Katrā klasē vai skolā vienmēr bijis pa kādam savdabim, nemiera cēlājam. Tagad tādu kļūst arvien vairāk, un nekādos rāmīšos ielikt viņus nevar. Tie nav parasti disciplīnas pārkāpēji, bet bērni, kuri domā citādi, kuriem ir cita vērtību hierarhija un citi priekšstati par morāli un ētiku.
Mūžīgā opozīcija starp jauno un veco
Bērnus ar citādo skatījumu mēdz dēvēt par jaunā laikmeta, jaunās rases, indigo (sauciet, kā vēlaties) bērniem, un ezoteriķi saka, ka viņi ir nākotnes pārmaiņu vēstneši šodienā. Auru pētnieki un ekstrasensi apgalvo, ka jaunās rases bērnu aura ir tumši zilā jeb indigo krāsā – tāpēc arī tiek lietots šāds nosaukums. Vecā, dažādos rāmīšos dzīvojošā, autoritārā tipa sabiedrība gan vēl pagaidām mēģina pielāgot jaunā laikmeta cilvēkiem dažādus trafaretus, piekārt birkas un diagnozes, ielikt plauktiņos.
Jaunākajās klasēs šādu bērnu skaits strauji pieaug (pat līdz 35%), un līdzšinējās izglītības sistēmas gadsimtiem senie pamati sāk grīļoties – beidzies autoritāšu laikmets, klāt ir mijiedarbības, sadarbības ēra. «Mēs šobrīd dzīvojam raibā sabiedrībā,» pasmaida numeroloģe un astroloģe Inguna Balgalve. «Ir vecā tipa cilvēki, ir vidutāji, ir jaunās paaudzes ļaudis, arī vecās sistēmas grāvēji. Nevis cilvēks veido laikmetu, bet laikmets veido cilvēku. Mēs šobrīd esam pārejas laikmetā, bet, mainoties laikmetam, mainās arī visas sabiedrības uzstādījumi un cilvēki. Iepriekšējais periods (no 1001. līdz 1999. g.) bija autoritatīvais laikmets. No 2000. gada sācies mijiedarbības – došanas un ņemšanas laikmets.»
Ar pietāti un toleranci
Pagājušā gadsimta 80. gados vecāki, pedagogi un psihologi sāka satraukties, saprotot, ka nespēj atrast veidu, kā ietekmēt daudzus par «grūti audzināmajiem» pasludinātos bērnus un pusaudžus. Kad strauji pieauga rindas pie psihologu kabinetiem, kļuva skaidrs, ka tie nav atsevišķi gadījumi, bet kāds vispārējs process. Tad arī tika pamanīts – lielai daļai šāda tipa bērnu ir unikālas intelekta un uzvedības īpašības, kas līdz šim tika novērotas ļoti reti.
Jaunā laikmeta bērnu īpašības un pazīmes:
• Izteikta patstāvība jau no agras bērnības.
• Skaidrs, saprātīgs acu skatiens no pirmajām dzīves dienām.
• Pusotra gada vecumā uzsver vārdu «es», divos gados brīvi runā, trijos – sēž pie datora, četros – stāsta pieaugušajiem, ko un kā viņiem vajadzētu darīt.
• Pārliecināti par savu izredzētību, īpašu misiju šeit, uz Zemes. Pieprasa cieņpilnu attieksmi.
• Neatzīst apkārtējās sabiedrības autoritātes, ētikas un morāles normas.
• Kategoriski noraida autoritāras apmācības metodes.
• Nevēlas pakļauties, jebkurā situācijā tiecas izrādīt brīvo gribu.
• Savu rīcību nepaskaidro, dara tikai to, ko uzskata par lietderīgu.
• Bieži pamana daudz racionālāku veidu, kā kaut ko paveikt skolā vai mājās.
• Nav īpaši komunikabli, ja neatrodas sev līdzīgo vidū.
• Nebaidās no vienatnes.
• Atklāti pauž savas vajadzības.
• Tver procesus un lietas kopumā, veselumā.
• Patīk izziņas, domāšanas process; labi spriež un analizē.
• Mēdz apjukt, saskaroties ar konservatīvām sistēmām, kur stingri jāievēro noteikumi vai tradīcijas un nevar radoši izpausties.
