"Šajos maratonos ir tā kopības sajūta, kuras bieži vien mums trūkst. Tas taču ir patīkami – visiem kopā darīt kaut ko vienu, skriet. Jāatceras, ka sports ir ļoti labs antistresa līdzeklis, kas šobrīd visiem, manuprāt, ir vajadzīgs.
Cits nervu nomierināšanai velk cigarešu dūmu, bet tur var palīdzēt arī kas veselīgāks," uzskata sportists Jēkabs Nākums. Šo svētdien jau agrā rīta stundā Mežaparkā pulcēsies ļaudis, lai pārbaudītu savus spēkus kārtējā maratonā. Šoreiz tas būs rudens skrējiens Mežaparkā – Zelta keda –, kuru vadīs Jēkabs Nākums.
Darīt azartā
Maratonā Zelta keda piedāvātas divas distances – 5 un 15 km –, bet bērniem būs iespēja skriet 500 vai 1000 m garas distances. Zelta kedas skrējiena dalībniekiem uz pasākumu jāierodas savās skaistākajās kedās, kuras žūrija arī novērtēs un pasniegs balvu stilīgāko kedu īpašniekam. Skrējiena laikā žūrija meklēs arī stilīgākos skrējēju pārus, kurus aicinās uz parādi un arīdzan apbalvos.
Lai maratonā gūtu labākus rezultātus, šovakar Mežaparkā tiek rīkots sporta treniņš, savukārt Zelta keda būšot kā treniņš 27. septembra Valmieras maratonam, kurā Jēkabs Nākums būs nevis vadītājs, bet gan Rīgas reģiona pārstāvis jeb patrons.
Viņš pastāsta, ka maratoni patiešām ir vajadzīgi, jo tajos gūst kopības sajūtu, kuru ikdienā bieži vien zaudējam. Nākums saka: "Man patīk būt vienam no un atrasties starp savējiem, darot kopīgas lietas, – tas veicina arī pašapziņas celšanos, jo vismaz šādā situācijā visi esam vienādi, ar vienādām interesēm – skriet un priecāties. Protams, vienmēr būs kādi, kas stāvēs visiem priekšā un kāros pēc medaļām un balvām, bet manī ir nevis cīņasspars, bet gan spars būt sastāvdaļai veselumā."
Zelta kedas maratonu Jēkabs neskries, jo viņa pienākums būs vadīt šo pasākumu, koordinēt un priecēt skatītājus. "Un ne tikai ar viņiem runāt," piebilst sportists, "bet uzrunāt viņus tā, lai viņi sāktu jūsmot par fizisko aktivitāšu burvību. Man jāpanāk, lai ir mazāk skatītāju, bet vairāk dalībnieku." Sporta pasākuma vadīšanā Jēkabs Nākums jau guvis pieredzi, vadot privātfirmas sporta spēles, tādēļ šoreiz būs nedaudz vieglāk, lai gan uztraukums – tas sportistam ir vienmēr. "Bieži vien daudzi skatītāji nožēlo, ka nav piedalījušies skrējienā. Maratona atmosfēra saslimdina tā, ka uz vietas grūti nostāvēt... Un tad viņi sev saka – tas jau nav nekas grūts, nākamgad pamēģināšu. Diemžēl cilvēks par daudz atvēl nākotnei un šodienai nedod neko... Tāpēc, ja ir iespēja kaut kur piedalīties, tā jāizmanto."
Nākumu skrējēju rindās varēs manīt nākamo svētdien Valmieras maratonā. Viņš skries pusi maratona: "Tā ir mana distance, kurā jūtos ļoti labi. Nesaku, ka nevarētu noskriet 40 km, taču tādā distancē justos nekomfortabli. Pusmaratonu varu ne tikai noskriet, bet to izdarīt arī lielā azartā un, beidzot distanci, justies vēl ļoti labi."
Jaunajiem grūti
Bez maratoniem Jēkabam Nākumam aktuālākais ir viņa pirms gada aizsāktā biznesa turpināšana. Viņš saka: "Cenšos visas tautas prieku – dižķibeli – aizdzīt prom un noturēties uz ūdens..." Pirms gada viņš īstenoja sen iecerēto mērķi un atvēra sporta klubu sievietēm Just in. Šobrīd klubs piedzīvo vietas maiņu, un pārkārtošanās process nebūt nav no tiem vieglākajiem. "Kā vienmēr, es cenšos skatīties uz to pozitīvi, kā šīs pārmaiņas izmantot savā labā. Ar tām necīnās, bet gan pieņem. Protams, kluba izveidē bija ielikta liela enerģija un ir nepatīkami, ka ir jāpārkārtojas, bet, no otras puses, – tas ir jauns izaicinājums," uz pārmaiņām skatīties pozitīvi aicina Jēkabs Nākums. "Lai gan man pašam nepatīk pārmaiņas, bet es tās pieņemu kā izdevību, kas nāk par labu man. Optimists? Nē, bet gan garastāvokļa cilvēks; optimists esmu tikai sev vajadzīgā brīdī. Tomēr gausties par likstām, kas piemeklē, nav manā dabā, tā ka esmu vairāk pozitīvi tendēts cilvēks."
