"Strauji nosirmoju tad, kad Māra aizgāja viņsaulē," mirkli padomājis, atbild Gatis Gaujenieks, kad jautāju par viņa sirmumu, kas nav raksturīgs piecdesmitgadīgam vīrietim.
Tas notika pirms desmit gadiem – tajā liktenīgajā 25. augusta naktī, kad uz Jūrmalas šosejas pēkšņi sabiezējušajā miglā, saduroties vairākām automašīnām, gāja bojā Radio Amadeus dīdžejmeitene un ansambļa Marana soliste Māra Kalniņa. Viņa bija Gata mīļotā sieviete, ar kuru viņš draudzējās piecus gadus. Pēc dažiem skumjiem un vientulībā pavadītiem gadiem Gatis uzdrošinājās sākt jaunas attiecības – ar savu tagadējo sievu Vinetu Romāni. Viņiem ir piedzimis dēlēns Dzintis. "Dzīve turpinās," secina Gatis, titula Jūrmalas gada cilvēks 2009 ieguvējs.
Meierovica grupa
Gatis Gaujenieks ir piedzimis Ņujorkā. Viņa māte un citi radi, Otrā pasaules kara beigu posmā bēgdami no boļševiku režīma, vispirms nonāca dīpīšu nometnē (displaced persons – pārvietotās personas, angl.), pēc tam sekoja ceļš uz ASV. "Mana bērnība pagāja Bronksā," stāsta latvietis Gatis Gaujenieks, un viņa intonācijās tikai mazliet pavīd amerikāniskais akcents. "Mamma bija liepājniece, viņa dīpīšu nometnē iepazinās ar manu nākamo tēvu, viņi iesaistījās skautu un gaidu kustībā, tas viss intensīvi turpinājās Amerikā, līdz ar to es, piedzimis latviskā ģimenē, jau no bērnības burtiski uzsūcu visu latvisko," viņš turpina. Pusaudža Gata dzīve Ņujorkā bijusi diezgan "šizofrēniska": rīta cēliens pagājis amerikāņu skolā, bet pulksten trijos viņš kļuvis par latvieti, dienas otro pusi pavadot latviešu draudzes namā.
Gatis sāka spēlēt klavieres un ģitāru. "Kad iemācījos uz ģitāras nospēlēt pirmos trīs akordus, manī radās doma taisīt arī pirmo blici," smejas Gatis. Septiņdesmito gadu vidū ASV latviešu sabiedrībā izveidojās pirmās mūzikas grupas, kas ietekmējās no tolaik megapopulārajām grupām – Rolling Stones, Emerson, Lake and Palmer, Led Zeppelin un citām. "Pieklājīgais muzons mums krita uz nerviem, tāpēc mēs klausījāmies cepelīnus un bītlus," atceras Gatis. Un, tā klausoties, viņš kopā ar draugiem nodibināja savu pirmo grupu, ko nosauca par Zigfrīda Meierovica ansambli. "Ar Meierovicu tai gan nebija nekāda sakara," smejas Gatis, "vienkārši labi skanēja."
1977. gadā Gatis nodibināja grupu Akacis, kas sāka radīt oriģinālu mūziku. Akacis muzicēja latviešu jauniešu kongresos, dziesmu svētkos un citos saietos. Latviešu Akača slava atnāca arī līdz Eiropai, pat līdz Latvijai, kas vēl snauduļoja pirmsatmodas nomiedzī, un tad, 1986. gadā, Gatis pirmo reizi ieradās Latvijā – kā tūrists. Ar viņu kopā bija draudzene Indra Sāmīte, kas vēlāk kļuva par Gata pirmo sievu. "Toreiz iepazinos ar daudziem muzikantiem – ar Ievu Akurāteri, Ingu Baušķenieku, Juri Kulakovu un citiem."
Pēc pāris gadiem jau notika Akača pirmais kopīgais koncerts ar Pērkonu. Nākamais bija ar Līviem, pēc tam – ar Elpu. Rīgā Akacis koncertēja ar Dzeltenajiem pastniekiem un K-Remontu.
Sirdsdarbs – Iļģos
Neilgi pirms 1991. gada augusta puča kāda Amerikas ierakstu studija izdomāja, ka varētu sadarboties ar Austrumeiropas grupām, lai ierakstītu disku. Šķiet, toreiz tas bija stilīgi: izmantot pietiekami lēto Austrumeiropas muzikālo darbaspēku, lai radītu tam laikam raksturīgu un modernu mūziku. 1990. gadā uz ASV aizbrauca Ainars Virga, Uldis Marhilevičs, Aivars Hermanis... Tika nodibināta grupa Riga, kurā kāds latviešu uzņēmējs, kam gan nebija ne mazākās nojausmas par mūzikas menedžmentu, ieguldīja milzīgas naudas summas.
Gatis šajā ierakstu studijā kļuva par tehnisko direktoru, jo viņš bija labi izskolojies mūzikas ierakstu tehnoloģijās. Viņam šķita simpātiski izveidot izcilu mūziķu grupu. Tomēr mākslīgi veidotajam radījumam mūžs nebija ilgs: sajutuši to, ka Amerikas mūzikas tirgū neviens viņus negaida, latviešu mūziķi pa vienam vien atgriezās Latvijā. Amerikā radītā mūzika šķita sastiķēta kā lupatdeķis: katrs atsevišķs gabaliņš ir izcils, taču, saliekot tos kopā, izskatās viegli provinciāli. Bija arī gluži politiski iemesli: toreizējā Padomju Savienībā bija noticis pučs, un firma, kas bija slēgusi līgumus ar Amerikas pusi, vairs neeksistēja, līdz ar to izsīka arī finansējums.
