Šī bija nu viena ļoti garšīga saruna. Iespējams tāpēc, ka man nebija nekādu specifisku gaidu, gāju uz to ar atvērtu prātu - lai saruna mani pārsteidz. Un pārsteidza arī! Desmitos no rīta, tāda pelēka un mazliet miegaina, teātra smēķētavā, tā ka visu atlikušo dienu mani mati oda pēc cigarešu dūmiem. Bet tas ir nieks. Tā ir milzīga dāvana sarunā ieraudzīt cilvēku, patiešām satikties ar otru. Paldies Jāni Skuteli, ka varēju sajust tevi aiz vārdiem!
Tev ir ļoti ražīgs rudens - galvenā loma izrādē Pelikāni un vīnogas Jaunajā Rīgas teātrī, galvenā loma seriālā Pilna pastkaste.
Raža tagad iekrīt. Teātra ziņā - vēlā raža, tāda vēlā zortīte. Seriāls gan jau ir gatavs, bija iekšējā pirmizrāde un trešdien skatītāji jau varēs redzēt pirmo sēriju.
Un kā?
Kāds ir? Man liekas, ka tāds mīlīgs. Netipiski.
Kāpēc netipiski?
Nav jau daudz mums tādi mīlīgie. Tā ir tāda cita, blakus esoša realitāte, kur, ja ir problēmas, tad tās ir diezgan nelielas un ātri atrisināmas. Visi ir tādi draudzīgi.
Cik kopā ir sēriju?
Četras. Miniseriāliņš.
Tavs tēls seriālā arī ir mīlīgs?
Cita starpā, jautājumi, ko risina seriāla Ādams un izrādes Mailzs, varētu būt samērā līdzīgi. Par to, vai dzīvē var iesākt kaut ko no jauna, par otro iespēju.
Pelikānos tavs tēls ir tāds nedaudz lūzeris. Vai tu viņu tā neizjūti?
Atkarīgs no tā, pēc kādiem kritērijiem mēs uz viņu skatāmies. Šīs te realitātes ietvaros un tajā definēto noteikumu ietvaros, viņš sanāk lūzeris, jā. Pēc šiem noteikumiem tur viss ir bēdīgi.
Kā tu pats jūties šīs realitātes ietvaros?
Labi vai slikti - tādā ziņā?
Es domāju, ka - labi vai slikti - tas ir tā primitīvi.
Diezgan, jā. Vajag drusku sarežģītāk.
Nu jā, varbūt paplašinātā teikumā.
Ok, ok, ok….
Tu sevi kaut kā definē attiecībā pret šo realitāti?
Pa jaunam es sevi sāku definēt arvien plašāk un plašāk. Un arvien vairāk ņemu nost Jāni Skuteli, cik vien varu, tik es viņu mēģinu dabūt projām. Es minu, ka tie ir arī kaut kādi vecuma nospiedumi. Ir sajūta, ka notikumi dzīvē, ka es tajos esmu tikai vērotājs, ka es tajos tā baigi nepiedalos.
Tev gribas piedalīties?
Man gribas piedalīties. Un tad es sev jautāju - kāpēc tad es tikai vēroju, kāpēc es nepiedalos? Un es nepiedalos tā iemesla dēļ, ka es pats esmu izdomāts, un tad man ir sajūta, ka arī tie notikumi ir izdomāti, ka tie nav īsti.
Bet kurš tevi ir izdomājis?
Nu mēs pa visiem. Protams. Un tagad es gribu nebūt tik strikti definēts. Tādā ziņā teātris man ir daudz izpalīdzējis. Jo ar vienu titulu - komiķis baigi sarežģīti paliek, jo kaut kādā brīdī man pašam ir arī jāsāk tam ticēt.
Tu biji ilgu laiku identificējies ar komiķi?
Diezgan ilgu laiku, jā.
Tu, man liekas, to esi minējis jau intervijās, ka cilvēkiem automātiski liekas, ka, ja tu esi komiķis, tad arī dzīvē nemitīgi joko un satiekoties viņi mēģina būt ārkārtīgi jautri un dzīt jokus. Kad es tevi iepazinu, es biju pārsteigta, jo man liekas, ka tu iekšēji esi diezgan skumjš cilvēks, tev ir skumja dvēsele, tāda eksistenciāla, tu iekšēji bīdi tos lielos jautājumus.