• Stipra, mērķtiecīga griba un izteikts jūtīgums. Liekulība un meli tiek atklāti uzreiz, tam seko vai nu noslēgšanās, vai vētraina reakcija.
Daudzi pieaugušie atzīmē to, ko uzskata par cietsirdību – bērni nespēj pārdzīvot par citiem, izrādīt līdzjūtību, saprast, kā jūtas otrs; mēdz doties uz savu mērķi, neraugoties uz citiem sagādātajām sāpēm un aizvainojumiem. Emocionālais tukšums ir raksturīgs daudziem indigo bērniem, un tur laikam neko darīt nevar – mēs varam vien palīdzēt viņiem ar prātu saprast, ka jāciena ikviens cilvēks.
Inguna Balgalve bilst, ka agresijas kā tādas gan šiem bērniem parasti nav. To var atmodināt, viņus pakļaujot, apspiežot, fiziski ietekmējot. Tad bērns ar laiku apzinās, ka ar šīm spējām var manipulēt, un tad gan citiem var nākties ciest – arī netveramā līmenī, jo šie bērni varot dusmās, piemēram, izraisīt otram galvassāpes vai iedarboties uz balssaitēm tam, kas kliedz. Dažkārt var manipulēt, arī iedvešot savas domas, vēlmes, ko pieaugušie uztver kā savējās, tomēr neskaidri apjaušot, ka kaut kas «neklapē».
«Manā praksē bija gadījums, kad bērns slikti jutās bērnudārzā un, kad no rīta juta, ka vecāki taisās braukt uz darbu, darīja tā, lai tas nenotiktu – mašīnai regulāri gadījās kādas dīvainas ligas vai arī kāds saslima. Nācās domāt par to, kā veidot viņam komforta zonu – jo, kad viss ir kārtībā, nekāda telepātiska kaitniecība nenotiek. Reiz savukārt bija gadījums, kad maza meitenīte konsultācijas laikā gribēja, lai mamma kaut ko uzzīmē. Mamma saka – pagaidi, pēc tam! Un tā vairākas reizes. Pēkšņi mātei sākās stipras galvassāpes. Es izgāju ārā, viņa dažas minūtes veltīja nedalītu uzmanību meitai, un galvassāpes pazuda – enerģijas izlīdzinājās,» stāsta numeroloģe.
Ir iespējams arī pretējs variants – apspiežot un pakļaujot bērnu, viņš aiziet sevis postīšanas ceļu un var grimt depresijā, alkoholismā, narkomānijā.
Intelekts un kompensācijas mehānismi
«Jaunajam laikmetam piemīt tas, ko mums kādreiz iznīdēja, un tāpēc mēs zināmā mērā jūtamies nelaimīgi – egoisms. Es gan to vairāk sauktu par pašcieņu – saprast, kāpēc tu dari to, ko dari. Visam apakšā ir motivācija jeb «kāds man no tā labums»? Kāds labums, ja es sēdēšu mierīgi? Kāds man būs labums, ja es klausīšu? Ja nebūs paskaidrots, kāds ir viņa ieguvums – viņš nedarīs! Darīt darīšanas pēc nav šo bērnu stilā,» uzsver Inguna.
