“Man visu dzīvi veiksme ir gājusi līdzās, visās jomās – gan radošajā, gan privātajā dzīvē. Tas nu gan ir fakts, un tas nav bijis mazsvarīgi,” saka estrādes leģenda, Dieva un dabas dotas balss īpašnieks Viktors Lapčenoks.
Šodien, 16. janvārī, viņu sirsnīgi sveicam 78. dzimšanas dienā!
“Viktors Lapčenoks. Viņš mums tāds ir viens. Dziedātājs, kuram Raimonds Pauls rakstījis un uzticējis savas skaistākās dziesmas.
Izcila balss, perfekta dikcija, pašcieņas pilna stāja, mīlestības pilna sirds, ko klausītājs nemaldīgi sajūt arī ar savējo.
No brīža, kad par Viktoru Lapčenoku iznāca Sandras Landorfas grāmata, pagājis 21 gads. Un viss joprojām notiek - Viktors dzied, klausītāji viņu jau sagaida ar ovācijām,” tā par šodienas jubilāru saka Latvijas Radio žurnāliste, spožā kultūras personība un vairāku grāmatu autore Lia Guļevska.
Tieši šodien, 16. janvārī, plkst. 16.00 Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā notiks viņas jaunākās grāmatas “Viktors Lapčenoks. Dziesmas bruņinieks” atvēršanas svētki.
“Kad “Jumava” vēlējās Viktora Lapčenoka dzīvē iemūžināt arī šo laiku, biju priecīga, ka to darīt uzticēja man. Manas sirds paldies Viktoram par gaišumu un atsaucību, jo šīs grāmatas otrajā daļā viņš runā pats, atmiņās pārstaigājot arī “Mikrofona” takas, kas mums abiem ritējušas kopā. Viktoram Lapčenokam Dievs bija lēmis būt par DZIESMAS Bruņinieku. Šo uzticību viņš godam attaisnojis un pilda joprojām,” saka Lia Guļevska.
Viņa atgādina, ka abi savulaik satikušies vēsturiskajās „Mikrofona” aptaujās - jau sākot no 1976. gada, kad pēc lielā aizlieguma uzvarēja „Mēmā dziesma”, ko Viktors dziedāja duetā ar Noru Bumbieri.
“Vienmēr esmu apbrīnojusi un cienījusi viņa atturīgo stāju, viņa perfekto dikciju, viņa pašcieņu uz skatuves, kas raisa cieņu arī skatītāju zālē. Savukārt tuvākā saskarsmē Viktors ir ļoti vienkāršs, atsaucīgs.
Priekos dalās, pārdzīvojumos - nē. Krāj sevī un izdzied dziesmās. Viktors Lapčenoks ir DZIEDĀTĀJS cauri laikiem!”
“Ar lielu pierunāšanu piekritu atkal jaunai grāmatai, jo nav jau nekā jauna, ko stāstīt. Jau trešā grāmata! Es taču neesmu Raimonds Pauls, kurš visu laiku raksta arvien jaunas dziesmas, kuram visu laiku kaut kas notiek un ir par ko stāstīt!
Es esmu izpildītājs, atkarīgs no citiem cilvēkiem, un šodien mana aktivitāte vairs nav tik liela, kā četrdesmit, piecdesmit gados.
Piekritu tikai tāpēc, ka jau sen esam pazīstami ar Liu, un viņai ir labi izdevies par mani jau savulaik uzrakstīto pagriezt mazliet citā virzienā. Nu, redzēs, kas tur beigās ir iznācis,” mirkli pirms jaunās grāmatas atvēršanas svētkiem smaidot saka Viktors Lapčenoks.
Parasti viņš savu dzimšanas dienu svin kopā ar ģimeni, kas nu jau ir krietni sakuplojusi. “Jā, es esmu bagāts,” saka četru bērnu tētis, atklājot, ka viņam ir jau seši mazbērni - četri mazdēli un divas mazmeitiņas.