Jā, nu tā man viņi nāk un transformējas. Jo, ja baigi nopietni uz šo visu skatās, tad diezgan depresīvi paliek.
Kā tu nonāci līdz tam, ka vēlies būt teātra štatā kā profesionāls aktieris. Zinu, ka Alvis tev bija to piedāvājis arī iepriekš, bet tu viņam atteici. Un tad tu pārdomāji. Kas notika?
Patiesībā jau pandēmija notika. Pandēmijas rezultātā izbeidzās Pusnakts šovs, nebija vairs pasākumu, attiecīgi raidījumam vairs nebija satura. Es jau teātrī biju kādu laiku sabijis, līdz ar to man bija jāizdara tāda apzinātāka izvēle - ar ko tad es tālāk gribu nodarboties. Teorētiski es varēju atsākt Pusnakts šovu vai izvēlēties teātri.
Tev nepietrūkst Pusnakts šova?
Kaut kādā ziņā man noteikti pietrūkst. Bet ir viena atšķirība starp teātri un televīzijas raidījumu. Strādājot televīzijā, es biju daudz vairāk iesaistīts sabiedrības norisēs un daudz informētāks par tām. Es sarunājos ar ļoti daudziem cilvēkiem vienlaikus un man, kā tādam ziņu čalim bija jāzina par visu, ko kāds ir teicis vai tikai vēl domā teikt.
Un tagad tu esi izkritis ārā no informētības lauka?
Jā, jo man ir jāievāc informācija par kaut kādu Mailzu. Viņš tur atsaucas uz kaut kādiem Voltiem Vitmeniem un tad man ir jāsaprot, kas ellē, ir Volts Vitmens, ar ko viņš nodarbojas.
Bet tu seko līdzi tam, kas notiek politikā, piemēram?
Ļoti maz. Es esmu sociāli noslēdzies. Tik, cik nobalsot es aizeju, bet tā, lai iesaistītos vairāk - īsti nē. Es zinu, ka mums ir jauna valdība un ka pa tūkstoš gadiem kultūras ministrs nav no Nacionālās apvienības. Tik daudz es zinu, jo tas attiecas uz mani. Bet kas ir finanšu ministrs? Ašeradens laikam. Nu re - finanses un kultūru es pārzinu. Paldies. Tā ir tāda konstanta politiskā spēle un tevi šī spēle, vai nu interesē vai neinteresē.
Tu tātad šobrīd esi iegājis Mailzā, vairāk par tiem vīniņiem. Viņš, cik saprotu, ir diezgan liels vīnu pazinējs. Kā tev pašam ar tiem vīniem?
Vīna cienītājs, jā. Man tagad ir citādāk nekā bija. Vai visiem vajadzētu kļūt par vīna gurmāniem - es tā neteiktu, bet to, ka pamatzināšanas ir ļoti noderīgas, gan nevar noliegt. Tas atsvaidzina. Alkohols parasti nav tēma. Alkohols ir blakus tēmai un tas šo tēmu, vai nu paātrina vai nu palēnina, padziļina vai padara seklāku, cik nu tev ir sanākušas promiles uz to brīdi. Bet tā var būt arī tēma. Es dzirdēju stāstu par franču bērnu audzināšanu. Vīns ir turpat. Alkohols ir turpat, kur franču bērnu audzināšana. Kad mazais ir jau pietiekami saprātīgā vecumā, lai kaut nedaudz spētu reflektēt par ēdienu, vecāki viņam par konkrēto ēdienu piedāvā noskaidrot maksimāli daudz. Es, piemēram, atceros savu pasauli, kur man brokolis, vai nu garšo vai negaršo. Bet ir iespējams noskaidrot, kas tad vēl tam brokolim ir - tas ir zaļš, kraukšķīgs, tam ir kaut kāds saldenums, kātiņš garšo šādi un tā konsistence ir šāda. Ideja ir par to, cik smalki, cik detalizēti tu vari aprakstīt to, kas tev garšo vai negaršo. Un arī vīnu pasaulē, ja es neko nesaprotu no tiem vīniem, man arī nav jēgas pirkt vīnu par simts eiro. Tas ir muļķīgi.