Un tomēr latviešu mūzika bija tik dziļi iesūkusies nervu un dvēseles šūnās, ka lēmums atgriezties senču dzimtenē bija pieņemts neatgriezeniski. "Kad pirmo reizi iebraucu Latvijā, mana sajūta bija absolūti sirreāla. Pirms tam daudz lasīju par Latviju, bet tad, 1986. gadā, uzzināju par dziesmu cenzēšanu, par tarifikācijas skatēm, tas viss šķita neticami," atceras Gatis. Viņš, šķīries no sievas Indras, deviņdesmito gadu sākumā atbrauca uz Latviju un kopā ar Juri Riekstiņu un Ediju Gņedovski izveidoja skaņu studiju. "Tagad mani var dēvēt par skaņu ierakstu producentu un režisoru," skaidro Gatis, "tas man ir maizes darbs. Bet sirdsdarbs – dziedāt folkmūzikas grupā Iļģi."
Tik gaiši kā Māra
Kādā saviesīgā 1994. gada vasaras vakarā Gatis iepazinās ar Māru Kalniņu. Tikšanās sekoja cita citai un arvien biežāk, līdz beidzot abi saprata, ka jādzīvo kopā. Gatis par dzīvesvietu izvēlējās Jūrmalu, Asarus, jo "man jau bija pieredze dzīvot Manhetenas mūros, man gribējās vairāk zaļumu". Māra un Gatis iedzīvojās klusās ieliņas mājā, Māra sāka dziedāt Iļģos, un šķita, ka laime būs mūžīga. Taču pienāca liktenīgā 1999. gada 25. augusta nakts, kas aiznesa Māras dzīvību. "Tas man bija drausmīgs šoks," atceras Gatis, "es ilgi nevarēju attapties."
Iespējams, palīdzēja tas, ka viņš muzicē Iļģos. Tā ir spēcinoša, dzīva mūzika, kas strāvo no tautas senajām saknēm un ieaug šodienas kuplojošajā skaņu lapotnē. Citiem vārdiem sakot, tā ir moderna mūzika, kas saglabā tautasdziesmas kodolu. Un tieši tautasdziesma ir latvieša stipruma avots, tā tas bijis vienmēr. "Esmu spēlējis roku, džezu, blūzu, bet es esmu latvietis, tāpēc arī tautas mūzika man vistuvākā," teic Gatis, "protams, starp latviešiem ir izcili mūziķi, kas spēj muzicēt dažādos žanros, kas nav latviešiem raksturīgi žanri. Ja cilvēkiem patīk, lai viņi to dara. Bet es gribu darīt to, kas ir latvisks."
Gatis viens pats sāka mācīties būt par jūrmalnieku. Šī pilsēta ne vienmēr pieņem atnācējus, bet Gati Gaujenieku tā, šķiet, ir pieņēmusi. Gatis prata izķepuroties no tām bēdām, kas radās, Mārai aizejot. Pēc dažiem gadiem uz Jūrmalu pie Gata atnāca viņa tagadējā dzīvesbiedre Vineta, kas arī ir folkloriste. Piedzima zēns Dzintis. Šogad 4. oktobrī Vineta un Gatis salaulājās Jūrmalā, Dubultu baznīcā. Nu Gatis ir sacerējis šīs zaļās pilsētas himnu. "Atceros, sēdēju rindā apdrošināšanas kantorī un paņēmu Jūrmalas avīzi. Skatos – izsludināts konkurss par Jūrmalas himnu. Nodošanas laiks vēl bija patālu, un es, vienu dienu vedot savu puiku uz bērnudārzu, izdomāju melodiju. Ar vārdiem man palīdzēja Vineta. Himnu gribēju veidot apolitisku, jo man ir aktuāla Jūrmalas daba – mežs, jūra, upe. Par to arī dziesma. Vai esmu pārsteigts, ka uzvarēju konkursā? Jā, diezgan. Konkurence tomēr bija spēcīga – himnas iesniedza 31 pretendents."
Jūrmalai nekad nav bijusi sava himna. Bet kura sevi cienoša pilsēta gan piekristu palikt bez tik nozīmīga skaņdarba? Tieši tāpēc – skaistās kūrortpilsētas piecdesmit gadu jubilejā – Gatis Alfrēds Gaujenieks ir kļuvis par goda nosaukuma Jūrmalas gada cilvēks nesēju.
Pirmdien, kad ar Gati runājām par viņa muzikālo pagātni, viņš vēl nezināja, ka otrdien pilsētas svinīgā sarīkojuma laikā tiks paziņots, ka viņš ir laureāts. Gatim šķita daudz svarīgāk izteikt sajūtas, kas drūzmējas pie gada nogales vārtiem: "Man šķiet, ka Māra mani sargā. Joprojām. Viņa priecājas, ka esmu laimīgs, viņa priecājas par to, ka mums ar Vinetu maijā piedzims otrs bērniņš. Māra bija ļoti gaišs cilvēks, viņa nekad neļāvās izmisumam vai drūmām domām. Mums visiem jāmācās būt tika gaišiem kā Māra."
***
GATIS GAUJENIEKS
Dzimis 1958. gadā Ņujorkā
Pirmoreiz ieraudzīja Latviju 1986. gadā
Pirmā muzikālā grupa – Akacis
Viens no labākajiem Latvijas skaņu režisoriem
Muzicē grupā Iļģi
Spēlē basģitāru, ģīgu, mandolīnu, domru un baubeni
Precējies, dzīvesbiedre Vineta, dēls Dzintis