Vēl kāda raksturīga iezīme – indigo bērniem ir zema spēja ģeneralizēt, t.i., vispārināt jebkuru pieredzi, ar kuras palīdzību mēs veidojam uzskatu par pasauli. Tāda spēja gan ļauj mums vienkāršot dzīvi, taču veicina domāšanas rigiditāti (neelastību, stīvumu), jo parasti cilvēks visu informāciju pakārto saviem stereotipiem. Viņš redz to, ko zina. Ne velti daudzos fantastikas jomas stāstos apspēlēta tēma, ka cilvēki neredz, piemēram, vienradžus vai rūķus, jo tādi taču neeksistē! Ja cilvēks prot vispārināt, viņš pa dzīvi var iet ar drošu un pārliecinātu soli. Indigo cilvēki savukārt lido tādā kā bezsvara stāvoklī. Viņi domā pavisam citādi. Interesanti, ka astrologi indigo bērnu kartēs nereti pamana dīvaina veida intelektuālu un emocionālu «bremzēšanu». Taču patiesībā daudzi indigo bērni ir talantīgi un spēj risināt tādus uzdevumus, kas krietni pārsniedz skolas programmas prasības! Tātad, iespējams, tiek ieslēgts kāds īpašs kompensācijas mehānisms, kas ļauj demonstrēt augstu intelekta attīstības līmeni. Tas līdzinās informācijas pārrakstīšanai no skaitļu valodas simbolu valodā. Lai orientētos šajā pasaulē, jaunā laikmeta bērniem nākas konvertēt visu ienākošo informāciju savai uztverei atbilstošā, ērtā formātā. Nereti vērojams, ka bērns kādu brīdi klausās (vai arī pat neklausās), tad sāk pētīt griestus un dīdīties, pēc brīža savukārt pasakot kaut ko pavisam «no citas operas». Tas nenozīmē, ka viņš neko nav dzirdējis – tas tikai notiek citādi, tāpēc viņus nedrīkst steidzināt, jo viņi dzīvo un domā savā tempā.
Izmainīta DNS?
Arī zinātnieki pievērsuši savu aci jaunā laikmeta fenomenam un piedzīvojuši dažādus pārsteigumus – šobrīd tiek pieļauts, ka šāda tipa cilvēkiem ir izmainīta DNS. Cilvēka DNS molekulā ir 64 kodoni jeb ģenētiskās informācijas vienības, parasti aktīvi ir 20 no tiem, pārējie ir sava veida rezerves, savukārt jaunā laikmeta pārstāvjiem aktīvi ir 35 un vairāk kodoni, kas ļauj parādīties jaunām īpašībām un spējām. Arī elektromagnētisko vibrāciju diapazons ir divas līdz trīs reizes lielāks nekā «vecā tipa» cilvēkiem. Jaunās rases bērnu intelekta koeficients ir vidēji 130 – kādreiz šāds rādītājs bija vienam no desmit tūkstošiem cilvēku. Abas galvas smadzeņu puslodes attīstītas vienādi, kas paver milzīgas iespējas.
Zvaigznēs un skaitļos ierakstīts
Astroloģija parāda vidi, telpu, apstākļus, numeroloģija – katra cilvēka individuālo reakciju uz konkrētajiem apstākļiem. Arī to, vai bērns ir jaunā laikmeta pārstāvis, pieredzējis numerologs un/vai astrologs spēs pateikt.
Indigo bērniem nereti daudz planētu Ūdensvīra zīmē, bet saprāta planēta Merkurs vai nu dzimšanas brīdī ir retrogrāda (atpakaļejoša), vai tam ir aspekti ar augstākajām planētām, vārdu sakot, Merkurs ir neparasti «iekrāsots».
Indigo bērnus mēdz arī iedalīt pēc tos pārvaldošajām planētām: «ekstrēmisti», vecās kārtības grāvēji atrodas Plūtona pārvaldībā; «skolotāji» veidojas Neptūna ietekmē; «iesvētītajiem» spēku dod Urāns. Pastāv uzskats, ka lielu lomu spēlē arī Prozerpīna (viena no hipotētiskajām planētām, ko arī izmanto kosmogrammās) – par to liecina izmainītā DNS un paaugstinātā imunitāte; dzīve nevis pēc sociuma, bet citiem – augstākiem likumiem; veseluma izpratne.
Viņu dzīvi nosaka augstākās planētas: Veneras vietā Neptūns, Marsa vietā – Plūtons. Sociālās planētas – Jupiters un Saturns – spēlē mazu lomu. Pēc citiem uzskatiem gan raksturīgs arī spēcīgs Jupiters, kā arī būtiski ir par domāšanu un sajūtām atbildīgo planētu aspekti un atrašanās zīmēs.
Pēc kartes arī iespējams pateikt, vai bērns ir vienkārši niķīgs un izlutināts vai jaunā laikmeta pārstāvis. Patiesībā to var viegli pateikt arī sadzīvē – izlutināti, kaprīzi bērni mēdz spēlēt, pietēlot, kad tas ir izdevīgi. Jaunā laikmeta bērni nav duāli – viņi visās situācijas ir paši, viņi neko netēlo.
