Elita Veidemane / Autori

Ir mirkļi, kuru radītās sajūtas nedziest. Tās dzīvo savu dzīvi, nepievēršot uzmanību tiem, kuri apgalvo: viss ir noticis nepareizi, viss bijis veltīgi, jo mūsu naivās cerības nepiepildījās.

Interfronte Latvijā joprojām ir uzvaras gaviļu ieskauta, tā nav nedz mirusi, nedz apklususi, tā joprojām ir dzīva un paliek nemirstīga kā proletariāta vadonis, vecais vaska lellis Ļeņins. Ar interfronti domāju ne tik daudz Ždanokas iepelējušās teātra izrādes, mēģinot reanimēt padomju oficieru madāmu apmeklētos pasākumus «gribu mācīties krievu valodā», cik mūsdienīgas, dāsni apmaksātas pretvalstiskas aktivitātes, kuras notiek ar vietējo drošības iestāžu tolerantu klusuciešanu. Protams, drošības iestādēm tāda programmiņa galvā nepiedzims no svētā gara, tur vajadzīgs likumdevēju mīkstmiesīgs atbalsts.

«Rīgas pils arī dega ļoti skaisti,» kāds sociālo tīklu prātnieks salīdzināja 2013. gada ugunsgrēku un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu 2019. gada Lieldienu nedēļā. «Jā, cool,» ar tādu pašu entuziasmu atbildēja cits ugunsgrēku eksperts. Bija daudz idiotisku, nekaunīgu un liekulīgu «vērtējumu» par nule notikušo Parīzes Dievmātes katedrāles gandrīz (!) bojāeju. Vieni kritizēja «nemākulīgos ugunsdzēsējus, kuri sava vājuma dēļ nesaglāba katedrāli un tāpat nesaglābs visu Eiropas civilizāciju», otri kaunināja ziedotājus celtnes atjaunotnei, piedāvādami samest naudiņu neēdušajiem Āfrikas bērniem, savukārt trešie ultramoderni sunīja katoļu Baznīcu, kuras viens no redzamākajiem simboliem – Notre Dame de Paris – «par laimi» dega spožās liesmās...

Intervija ar bijušo Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītāju, tagad – konsultantu Induli Zālīti: par iztrūkstošajiem VDK papildu kartotēkas datiem, par to, kāpēc slepenais dienests nemaz nebija tik slepens, par Latvijas Tautas frontes «cīnītājiem» – čekas aģentiem un par to, vai aģents varēja nezināt, ka viņš ir savervēts.

Tieši tāpat kā itin viss šajā koalīcijā – arī Valsts prezidenta amata kandidāta izraudzīšanās norisinās smieklīgi. No viltus ziņu dūmiem nule izpeldēja gan zobārste, gan tiesībsargs, pēcāk nepacietīgi sākām gaidīt ar īpašiem talantiem apveltītu ginekologu vai fenomenāli valstiski domājošu daiļkrāsotāju. Neviena profesija netika atstumta. Tomēr izskatās, ka nu jau būs par vēlu meklēt citus kandidātus, jo pirmdienas vakarā koalīcija atzinās: Valsts prezidenta amatam virzīšot Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu.

Mūslaikos cepties par to, kam kārtējo reizi ir piešķirti valsts augstākie apbalvojumi, ir vismaz bezgaumīgi. Nu, piešķīra atkal piķis viņu zina kam, ko tur dzisināt plaušas, nav vērts, tāpat visiem pie elkoņa – gan tiem, kuri lēma piešķirt, gan tiem, kuri dalīja spannīšus ar spožajiem bleķiem. Bet katrs nākamais gadījums pielavās kā negaidīts spēriens pa dibenu, un tad tev atliek vai nu sāpīgi sažmiegt sejaspantus, vai nu izlikties, ka tev dibena nav. Tomēr vairumā gadījumu visas ķermeņa daļas ir vietā.

Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi (NA): par kultūras finansējumu un dziesmu svētku perspektīvām, par Rīgas koncertzāli un būvnieku vēlmi attiesāt miljonus no Kultūras ministrijas (KM).

2010.gada 10.aprīlis paliks vēsturē kā baismīgas traģēdijas diena: Krievijā, Smoļenskā notika aviokatastrofas, kurā gāja bojā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis un vēl 95 cilvēki, galvenokārt augsta ranga politiskās un militārpersonas, kas bija ceļā uz piemiņas pasākumu Katiņā, lai pieminētu citu traģēdiju - 1940.gadā Katiņā krievu NKVD noslepkavotos 22 000 poļu.

«Kaimiņa partija savāca aptuveni 30 000 mūsu vēlētāju balsu. Ja tas tā nebūtu noticis, zaļzemniekiem parlamentā šodien būtu kādas sešpadsmit vietas,» rūgtās pārdomās dalījās kāds ZZS vēlētājs. Matemātika, protams, ir skarbi loģiska: zaļzemnieku 11 vietas Saeimā var vērtēt vien kā šīs organizācijas stratēģisku, nopietnu zaudējumu.

«Izmantot sabiedriskā medija raidlaiku personisko viedokļu paušanai, paziņojumu, sludinājumu lasīšanai ir tieši tas pats, ja Latvijas Bankas darbinieki izmantotu bankas zeltu saviem laulību gredzeniem vai valsts mežu darbinieki cirstu valsts mežu savām vajadzībām,» sev raksturīgajā sarkasmā sociālajos tīklos viedokli pauž politikas pārzinātājs Jurģis Liepnieks.