Un ar šīm zināšanām, kas tev ir tagad, būtu jēga pirkt dārgu vīnu?
Būtu jēga mēģināt. Nu es vismaz ar cieņu to pudeli atvērtu.
Tu kādā brīdī identificējies ar lomu, kuru veido? Droši vien jau tas ir neizbēgami. Kad loma ir jau izveidota, tevī paliek nospiedums no tās, ko integrē jau savā dzīvē?
Neizbēgami.
Kā tev šķiet, ko tu esi piesavinājies no Mailza?
Es domāju, ka tai lomai vēl ir jāiespēlējas, lai es varētu pārņemt no tās kaut ko sev personīgi. Bet pilnīgi noteikti esmu piesavinājies no izrādes Linda Vista divu vīriešu draudzību, tas ļoti noder, arī veidojot tagad Mailza lomu. Jaunās izrādes gadījumā, man liekas, tas vispār ir stāsta stūrakmens.
Tev dzīvē ir tāds draugs?
Tuvu, bet tāds nē. Man ir tāds bērnības senais draugs. Bet jebkurā gadījumā, gatavojot šo lomu, tā ir tēma, kas arī savas tagadējās draudzības liek pārvērtēt. Un ir kaut kādas lietas, to varētu saukt par aizņemšanos, kuras es gribētu piesavināties sev. Es gribētu tāda veida sarunas ar saviem draugiem, tik atklātas. Attiecīgi es varu sākt viņus provocēt un kaut ko tādu izmēģināt.
Kā tev liekas, kas ir tas, kas dzīvē traucē veidot šādas sarunas?
Tikai pieradums. Vienkārši, vai nu tādas sarunas ir izplatītas un tu esi tās piekopis vai neesi. Tas ir kā iesākt jaunu lietu. Tas ir, kā sākt mācīties braukt ar riteni. Tieši tāpat. Princips jau man ir skaidrs. Es šādu atklātību piekopju ik pa brīdim. Un es ceru, ka man izdodas, bet tur ir kur augt.
Ko tu vērtē kā svarīgāko draudzībā?
Laikam sevi. Vismaz no maniem novērojumiem sanāk tā - ja es varu būt pietiekami adekvāts, atvērts un godīgs, tad pārsvarā sarunas partneris tam pielāgojas.
Tad kaut kādā ziņā sanāk, ka tev nemaz nav svarīgi, kas ir tavs sarunas partneris?
Līdz kaut kādai robežai, jā, man nav svarīgi. Ja es pats nejūtos tā, kā es tikko tev uzskaitīju, tad sarunu partneris varētu mani izglābt vienīgais, bet visādi citādi, tā visticamāk būtu neauglīga saruna.
Bet tomēr ir taču kaut kāda ķīmija starp cilvēkiem - vai nu saklikšķ vai nesaklikšķ. Vai tu ar jebkuru cilvēku vari justies brīvi?
Tas jau pašā sākumā ir atkarīgs no tā, kā es jūtos. Ja es pats jūtos brīvi, man liekas, es varu parunāties ar jebkuru cilvēku. Ja nē, tad man vajadzēs kaut kādus īpaši foršus cilvēkus. Tā sanāk.
Labi, viena lieta ir tā vienkārši parunāties. Bet otra lieta ir tuvības un atklātības pakāpe. Tā taču nevar būt ar jebkuru cilvēku.
Es saprotu, ko tu saki. Nē, protams, tās ir dažādas kategorijas. Bet par to pieradumu runājot, jaunās izrādes pamatā ir amerikāņu romāns. Tas nav tikai stereotips, ka viņi visu laiku tarkšķ. Tā ir realitāte. Esot Amerikā, es pēkšņi esmu nonācis dialogā ar pilnīgi svešu cilvēku pat stāvot pie pisuāra. Tā ir ļoti dīvaina vieta, kur uzsākt sarunu- bišku garlaicīgi palika - klau ko tu vispār, no kurienes esi, ko te dari? Manuprāt, tas tiešām nav brīdis, kad uzsākt parunāšanos, bet Amerikā mierīgi aiziet kā smērēts. Un arī pie bāra, es varu apsēstie, tu apsēdies blakus un es tev mierīgi varu sākt stāstīt - klausies, man šāda problēma mājās ir un es nesaprotu, ko man darīt. Un kāpēc es tā nevarētu izdarīt? Kāpēc man savas domas un savas problēmas nodefinēšanu skaļi atstāt tikai pāris labākajiem draugiem un terapeitam? Ar ko visi pārējie cilvēki ir sliktāki?