Numeroloģijā par vienu no pazīmēm tiek uzskatīts tas, ka matricā nav devītnieku – skaitlis 9 atbild par privātīpašnieciskumu. Tas nenozīmē, ka savas mantas nav svarīgas, bet, ja otram vajag vairāk – nav problēmu atdot, ja vajadzēs, paprasīšu atpakaļ! «Patiesībā tas raksturo mūsu laikmetu – kā mēs mainām mašīnas, dzīvokļus, drēbes, darbavietas. Arī robežas zūd visās jomās,» teic Inguna.
Bērni, kas dzimst šobrīd, veido četras lielas pamatgrupas:
* Vecais tips, ar mūsu ģenētiku– turpina pakļauties prasībām un normām.
* Jaunais tips– jūtīgie, kam piemīt spējas jeb dāvanas: telepātiskā uztvere, auru redzēšana, redzība. Šie bērni reaģē uz apkārtējiem notikumiem ar savu attieksmi – patīk/nepatīk; draudzīgs/nedraudzīgs. Mūsu loģiskie paskaidrojumi uz viņiem ne vienmēr iedarbojas, jo viņi vadās pēc savām sajūtām. Viņi viegli nosaka, vai vecāki runā to, kam paši netic, un uzskata, ka šādā gadījumā informācija nav patiesa un uz to nav jāreaģē. Loģiskie izskaidrojumi un pierunāšana nelīdzēs.
* Vidutāji– vēl saprot mūsu principus, bet jau piemīt jaunās paaudzes spējas. Mēģina līdzsvarot vai izskaidrot abām pusēm, kas tad ir tas, kā dēļ tās nesaprotas.
* Pakļaujas tikai dabas, kosmosa likumiem.Dvēseles, kas uz Zemes iemiesojušās pirmo reizi vai ilgu laiku te nav bijušas, tāpēc cilvēku likumi nav saistoši. Šie ļaudis veidos nākamo laikmetu. Vadās pēc tā, kā būs labāk visiem. Princips «nedari otram to, kas pašam nepatīk» jau ir iekodēts – otram pāri nevar nodarīt tas, kurš pats ir laimīgs. Tas mums ir jāmācās, un kādreiz tas tiks sasniegts, jo process ir sācies – cilvēki sāk saprast, ka tituliem nav nozīmes, jādara tas, kas sagādā prieku. Tikai tam piemīt dzīvības enerģija.
Ir vēl neliela grupa – tā saucamie grāvēji, kuru misija ir sagraut veco sistēmu, tāpēc viņi nepakļaujas nekādām normām – tikko ir aizliegums, uzreiz seko pretdarbība. Vecākiem ar šādiem bērniem ir grūti – vienīgais audzināšanas paņēmiens ir piedāvājums ar izskaidrotām sekām, piekodinot – tā būs tava izvēle, rēķinies ar sekām pats. Tādējādi tiek mācīts uzņemties atbildību par izvēli. Tikai jāatceras – bērns neklausās, ko vecāki stāsta, bet – ko dara. Un, ja vecāki paši neuzņemas atbildību, tad nevar prasīt to no bērna.
Māca būt godīgiem
Prasība būt godīgam šā vārda dziļākajā būtībā – visvairāk pret sevi pašu – ir viena no raksturīgākajām jaunā laikmeta īpašībām. Bērni māca atgriezties pie patiesajām vērtībām, kas ir cilvēkā. Mēs esam apguvuši apkārtējo pasauli – laiks apgūt sevi. Indigo bērns nesaprot, kāpēc, piemēram, mammai jāstrādā arī sestdien – kā, tu taču teici, ka tev būs brīvs! – Bet man tomēr jāstrādā. – Kāpēc? – Lai mums būtu naudiņa. – Labāk esi ar mani kopā, un mēs būsim laimīgāki! – Jā, bērniņ, bet man jāstrādā. Rīt – tad gan... – Inguna kā piemēru min daudziem sūri pazīstamu dialogu.
