komunikāciju, par ANO globālās migrācijas kompaktu un strādāšanu kopā ar liberāļiem, par savādo diasporas definīciju un nākamo Valsts prezidentu.

Politikas saldmes baudītājiem šobrīd uz plītsmalas atrodas bļodiņa ar zaptes putām, ko var laizīt uz nebēdu – ir Gobzema/Kaimiņa kašķis par «Meroni naudu», ir Bordānpartijas seksa skandāls, ir Juraša izdošanas/neizdošanas sāga. Un ir arī Imantam Parādniekam (NA) «speciāli sarūpētais amats Ministru prezidenta paspārnē» – padomnieks demogrāfijas politikas jautājumos.

«Izpratne par to, kā būtu jāstāsta vēsture, ar laiku mainās,» savulaik ir teicis vēsturnieks Uldis Neiburgs. Vēsture var būt neinteresanta – ja to stāsta sausi, bet tā var būt aizraujoša, ja vēstures zinātājs iziet ārpus akadēmiskuma robežām. Tas ir sevišķi svarīgi mūsdienās, kad ģeopolitikas manipulatori izmanto vēsturiskus faktus saviem mērķiem.

Tradicionālajā 20. janvāra tikšanās reizē, kurā piedalījās lielākoties žurnālisti, kas strādāja 1991. gada Barikāžu laikā, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) citastarp pieminēja visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas nepieciešamību, emocionāli, tomēr līdztekus pragmatiski salīdzinot to ar barikādēm, ko sāka būvēt 13. janvārī pirms 28 gadiem. Kas tad ir šī sistēma?

... Drēgni aukstā 13. janvāra rītā Dainis Īvāns Latvijas Radio teica uzrunu tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai. Pulkstenis bija četri no rīta. Tikko atgriezušies no Lietuvas, mēs, Atmodas žurnālisti, devāmies uz Doma laukumu. Tur palēnām pulcējās tie, kuri tonakt nebija gājuši pie miera, jo ziņas no Lietuvas bija biedējošas: naktī uz 13. janvāri padomju karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebraucot TV torņa aizstāvjos. Militāristi šāva un šķaidīja neapbruņotos cilvēkus. Toreiz tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoto bija ap tūkstoti.

Pērn svinējām Latvijas Republikas simto dzimšanas dienu. Šogad mūsu kalendārā ir vēl viena svarīga atzīmējama diena: Neatkarības kara simtgade, ko atcerēsimies 11. novembrī. Jau gadu bija proklamēta Latvijas Republika, tomēr valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks – viņi bija jāpatriec. Un latvieši to arī izdarīja.

«Sen atpakaļ ākstoties izšāvu visu aptveri pa ievainotu sivēnu, kurš pēc tam aizskrēja pilns ar svinu. Beigtu atradu tik otrā dienā,» stāsta kāds mednieks. Cits pierāda ieroča nepieciešamību: «Tas, ka te dažiem ir viedoklis, ka stobru ikdienā nevajag... pagaidiet mazliet, cienītie, un tad jau paši sapratīsiet.» Vēl kāds uzliela sevi: «Pirmais bija jenots desmit gadu vecumā.» Ir arī lepnuma nots: «Šī ir pirmā lidojoša pīle, kuru nomedīja Kristians (šobrīd četrpadsmit gadu vecs)! Lielākais kaifs bija to redzēt! Pats grāvim pāri skrēju pakaļ medījumam!» Taču dažiem kaut kas nešķiet pareizi: «To mēs ļoti labi redzam, kādi frukti pēdējā laikā dabūja mednieka apliecību. Lielākai daļai par medību ētiku un morāles normām nav pat nojausmas.» Vēl kāds stāsta par vizīti pie daktera, kam jāpārbauda mednieka spēja būt adekvātam: «Psihiatrs Rīgā uz mani knapi paskatījās – kā viņš var zināt, ka man nav aizbraucis jumts?»

«Iedzers kādu glāzi kafijas kopā ar Daumantu Kalniņu,» atbildot uz jautājumu par to, ko darīs savā dzimšanas dienā, teic Raimonds Pauls. Viņš – kā vienmēr – savā dzimšanas dienā spēlēs klavieres. Un to viņš ir darījis allaž, tik ilgi, cik viņu atceros. Koncertzālē Daile 12. janvārī skanēs Raimonda Paula klavieres un Daumanta Kalniņa balss. Un tas noteikti būs brīnišķīgi.