Tur jābūt ļoti lielai atvērtībai pret pasauli.
Un lai to varētu panākt, ir tas Jānis Skutelis drusku jāpalaiž vaļā, jāuztaisa drusku lielāks. Jo ja viņš ir tāds konkrēts, kastītē dzīvojošs - tas viņam patīk, tas nepatīk, ir ļoti grūti uzsākt šādu sarunu ar kādu.
Tas nozīmē mēģināt darīt kaut ko, kas nav ierasts Jānim Skutelim. Kas tas ir? Ko tu jaunu mēģini, lai izkāptu no tās kastītes?
Jā, tas nozīmē mēģināt ko jaunu. Vispār jau viss mēģinājumu process šobrīd ir tāds.
Labi, tas ir darbs, bet kā tu to ienes savā sadzīvē, ikdienā?
Kas tā tāda? Tu aizej noguris mājās un domā to pašu, ko mēģinājumā.
Bet tad jau sanāk, ka tu līdz galam neizkāp no tās kastītes. Teātra mēģinājums ir viena lieta, bet vai tu vari aiziet tā uz bāru…
Drusciņ tā sanāk gan. Es ļoti labi atceros, kā bija izrādē Linda Vista, mans atveidotais tēls tur bija diezgan sievai zem tupeles un man bija ļoti liela iekšēja pretestība, ka tas nav par mani, ka es to varu nospēlēt, bet es pats tāds neesmu. Bija tāda ņemšanās. Un tā jau ir tā pati kastīte, kura man neļauj izkāpt ārā un vienkārši būt tādam. Jo patiesībā, es taču arī mierīgi varu nonākt tādā situācijā. Tā nebūtu, protams, man raksturojošā iezīme. Bet es par sevi esmu labākās domās. Bet tad sanāk, ka es arī par to tēlu esmu labāks, es esmu labāks nekā tas, ko spēlēju. Un sanāk tāda baigā disonanse. Ja to kaut kā var sevī pieņemt un sākt ar to draudzēties un spēlēties, tas padara mani mazliet plašāku. Arī ikdienā. Es varu būt muļķīgs vai smieklīgs un par to baigi nešaustīt sevi.
Bet tu ikdienā vari apsēsties pie bāra un nepazīstamam cilvēkam sākt stāstīt savu dzīvi?
Nē. Nu bet ko tad es tālāk darītu? Tad jau viss, tas ir augstākais sasniegums. Ko tālāk?
Tu šobrīd esi iemīlējies?
Protams. Jā.
Tā kā iemīlējies, iemīlējies?
Iemīlējies, iemīlējies.
Tu neesi šobrīd brīvs vīrietis? Nevar rakstīt - Jānis Skutelis ir pieejams, brīvs vīrietis? Tu esi aizņemts?
Noslēgts. Ko darīt tagad ar šo visu, vai ne? Ārprāts. Tādas tēmas mēs te cilājam pirms mēģinājuma. Par mīlestību. Mīlestība ir ļoti sarežģīts koncepts vispār. Ar to ir jārēķinās.
Kā tev liekas, kas ir indikators, lai attiecības būtu ilgas un laimīgas?
Sāksim ar to, ka manas profāna pārdomas par attiecībām ir - kas tad tur pa gadiem samainījies. Viena lieta ir, ja mēs runājam par pašu iemīlēšanos. Man liekas, ka ļoti būtiski ir nemēģināt neko noturēt, bet saprast, ka viss mainās. Jo tā pēc tās foršās rozā briļļu sajūtas, vienmēr pēc tam tāda vilšanās - kur pazuda? Un liekas, ka tā mīlestība ir beigusies, jo gribas paturēt tieši to sajūtu - kā tad tā, kāpēc tā nevar būt mūžīgi? Bet tas laikam ir kaut kas, kas vienkārši jāpieņem. Tā sajūt pārtop citā sajūtā, pēc tam atkal citā… Ja nedzīvo pagātnē un visu laiku negaida, kad atgriezīsies vakardiena, var kaut kas sanākt. Diezgan muļķīgi ir ko tādu gaidīt.