«Jaunā laikmeta bērni negrib dzīvot starp, skaudri sakot – zombijiem. Esam sapinušies savos absurdos – ne jau bērni liek mums strādāt 16 stundas diennaktī! Bet kliedzam mēs uz viņiem. Tad ej, kliedz uz to, kas tev to liek darīt! Ja tevi kā vienu no vecākiem neinteresē, ko bērns domā un jūt – kam tad vispār ir jēga? Mēs izdabājam tiem, kas mums neko nenozīmē – priekšniekiem, garāmgājējiem, bet kliedzam uz tiem, kas varbūt vienīgie mūs patiesi mīl bez jebkādiem nosacījumiem. Ar ko tie, kas mīl, izpelnījušies mūsu naidu atšķirībā no tiem, kam esam vienaldzīgi? Tas ir tas, pret ko protestē jaunais laikmets – ko tu mokies, izliecies, melo, kāpēc dari to, kas nepatīk? Kāpēc jāizliekas par to, kas tu neesi, ja vari būt, kas esi?»
Un velti mēģināt «izlocīt» bērnus pa savam. Vadoties pēc ezoteriskajiem vai enerģētiskajiem principiem – jāmainās ir tam, kuram ir slikti. Tas nozīmē, ka jāmainās būs mums... Bērni nemainīsies – viņi atradīs veidu, kā justies labi. Viņiem nav bijāšanas, baiļu no sodiem, enerģētiski viņi ir spēcīgāki, daudziem piemīt telepātiskas spējas, un viņi ir solīti priekšā, zina, ar ko mēs tūlīt draudēsim vai baidīsim, un ir gatavi atbildēt. Viņi momentā atšifrē falšumu un melus. Jaunā laika bērni mums māca – esiet godīgi pret sevi. Tāpēc ar šādiem bērniem jārunā tieši – atvaino, šobrīd esmu aizņemts, pievērsīšos tev pēc desmit minūtēm. Tagad esmu nogurusi. Labāk nekaitini mani, citādi es atkal kliegšu. Ir jārunā, jāpaskaidro, jo bezierunu paklausības nebūs! Toties, kad esat kopā, bērnam jāpievēršas par visiem simt procentiem.
Brīvi laikā un telpā
Jaunā laikmeta bērniem bieži ir savstarpējās skolotāju attiecības ar kādu no tuvējās vides – māti, tēvu, vecmāmiņu, krusttēvu, kaimiņu. Un – jo principiālāki vecāki, jo viņiem būs spēcīgāks «skolotājs»!
Piemēram, vectēvs māca pazīt gotiņu, sunīti, puķes, bet mazais viņu māca iepazīt garīgo pasauli, smalkās enerģijas. Mamma māca uzvesties sociumā, bet bērns uzliek roku, un mammai asinsspiediens stabilizējas. Viņš jau neapzinās, ka dziedina, bet vienkārši jūt, ka jāpieskaras.
«Telepātiskas spējas, spēja ieiet otra enerģētiskajā laukā piemīt daudziem jaunā laikmeta bērniem. Zināju puisīti, kas, rakstot diktātu, pēc brīža pamanīja, ka uzrakstījis to, kas vēl nemaz nav nodiktēts – nemanot bija nolasījis informāciju. Kā tādus bērnus lai pārbauda, eksaminē? Arī vecākiem nereti grūti pieņemt bērna spējas, viņi pat sabīstas, kad saku – jūsu bērns redz to, ko citi neredz. Kā tā?! Tad skaidroju, ka tas ir līdzīgi kā ar muzikālo dzirdi – citiem tā ir, bet citiem – nav.»
Indigo bērniem atšķiras redzējums, laiktelpas uztvere. Pastāv uzskats, ka jaunā laikmeta bērni informāciju «izķeksē» ārā no laika. Teju visi taču ir apbrīnā raustījuši plecus, sak’, re, kā, mūsdienu bērni gluži kā ar datoru padusē piedzimuši – viņiem modernās tehnoloģijas nav jāapgūst kā mums, viņi pilnīgi pašsaprotami «uzreiz tās sāk lietot». Viņi nelasa datorspēles instrukciju, bet uzreiz sāk to spēlēt.