2004. gadā Jēkabs Nākums pēc 19 gadu cītīgas trenēšanās pārtrauca savu darbību biatlonā. No šā sportaveida aizgājis, jo jutis, ka nespēj vairs sasniegt labu rezultātu – "daudz darba ieguldīts, bet nav atdeves". Par šādu soli Jēkabs izšķīries jau 2002. gadā, taču ticis pierunāts palikt un pamēģināt vēl, taču "šos pēdējos gadus es burtiski nomocīju, nebija vairs tās prieka dzirksteles kā agrāk".
"Pietrūkst vecā dzīvesveida, taču ne kā aktīvam sportistam, bet gan kā biatlonistu trenerim. Vēlētos strādāt ne ar Latvijas izlasi, bet tieši ar jaunajiem biatlonistiem. Pēc visiem testiem un rādītājiem mums ir labi jaunie biatlonisti, kas guvuši godalgotas vietas Eiropas čempionātos, bet kausos neviens nav bijis pat divdesmitniekā. Tas tādēļ, ka puiši ir par daudz saspringti un savilkušies tikai ap sevi. Labāk lai lasa grāmatas, nevis nepārtraukti domā par biatlonu – kā sasniegt labākos rezultātus, kā attaisnot citu cerības un galu galā nepievilt federāciju. Un viņi ir paguruši gan no fiziskās slodzes, gan no spriedzes un spiediena, kas nāk no apkārtējiem. Jaunajiem biatlonistiem vajag lielāku motivāciju," spriež Jēkabs Nākums.
Izejas meklēšana
Tūlīt pēc aiziešanas no biatlona sportists devies uz Īriju, tāpat kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju – parastā peļņā, elementārai iztikšanai gan sev, gan ģimenei. Tur Jēkabs strādājis autoservisā, bet nedaudz vēlāk, apguvis fitnesa trenera iemaņas un ieguvis sertifikātu, sācis strādāt par fitnesa instruktoru. "Man vienmēr bija tāda vēlēšanās iemest sevi nezināmos apstākļos un no tiem ar paša spēkiem un gudrību izpeldēt ārā. Tādu pieredzi guvu, esot Īrijā. Tāpēc vien nebaidījos uzsākt savu biznesu Latvijā – tas bija svešs lauciņš, taču jutu, ka man tas ir vajadzīgs, tāpēc biju gatavs iet pa šo nezināmo ceļu, tāpat kā braukt uz Īriju, tāpēc tagad ir grūti mani pārsteigt ar jebkādām pārmaiņām," pastāsta sportists.
Pēc divu gadu prombūtnes Jēkabs Nākums atgriezās, taču Īrijā vēl joprojām dzīvo viņa ģimene – sieva, dēls Edžus un meita Justīne. Abi bērni arī aizraujas ar fiziskām aktivitātēm, šovasar Jēkabs abiem iemācījis peldēt. Tas noticis tepat, Latvijā. Šo valsti astoņus gadus vecais Edžus uzskata par savām mājām, taču sešus gadus vecā Justīne labāk jūtas mājās – Īrijā. Jēkabs domā, ka tur nevienam neko nevar pārmest, jo dzīves apstākļi iekārtojas tā, kā vējš ir pūtis.
"Ja ir runa par izdzīvošanu, tad, protams, ka cilvēks meklēs jebkādu izeju. Un, ja tā ir aizbraukšana no savas valsts uz peļņu ārzemēs, tad tas nav nekas nosodāms. Lai tie superpatrioti, kuriem ir augsts ieņemamais amats un kuri izbraucējus sauc par valsts nodevējiem, iet bekot. Lai viņi pasēž pāris mēnešus bez algas, tad redzēs, ko domās pēc tam. Man ir ļoti daudz paziņu, kas jau šobrīd apsver taisīt lielo izbraukšanas vilni. Jūt, ka darbs ir pēdējo mēnesi, un nemaz negaida bezdarbnieku pabalstu, tik zemu nelaidīsies, un nopērk biļeti, lai pēc mēneša jau būtu Anglijā, Īrijā vai Zviedrijā," pastāsta Jēkabs Nākums. Viņš piebilst, ka šobrīd darba vakances trūkst arī Īrijā. Ja kādreiz iebraucēji varēja meklēt sev labvēlīgāko darbu, tad tagad katrs turas pie tā, kas viņam ir, kā jebkurš pie mums, Latvijā.
***
JĒKABS NĀKUMS
- Sportists
- Dzimis 1972. gada 4. februārī
- Absolvējis Alūksnes 1. vidusskolu (1990); Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ieguvis diplomu fiziskajā audzināšanā un ārstnieciskajā fizkultūrā (1996)
- Ieguvis fitnesa instruktora sertifikātu (2006)
- Latvijas izlases dalībnieks biatlonā (1986–2004)
- Divus gadus dzīvoja Īrijā
- Strādājis Latvijas Biatlona federācijā (2006–2007)
- Kopš 2008. gada vada savu fitnesa klubu sievietēm Just in un darbojas kā fitnesa instruktors
- Piedalījies ziemas olimpiskajās spēlēs Nagano (1998) un Soltleiksitijā (2002)
***
VIEDOKLIS
Ilmārs Bricis, Latvijas izlases biatlonists:
"Jēkabs ir brīnišķīgs cilvēks un draugs. Viņam droši var uzticēties, kā arī uz viņu paļauties jebkurā laikā. Kompānijā, kurā atrodas Jēkabs, jautrība un laba atmosfēra vienmēr garantēta. Taču viņš nav tāds – ka tikai hihi un haha, bet viņš zina, cik nopietni vajag attiekties pret nopietnām lietām."