Ir atšķirība - veidot attiecibas jau nobriedušā vecumā vai divdesmit, trīsdesmit gados? Man liekas, parādās citas kvalitātes, kuras tu meklē un novērtē otrā cilvēkā.
Noteikti. Un ir arī daudz bailīgāk. Un daudz mazāk iespēju, jo es daudz vairāk pazīstu sevi, es stabili zinu, kas man patīk un ko es nedarīšu. Astoņpadsmit gados tu vari parakstīties uz jebko.
Tev ir grūtāk pielāgoties otram cilvēkam?
Protams.
Bet kā tas iet kopā ar to tavu vēlmi pēc atvērtības un kastītes paplašināšanu?
Nu šī ir jau pārāk liela doma, galva jau sāk sāpēt. Bet tas jebkurā gadījumā ir par spēju…. Vajag daudz enerģiju, lai visu laiku piefiksētu, kur tad tu īsti šobrīd savā dzīvē atrodies un ar ko tu nodarbojies.
Attiecībā pašam pret sevi vai esot kopā ar kādu?
Esot kopā ar kādu. Pašam ar sevi arī, protams. Ar sevi tas ir tāds sausais treniņš un ar otru sākas īstais, jau darbībā. Pašam ar sevi - apsēdies, saliec ķepiņas lotosā, tas ir diezgan ātri.
Kas tev ir svarīgākais attiecībās ar otru cilvēku?
Laikam jau nekas tāds baigi dižs un gudrāks par tādu godīgumu tur nebūs. Godīgums vienam pret otru un pašam pret sevi. Pārējais ir risināms. Attiecības notiek daudzos līmeņos un, ja ir daudz kas nepateikts un neizrunāts, ir baigās iespējas apmaldīties un to kompasu pazaudēt.
Vīriešiem tas nav tā ļoti raksturīgi. Parasti sievietes ir tās, kas grib izrunāties.
Mamma gaidīja meitiņu.
Un tu ar šo informāciju dzīvo jau kopš bērnības? Varētu būt tāda bērnības trauma diezgan pamatīga.
Nu jā, bet ir redz ka ir arī kaut kāds bonusiņš. Pieredze rāda, ka var jau arī neizrunāt, bet tāpat tas mani kādā brīdī noķers. No tā nevar aizbēgt. Vienkārši, vai nu tas būs vēlāk un stipri sarežģītāk vai uzreiz. Sarežģīti jau tas ir abos gadījumos.
Tu esi ģimenisks cilvēks vai tomēr vairāk vienpatis?
Es vairs nezinu, kas es esmu tādā ziņā. Man patīk arī pabūt vienam, bet man arī ir skaidrs, ka manā gadījumā tas nav veselīgi. Mēs jau tomēr veidojamies komunikācijā. Ja man nav neviens cits, kurš mani apstrīd vai piedāvā citu skatu punktu. Kaut kādu jau es pats uz savu galvu izvēlēšos, bet veselīgāk to tomēr darīt komunicējot ar citiem. Tādā ziņā mums google ir maz palīdzējis, jo tagad, ja man ir kāds jautājums, es jautāju datoram, bet agrāk es būtu, piemēram, pateicis tev un tu man teiktu - Jāni, nu tās ir pilnīgas muļķības, tā nav. Tad es vēl kādam pastāstītu un tā es būtu ievācis informāciju. Vecais google bija pūlī nobļauties kaut kādu apgalvojumu un tev ātri pateica, kā tad tur īsti ir. No pašas sarunas un manas personīgās atvērtības ir atkarīgs arī informācijas daudzums un informācijas kvalitāte, pie kādas es varu nonākt. Jo es jau varu vienkārši uzturēt sarunu, attiecīgi tāds būs arī iznākums.
Tad jautājums, kāpēc tu centies uzturēt sarunu. Bieži tas arī par daudz ko pasaka. Vēlme aizpildīt klusumu. Nespēja izturēt to klusuma mirkli. Vai pat tukšumu starp otru cilvēku un tevi.