Arī meditācija, ko mūsu paaudze mācās un speciāli praktizē, jaunās paaudzes bērniem ir pašsaprotama. «Tanī brīdī, kad bērnam it kā tāds klīstošs skatiens, viņš neko nedara, patiesībā viņš ir pareizajā – atslābināšanās frekvencē un saņem atbildes uz sev vajadzīgajiem jautājumiem,» teic Inguna. «Viņiem pieder laiks un telpa, un tas padara viņus kaut kādā veidā brīvus, jo – nav ko zaudēt! Ja teiks, ka te nedrīkst stāvēt, iešu tālāk. Ja nebūs gultas – gulēšu uz grīdas, bez problēmām. Notiek mijiedarbība gan pāra, gan draugu vidū – viens izdara to, otrs – ko citu; nav strikti sadalītu pienākumu. Nav rakņāšanās, vainīgo meklēšanas. Nav nekas jāpierāda – daru to, kas patīk. Var teikt, ka šī ir paaudze, kam nav pagātnes – viņi iet uz priekšu, vadās pēc konkrētās situācijas. Dzīve dod iespējas, kuras jārealizē – nevis jāgaida kāds vadonis, kurš aiz rokas vedīs.»
Galvenie noteikumi, kas jāievēro, audzinot jaunā laikmeta bērnus – esiet atklāti, tieši, taisnīgi; mācieties rast kompromisu; izrādiet savas patiesās emocijas, nebaidieties atzīt kļūdas, māciet ar pacietību un mīlestību viņiem dzīvot uz šīs Zemes.
MAMMAS PIEREDZE
Audzināt jaunā laikmeta pārstāvi nav viegli, bet, ja ir vēlme, mēs daudz no viņiem varam mācīties – teic kāda Rīgā dzīvojoša astoņus gadus veca zēna māmiņa, piebilstot – dzimst jaunā tipa bērni – tas ir fakts, ko vairs nevar ignorēt.
«Mans puika vienmēr, kopš agras bērnības, par laiku pirms savas piedzimšanas neteica vis «kad es vēl nebiju dzimis», bet – «kad es vēl nebiju uz Zemes». Reiz pajautāju – kur tad tu biji? «Kā – kur? Lidinājos apkārt un skatījos, kur dzīvot!» Kad pēc vairākiem gadiem kāds zinošs un cienījams cilvēks, runājot par cilvēka dzimšanu no ezoteriska skatu punkta, man stāstīja tieši to pašu, kļuva tā dīvaini... Nevaru teikt, ka ikdienā dēlam regulāri izpaužas kādas ļoti neparastas, izteiktas spējas, bet jūtams, ka puika ir patiesi no «citas paaudzes», pareizāk – citādas. Jo vērojamas izteiktas konceptuālās atšķirības arī no nieka astoņus gadus vecākās māsas un viņas paaudzes draugiem.
Skolā mums, protams, ir problēmas – tā iemesla dēļ, ka dēls slikti iekļaujas noteiktos «rāmīšos». Pirmo klasi viņš mācījās kādā diezgan tradicionālā, pat snobiskā skolā, kurai turklāt nebija paveicies ar atbalsta personālu. Mums ieteica dzert stipras zāles vai, vēl trakāk, doties uz klīniku, jo «šāds gadījums nav redzēts», «puika ir slims», «neviens (!) ar viņu netiek galā». Hmm, ārpus skolas jeb uzspiestās socializācijas saskarsme ar citiem bērniem ir pilnīgi normāla, mājās labprāt palīdz mājas darbos utt. Jāpiebilst, ka ar šāda tipa bērniem lieliski var visu sarunāt, izrādot patiesu interesi un «iedraudzējoties», izskaidrojot. Tāpēc vislabākās attiecības viņam veidojās ar direktori, kas patiešām centās viņu saprast – tad, kad skolas personālam, tā sakot, nolaidās rokas, direktore viņu ņēma savā kabinetā, kur puika, itin mierīgi un rātni sēžot pie galda stūra, zīmēja viņai puķes un priecīgas varavīksnes.
