9.lapa
Rasas Jansones projekta “Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael” otrajā daļā, kas līdz 7. jūnijam aplūkojama galerijā “Alma”, mākslinieces feministiskā pozīcija izvērsta astoņās jaunās kolāžās un objektā.
Ekspozīcija sākas ar Gerard David gleznotas Madonnas “Atpūta ceļā uz Ēģipti” (1512-15) lielizmēra melnbaltu izdruku.
Marija ir nevis vienkārši jaunava, viņai jābūt jaunavai par katru cenu - jo patriarhālā loģika nodala mātišķību no seksualitātes, sašķeļot jaunas mātes apziņu šizofrēniskajā dihotomijā labs/ļauns, tīrs/netīrs. Vēsturiski tikai viens vienīgs mātes ķermenis ticis godāts kā tīrs - un tas ir kalpojis kā žilbinošs aizsegs dziļi Rietumu apziņā sakņotajai aizdomīgajai, neviennozīmīgajai attieksmei pret dzemdējošu vai gaidībās esošu sievietes ķermeni. Bez šiem ķermeņiem iztikt nevar - kas gan dzemdēs jaunus karavīrus un valdniekus? Bet viņas taču varētu kaut kā pašas ar visu tālāk tikt galā. Nost no acīm, neprasot neko. Līdz brīdim, kamēr vara (tēvi, priekšnieki, profesori, ģenerāļi) vēlēsies pievākt viņu bērnus.
Kolāžas ir līksmības un negausības tehnika. Vismaz pagaidām nekas neliecina, ka skaistumžurnāli vairs netiks drukāti un tirgoti, lai gan, salīdzinot ar 2000. gadu sākumu, tie tiek drukāti uz aizvien plānāka un nekvalitatīvāka papīra. Un tomēr no šī te šķietami nekā, no paša banālākā un apsmietākā, no dumjajām sievietītēm, kas nekam labākam nespēj pievērsties kā vien matu un nagu kopšana - no masveidīgi uzdrukāta plaša patēriņa tēla tomēr ir iespējams izveidot kaut ko. Reiz kāda paziņa, klausoties manās žēlabās par kārtējām sieviešu žurnālā izlasītajām muļķībām, teica - bet tu nelasi. Pameklē ko augstvērtīgāku, intelektuālāku, - Rīgas Laiku, piemēram. It kā mana novēršanās padarītu neesošu cinisko cietumu, kurā jaunas sievietes spiestas uzturēties tieši savas jaunības, savas gludās ādas dēļ. Un ja es pusdzīva kaut kā no tā esmu izkļuvusi, tad tas nenozīmē, ka tajā patlaban neatrodas mana meita vai manas draudzenes meita - nākamā paaudze, kura jāiedīda neticībā sev, pieticībā un centībā - ka neviena āda nebūs pietiekami gluda, lai kāds jaunākās paaudzes krēms to neuzlabotu vēl labāk.
Neviena jaunas sievietes dzīve taču nevar būt tik pašpietiekama, lai netiktu nemitīgi uzlabojama, uz priekšu dzenama - jaunu sieviešu tiekšanās uz ideālu ir ekonomiski izdevīga.
Viņas ir aizņemtas ar savu nepilnību, ar savu neperfektumu, nolādētas atrasties gaidīšanas režīmā - kad beidzot kāds pateiks, ka nu gan ir gana, nu tu esi gana laba, Madonna, karaliene - tādējādi mātišķība viņām tiek nopārdota par visaugstāko cenu. Dievmātes statuss ir tikai vēl viena brīnišķīgā iepakojumā iesaiņota krēma kārbiņa, tikai ļoti, ļoti dārga. Ar tālejošām sekām, ar aprautām karjerām, ar nepabeigtām gleznām un nekad neiesāktām dienasgrāmatām - jo Marija taču neraksta savu evanģēliju - toties ar ieguldīšanos savu partneru, vīru un bērnu karjerās. Un kad pirmās sievas noveco vai viņu spēki izsīkst, tiek atrastas nākamās - jaunākas, un tieši tikpat iedresētas ideāla gaidīšanas režīmā kā iepriekšējās. Ideāls vienmēr ir ārpus pašas sievietes, kaut kur ārā, tālu, nekad ne viņā pašā. Tikpat tālu, cik renesanses laika sievietei, kas skaidri apzinājās, ka viņas ķermenis nevar būt diez cik vērts, jo viņa nekad nebūs kā Jaunava Marija - viena vienīgā savā dzimumā. Tādējādi Rafaels nav tikai brīnišķīgu gleznojumu autors no diženās mākslas vēstures, kuras diženums beidzas pie muzeja izejas steidzīgas burzmā kādā ārzemju pilsētā. Viņš ir tepat, nemitīgi, ikvienā nodrukātā skaistumkopšanas lapā, jo tava pēda uz manas plaukstas, vienmēr, Rafael. Tu esi nodrukāts milzīgajā, nopietnu vīru sarakstītās mākslas vēstures grāmatā, šikākajā modes un stila žurnālā, kāds vien atrodams mākslas vēstures Olimpa kalnā - tas ir fiziski pārmilzīgs un mani spiež - bet tieši no turienes es tevi izgriežu ar savām neasajām šķērītēm un lipinu kopā ar kioskā nopērkamajām “skaistuma lubenēm”, ar tavu Madonnu neskaitāmajām, apsmietajām pusmāsām, ar “Clean Girl”, kuras pienākums ir iemiesot kāda cita ilgas un uzdevumus - ar viņu puspavērtām lūpām, manikirētiem pirkstiem un tikko izceptiem cepumiņiem - un tad sāku skatīties, kas no tā visa sanāk.
Cik tuvu vienmēr ir atradušies Rafaels un sieviešu glancētie žurnāli tieši caur savu optimistisko “labas pamācības sievietēm” garu, es sāku apzināties tikai tagad.
Rasas Jansones (1973) darbi ir sociāli aktīvas mākslas piemērs Latvijas mūsdienu mākslā ar kritisku attieksmi pret mūsdienu sabiedrībā joprojām dominējošo normatīvo sievišķību, piedāvājot savu, no perfektās un laimīgās mātes atšķirīgu Jaunavas Marijas tēla interpretāciju. Pazīstama arī kā eseju autore, kritiķe, vairākkārt nominēta Normunda Naumaņa balvai mākslas kritikā.