Jā, tā neveiklības sajūta. Tās ir mūsu iedzimtās problēmas ar tukšumu. Tas mums ir iekodēts. Šausmīgi bail mums ir no tā tukšuma. Es apjaušu to tukšumu, bet labāk turēt distancīti. Bet kaut kādā brīdī jau tajā tukšumā būs jāienirst. Jautājums tikai - kad? Kaut vai pēdējā elpas vilcienā, tur būs jānirst.
Tu esi saticies ar savu iekšējo tukšumu?
Ir gadījies, jā. Ir bijušas tādas interesantas pieredzes. Tādas spirituālās. Kaut kāds ceļojums jau ir iziets pa to dzīvi.
Es esmu domājusi par spirituālajām pieredzēm - tajā brīdī, kad tu tur esi, tas ir ļoti intensīvi un īsti. Bet tad, kad tas beidzas, paliek jautājums, ko ar šo pieredzi darīt, vai to ir iespējams integrēt ikdienā. Tev ir šo pieredzi izdevies integrēt ikdienā?
Tas ir kaut kāds ieradumu kopums, kuram tu, vai nu pieķeries vai nē. Ja tā pati meditācija, piemēram, kļūst par ikdienas pasākumu, tad to pieredzi var integrēt.
Tu ikdienā meditē?
Es jā. Bet ja tas ir tāds vienreizējs notikums… Man patīk tā shortcut ideja, par to daudzi rituāli - ayahuasca un tā tālāk, tas tomēr ir tāds šortkatiņš, tāds īsākais ceļš bez darba. Teorētiski es tur varu nonākt arī nopietni pastrādājot. Bet te es uzreiz esmu kaut kādā gala mērķī, neko neizdarot, un visdrīzāk es tam nemaz neesmu gatavs. Bet, protams, tās pieredzes ir tāds pierādījums iespējamībai, ka pastāv vēl cita veida skatījums uz šo realitāti. Un, kad es zinu, ka kaut kas tāds tur tālumā ir, es varu uz to virzīties. Un, piemēram, saskaroties ar kaut kādu milzīgu problēmu, tas man ļauj nedaudz atkāpties un saprast, ka nekas tik ārkārtējs tas nemaz nav.
Tu tomēr esi eksistenciāls, tevi nodarbina tie lielie jautājumi.
Nu bet ko man citu darīt? Nav jau nekā cita ar ko nodarboties dzīvē.
Kāpēc nav? Atnāc mājās, attaisi aliņu, apsēdies uz dīvāna un ieslēdz televizoru.
Kaut kādu brīdi tā var izvilkt. Lai gan tā varbūt neizskatās, bet tā daudziem cilvēkiem varētu būt sudraba maliņa arī pandēmijai. Tur satikšanās ar sevi bija tādā piespiedu kārtā. Jo man liekas, ka, ja mums ir iespēja, mēs pārsvarā no tā izvairāmies. Arī tas dīvāns. Bija iespēja to ļoti pārizmantot - ļoti ilgi sēdēt un skatīties to TV. Un vienā brīdī tu skaties tukšumā un tur nekā nav.
Bet tajā neīstajā tukšumā. Nevis tajā lielajā iekšējā tukšumā.
Jā, jā, jā. Tas ir izcils notrulināšanās veids. Man vienreiz lidmašīnā priekšā sēdēja vīrietis, kurš skatījās kaut ko savā laptopā. Ejot uz labierīcībām, eju viņam garām un redzu, ka viņš skatās Bib bang theory. Tas ir tāds super jestrs gabals. Es iedomājos, ka, ja es kaut ko tādu skatos, tātad man patīk, tur ir pilns ar jokiem un man būtu jāsmejas no vienas vietas. Bet es redzu vīrieti, kuram priekšā ir Big Bang theory un viņš izskatās tā it kā būtu dziļākajā depresijas stāvoklī, un es nezinu - skatās cauri tam ekrānam vai redz mikroshēmas, bet noteikti ne to seriālu. Viņš nav pārsmējies. Iekšēji varbūt kaut kur kaut kāda maza jautrība notiek, bet tas viss jau ir tā pārizmantots, ka iestājies pilnīgi apātisks trulums. Tas ir dīvāna ceļš. Uz šo stāvokli ved dīvāns un aliņš. Tas ērtais ceļš ir tāds.