Skolas un situācijas spiesti, bijām uz pārbaudēm pie visdažādākajiem speciālistiem, kas visi kā viens atbildēja – puika ir pilnīgi vesels, bez jebkādām novirzēm vai diagnozēm (netika konstatēta arī hiperaktivitāte vai uzmanības deficīta sindroms), arī izlutināts viņš nav, jo, tā kā bērnus audzinu viena, man tam gluži vienkārši nav ne laika, ne iespēju. Gājām uz terapiju pie augstas klases klīniskā psihologa, kurš pēc dažiem seansiem teica – neredzu problēmas, kāpēc jums par velti nākt un naudu tērēt? Jutos kā «starp divi pasaulēm», jo visi draugi un speciālisti mani mierināja, ka puika ir normāls, aktīvs, zinātkārs bērns, bet skola mālēja šausmu ainas. Neirologs dzīvi padarīja nedaudz vieglāku, pasakot, ka mēs neesam vienīgie – ik pa laikam atnākot izmisuši vecāki ar pilnīgi normālu bērnu, kuru skolas «speciālisti» paziņojuši par neriktīgu esam, jo viņš vienkārši ir citāds un atsakās iekļauties sistēmā. Šobrīd mans puika mācās nedaudz alternatīvā skolā, kur, lai gan arī šādas tādas problēmas ir, bet veidojas laba abpusēja sadarbība ar skolu, arī atbalsta personāls te ir lielisks, īpaši psiholoģe, kura nesen pavēstīja prieka ziņu – uzsākts pētījums ar mērķi pierādīt, ka šāda tipa bērniem ir liels potenciāls, tikai jāprot ar viņiem strādāt. Pēc izpētes pirmo reizi tikšot izstrādāta arī metodika. Kad skolas psiholoģe jautāja, vai mēs esam gatavi piedalīties pētījumā, līksmi teicu – jā, protams! Beidzot kaut kas iekustējies! Starp citu, šāda tipa bērniem galva strādā ļoti labi un intelekta līmenis nereti ir pat krietni virs vidējā. Turklāt viņu spriedumi mēdz būt pārsteidzoši dziļi, arī – ļoti asprātīgi, mums neierasti, bet, dziļāk padomājot, itin loģiski. Tas ir labs prāta vingrinājums arī pieaugušajiem. Interesanti, ka astroloģe, pētot dēla karti, bilda, ka mums ir cieša saikne – mēs esam viens otra skolotāji.
Interesanti, ka, uzsākot mācības pirmajā klasē, puika sašutis jautāja – tu taču teici, ka skolā būs jāmācās! – Jā. – Kas tad tās par mācībām – mums visiem jāsēž nekustoties un klusējot, un skolotāja visu laiku kaut ko runā! Par īstām mācībām tiek uzskatīta pasaules aktīva un ieinteresēta izzināšana. Katru dienu ir simtiem «kāpēc», kas ne mirkli neapsīkst. Kā darbojas vulkāns? Kā tiek raidīti radioviļņi? Kāpēc planētas kustas ap Sauli? Arī, protams, tādi kā – kāpēc es nevaru mazgāt kājas, nenovelkot bikses un tamlīdzīgi... Bet būtiski ir universālie likumi, veids, kā iekārtota pasaule. Tas, ko mūsu paaudze uzskata par mācīšanos, ir tāds blakusaspekts. Arī to novēroju – visas skolas mācības (burti, valodas, reizrēķins) tiek apgūtas it kā garāmejot, ātri, ātri kā kaut kas mazsvarīgs, gluži kā mēs garāmejot notraucam neredzamus un nesvarīgus putekļus no plaukta.
Uzskatu, ka tagadējā izglītības sistēma ir novecojusi un pēdējais laiks pāriet uz pilnīgi jaunu apmācības un sadarbības modeli. Galu galā – šobrīd skumji dzirdēt, ka uz jautājumu «Ko jūs mācāt?» vairums skolotāju atbild «Es mācu matemātiku, latviešu valodu utt.», nevis – es mācu bērnus. «Citādie» bērni ir, un viņu kļūst arvien vairāk – ar to jārēķinās. Pagaidām vēl viņi pārsvarā tiek ignorēti, rājot vecākus un kliedzot uz bērniem, sodot, kauninot, moralizējot ar standartfrāzēm. Bet nu jau vīd nelieli cerību stariņi – saprātīgi psihologi un pedagogi, jauni pētījumi, jauna tipa skoliņas, nereti veidotas pēc vecāku ierosmes.»