Vēstulē redzu skaistu, kārtīgu rokrakstu, tāpēc uzreiz saprotu, ka tās autors ir seno laiku cilvēks: mūsdienu ļaudis ir atradinājušies rakstīt ar roku, tagad dominē bezpersoniskais datorsalikums. Vēstule adresēta EP deputātei Inesei Vaiderei.

Dzīvnieku aizstāvības biedrības un daudzas patversmes kopīgi iesniedza Saeimā priekšlikumus grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības un Veterinārmedicīnas likumos.

«Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas tautas deportācijas veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti. Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un novadnieki,» savā 25. marta runā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, vēl piebilstot, ka «šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma».

«Mēs redzam, ka šī vieta šķeļ un tracina sabiedrību. Mēs redzam (..) Igauniju, tur tas tika izdarīts pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2007. gadā, un kopš tā laika, protams, bija viļņošanās, bija protesti, bet tas ir izdarīts, Igaunija tam ir pārkāpusi pāri, sabiedrība attīstās,» teica Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), raksturodams Pārdaugavas «uzvaras pieminekļa» pagaidām stabilo esmi Rīgas sejā – salīdzinot ar Tallinu, kur uz kapiem tika aizvākts bronzas «aļoša».

"Mūsu valsti neuzbūvēja nodevēji, gļēvuļi un kolaboracionisti. Mūsu valsti uzbūvēja varoņi," teic Guntis Kalme.

Ar uzņēmēju Uldi Pīlēnu pēdējo reizi tikos intervijā 2009. gadā: tikko bija sākusies pasaules finanšu krīze, un Uldis Pīlēns tikko bija izstājies no Tautas partijas, jo nepiekrita tās vadības atbalstam ekonomikas glābšanas politikai, kas vainagojās ar Parex bankas pārņemšanu, valsts parādsaistību dramatisku pieaugumu un iespaidīga skaita aktīvu iedzīvotāju aizplūšanu no Latvijas.

Svētdien pie Brīvības pieminekļa tika iedegtas 188 svecītes – par godu tiem, kuri 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu, kurā bija aicinājums atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, 1922. gada Satversmes darbību un Latvijas valdību «uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu».

«Pie mums atnāca kāds cilvēks, kura brālis – leģionārs – bija pazudis karā. Arī padomju okupācijas laikā nekādas ziņas par viņu nepienāca. Mēs pirms dažiem gadiem viņu atradām Zēdelgemas karagūstekņu nometnes sarakstos. Viņš pēc atbrīvošanas bija devies uz Austrāliju, tur 80. gados bijušais leģionārs aizgāja viņsaulē. Šeit dzīvojošajam brālim par to nebija nekādas informācijas. Viņš, uzzinājis Austrālijas brāļa likteni, apraudājās... Iespējams, ka Austrālijā dzīvojušais brālis ir mēģinājis sazināties ar Latvijā mītošo, bet vēstule, visticamāk, nonāca cenzētāju rokās... Un viss. Brāļi netikās. Tas ir tikai viens stāsts no simtiem līdzīgu: karš izšķīra, iznīcināja ģimenes, un šīs personiskās traģēdijas nav iespējams aizmirst,» stāsta Jānis Tomaševskis.

Viņš ir noskrējis maratonu Valmierā un Berlīnē. Nevis jaunībā vai brieduma gados, bet pavisam nesen – kad jau bija nosvinēti 90 mūža gadi. Viņš katru dienu nostaigā vismaz sešus kilometrus, bet kāpšana pa kāpnēm uz savas mājas otro stāvu – tā vispār netiek uzskaitīta.

«Iedomājos: piedalos ANO Ģenerālajā Asamblejā un runāju skaistajā latviešu valodā, man mugurā ir balts krekls, kura stāvkrādziņā iešūtas Latvijas karoga krāsas. Nevajag taču man apkārties ar auseklīšiem, lai visi saprastu – esmu no Latvijas,» stāsta Edgars Kramiņš, gluži lietišķi sapņodams par to, kā pildīs Valsts prezidenta pienākumus. Mūsu sarunā viņš atklājas pavisam citā veidolā: ne vairs kā nevaldāmais dziedāšanas šovu kritiķis vai politiķu skarbais no pacietības izvedējs... bet gan kā mēreni emocionāls politikas lauka vērtētājs.

«Šajā gadījumā Valsts prezidents norēķinās ar Saskaņu par savulaik sniegto atbalstu prezidenta vēlēšanās,» komentējot kārtējo gatavību automātiski piešķirt LR pilsonību visiem še dzimušajiem nepilsoņu bērniem, teica Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars – ar piebildi, ka tas esot viņa personiskais viedoklis.

Sāpīgi, nodomāju. Sāpīgi, ka mums nav noveicies. Garām noplīvoja tāda kā skaudībiņa, tomēr tā ātri pagaisa, jo prāts apsauca sirdi un kritiskā domāšana atnāca kā lietusgāze tveicīgā pēcpusdienā. Jā, par veiksmi diezin vai pareizi runāt, jo igauņu nacionālkonservatīvās partijas EKRE pārsteidzošie panākumi nule notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās, visticamāk, nebija nemaz tik negaidīti: iepriekšējā sasaukumā šai partijai bija tikai septiņas vietas parlamentā, nu tai būs 19. Vērā ņemams spēks, kas acīmredzot uzpildīts ar pamatīgu darbu, kuru vadīja partijas līderis Marts Helme, bijušais Igaunijas vēstnieks Krievijā.