Tu šobrīd esi priecīgs? Apmierināts ar savu dzīvi?
Konkrētajā posmā - jā.
Kas ir tavi lielākie izaicinājumi?
Viens - mēģināt maksimāli adekvāti novērtēt realitāti. Tas ir mans izaicinājums.
Kas ir adekvāti? Tas ir kaut kāds iekšējais adekvātuma termometrs?
Jā. Līdzīgi kā mēs runājām par to, ka mīlestība transformējas. Man ir baigi daudz visādas labas idejas, esmu lasījis daudz labu ideju, kuras pauduši citi cilvēki, bet reti ko no tā izmantoju. Un visu laiku ir sajūta, ka vajadzētu uzzināt vēl kaut ko, nevis pielietot to, ko es jau zinu un esmu arī pārbaudījis, bet visu laiku meklēt kaut ko vēl klāt. Ieraudzīt to. Tur arī tas adekvātums parādās. Kas vērtē to situāciju, tāds ir mans jautājums. Man apkārt ir dažnedažādas situācijas un man tās patīk vai nepatīk, atkarībā no tā, kas ir tas vērtētājs. Mani interesē tas vērtētājs. Kurš, piemēram, pasaka, ka šī ir garlaicīga saruna? Kurš no daudzajiem Jāņiem - Jānis komiķis, Jānis tētis, Jānis aktieris, kurš? Kuram Jānim ir problēma ar šo situāciju - Dekšāru Jānim vai Rīgas Jānim?
Tad sanāk ieņemt tādu vērotāja pozīciju, būt savas dzīves vērotājam.
Jā. Bet tas ir ārkārtīgi interesanti, jo citādāk ir tā sajūta, ka lietas notiek ar mani un es tur baigi nepiedalos. Lielāko daļu no tā kas notiek, es nekā neiniciēju, neko neuzsāku, tas vienkārši notiek. Es taču neko nedaru, lai tu te būtu un man kaut ko jautātu.
Bet tu piekrīti sarunai.
Es piekrītu gan. Un tāpēc man vajag piedalīties šajā sarunā. Man vajag sadzirdēt tevi - saprast, kas man jautā, kāpēc man jautā. Tā ir pilnīgi cita saruna.
Bet tad, kad tu esi vērotājs un tev ir jāsaprot, kurš pieņem lēmumu, tad tev ir apzināti jāizdara izvēlē, jāizvēlas kurš no visiem Jāņiem būs tas, kurš pieņems lēmumu?
Es tikai gribu apskatīties, kurš pieņēma lēmumu un uz ko tas ir balstīts.
Tas jau tad ir tāds pilnīgs dzenbudisms.
Es tikai mācos. Es tikai mēģinu. Gaisma jau vēl nenāk no manis, vai arī? Vai arī varbūt es pats neredzu.
Kā tajā brīnišķīgajā animācijā “Ezītis miglā”- ļaušu, lai upe pati mani nes. Kur atbildības uzņemšanās?
Tā ir atbildības uzņemšanās pret sevi, jo man ir jāpamana, ka tā upe nes un man tam ir jāļaujas. Tas ir mans darbiņš. Es varu pretoties tai upei, kamēr palieku līks.
Un īstenība tu varētu pat nezināt, ka tā upe tevi nes.
Es varētu domāt, ka es nesu upi. Tā mierīgi var būt. Tas tā kā ir visiem zināms fakts, ka vējš ir no tā, ka koki kustās. Tā es varu domāt arī par sevi. Bērnībā, piemēram, man bija pilnīgi skaidrs, ka tad, kad es izeju ārā no klases, tad visi pārējie, gan skolotāja, gan klases biedri vienkārši sastingst un gaida, kamēr es atnākšu. Nu labi - viņi droši vien mazliet pārkārtojas un atrunā, kādu etīdi viņi tagad spēlēs. Kādu brīdi man bija tādas pārdomas. Tiešām - ko viņi dara, kamēr manis nav? Ko viņi vispār varētu darīt?
Tas jau kaut kāds Trumen šovs, kad liekas, ka viss ir uzinstelēts priekš tevis.
Bet kā savādāk? Cita starpā, labāk, ka tādas pārdomas ir bērnībā nekā pieaugušā vecumā.
Vai ne? Nu ļoti dziļi mēs te desmitos no rīta aizfilozofējāmies. Man bija ļoti interesanti. Lai tev labs mēģinājums! Es ļoti gaidu pirmizrādi!
Es jau arī sāku noticēt, ka tas pa īstam būs. Bailīgi paliek.
Tiekamies ar tevi ekrānos un teātrī.
Šis būs neliels spoileris, bet viens no izrādes lielajiem jautājumiem ir par to nemitīgo ņemšanos. Tur ir tāda aina - kad grūtā brīdī skaties uz pelikāniem, kas lido, tad viņi kaut kur samakšķerē kādu zivi, vēl viņi vairojas. Viss. Nekas cits viņiem nav jādara, viņi ir ārkārtīgi laimīgi radījumi atšķirībā no mums. Mēs esam sev iestāstījuši, ka mums šajā dzīvē ir jāsasniedz kaut kas vairāk nekā daba no mums sagaida un ar visu to tad mēs arī noņemamies.
Tu piekrīti šai domai?
Tā ir versija citai realitātei. Mēs atceltu visu progresu un ņemšanos, un lidošanu kosmosā. Bet jautājums, vai nesanāk tā, ka mēs ziedojam savu laimi progresa vārdā.
Varbūt, lai nekristu no vienas galējības otrā, tad tas vidusceļš varētu būt spējā priecāties un novērtēt vienkāršo dzīvi. Novērtēt un priecāties, piemēram, ka mēs te tagad sēžam un runājam, mēs varam runāt, aiz loga aug liels, skaists koks… spēt pamanīt un novērtēt ikdienu, kas patiesībā nav maz.
Galīgi nav. Un tā ir tā spēja, bet kas traucē? Traucē tas, ka man šajā sarunā varētu būt nepieciešamība pateikt tev kaut ko TĀDU, ka cilvēki lasīs un domās - ak, Dievs, es beidzot visu sapratu! Paldies Jānim, viņš man izskaidroja visu. Un, ja es gribu tādu iznākumu no šīs sarunas, visdrīzāk man ies bēdīgi, jo ir šausmīgi lielas prasības un likmes pret dzīvi. Baigi grūti to koku ir pamanīt, ja tev ir pilna galva ar pašizdomātu realitāti, kurā koks neiet iekšā.
Šo domu varētu rezumēt vienā teikumā - mazāk ir vairāk.
Jā, jā, jā. Tas ir arī planētas glābšanas veids. Zini, kā varētu izglābt planētu? Ja visus cilvēkus pārvērstu par kokiem. Planēta elpotu un viss būtu kārtībā. Neviens droši vien negribētu, ja šāda iespēja pēkšņi parādītos, bet tas, ko mēs laižam garām, ir iespēja ļoti ilgi būt mierīgiem un laimīgiem. Bet mēs atsakāmies no šīs iespējas, jo mums gribas visur aizskriet, visu ko izdarīt.
Dzīvojam ar ideju, ka kaut kad pēc tam būs labi.
Tas ir uzmetiens. Un uzmetiens sākas uzreiz. Tu piedzimsti, tevi ved uz bērnu dārzu, bērnu dārzā tu es tāpēc, ka tev ir jāgatavojas skolai, pamatskolā tevi gatavo vidusskolai, vidusskolā tevi gatavo augstskolai. Tāda sajūta, ka tu visu laiku gatavojies dzīvot un nav skaidrs, kurā brīdī tad tu pa īstam sāksi to darīt. Bērni sanāk, ka nedzīvo, viņi gatavojas dzīvei.
Man šovasar līdzīga doma atnāca, sēžot pļavā ar kafijas krūzi. Es atceros, ka pusaudžu gados bija tā sajūta, ka tā īstā dzīve ir tur kaut kur, pieaugušo vecumā, ka tad tik sāksies tā dzīve. Un tad pienāk tā it kā lielā dzīve un tu saproti, ka tevi ir baigi apčakarējuši.
Jā, jo tev visu laiku teica, ka tu tikai gatavojies, ka tā vēl nav tā īstā dzīve. Tā ka tev, Kristīne Krūze, ar kafijas krūzi pļavā ir bijusi laba pasēdēšana.
Paldies tev!