“Galvenais ir tās apaļās jubilejas nosvinēt un tad ir miers,” dziedātājs nosmej, piebilstot, ka arī tās viņš lielākoties svinējis kopā ar saviem tuvajiem - ar mājiniekiem un radiniekiem. Bet saviem skatītājiem uz apaļajām jubilejas reizēm viņš sarūpēja jubilejas koncertus. Pirmais bija 50. gadu jubilejā, un tam sekoja vēl divi ik pēc desmit gadiem. Iespējams, nākamais lielais jubilejas koncerts būs pēc diviem gadiem, producenti jau esot sākuši rosīties.
Jubilārs stāsta, ka jaunās grāmatas prezentācijas nolūkā viņu kopā ar Liu Guļevsku varēs sastapt arī dažādās bibliotēkās. “Aizbrauksim papļāpāt ar cilvēkiem,” viņš saka, bet konkrētus datumus vēl neizziņo.
“Tagad traks vīrusu laiks, cenšos daudz neiet cilvēkos. Tieši pirms Ziemassvētkiem abi ar sieviņu bijām noķēruši kaut kādu riebīgu vīrusu - ar iesnām, klepu, vienu dienu bija arī temperatūra, bet, kas pats trakākais, pēkšņi vienā rītā paliku bez balss. Riktīgi sabijos. Vakarā bija ieplānots darbiņš, nācās atteikt, protams,” stāsta skanīgās balss īpašnieks.
Viņš saka: arī agrāk, protams, ir gadījies, ka saaukstēšanās dēļ vai pārpūlētu balss saišu dēļ balss pamazām aiziet ciet, bet šoreiz tas notika pēkšņi.
“Tik traki man nebija bijis nekad. Ja agrāk, padzerot siltas tējiņas, atpūtinot balsi, trijās dienās viss atkal bija labi un varēju kāpt uz skatuves, tad tagad nedēļu cīnījos, taisīju inhalācijas, ko tik nedarīju, lai balss atgrieztos. Veselu nedēļu nekas nepalīdzēja! Pirmo reizi man tā.”
Dziedātājs runājis arī ar saviem kolēģiem un uzzinājis, ka daudziem šoziem bijis līdzīgi. Tad arī sapratis, ka tā nebija vienkārša saaukstēšanās, bet riebīgs vīruss.
“Bet nu viss atkal ir labi, balstiņa skan, ir arī kādi darbiņi. Dzīve atkal rit ierastajās sliedēs,” priecīgi nosaka jubilārs.
“Bērni ir pieauguši, viņiem sava dzīve. Bieži brīvdienās tiekamies pie mums, Garkalnē. Viss palēnām notiek. Nupat krāšņi noslēgusies “Mikrofona” aptaujas 55 gadu jubilejas koncertu tūre, ko vadīja Lia Guļevska un Gunārs Jākobsons, un kur arī es piedalījos. Tās laikā Lia mani arī pierunāja jaunai grāmatai un es ļāvos tikt pierunāts,” dziedātājs pasmaida, piekrītot, ka 21 gads ir pagājis, kopš iznāca Sandras Landorfas grāmata “Par savu paša prieku. Viktors Lapčenoks” (‘Jumava”, 2003), un daudz kas pa šo laiku pasaulē ir mainījies.
“Vai arī manā dzīvē? It kā nē. Es joprojām dziedu. Vienīgi jaunāki neviens nepaliekam.
Tāpēc par veselību ir jārūpējas, lai, kā saka Raimonds Pauls, normāli uz skatuves var ne tikai uziet, bet no tās arī noiet… Tā ir.
Bet es vairs necenšos forsēt ar koncertiem, vairs tik daudz neskraidu pa pasauli. Pietiekoši esmu izskraidījies, tagad vajag dzīvot mierīgāk.”
Bet nemiers dziedātāja ikdienā tomēr ienāk - caur “Youtube” un TV kanāliem, kur viņš cītīgi seko notiekošajam Ukrainā, Sīrijā, Gruzijā un citviet pasaulē.
“Man vienmēr ir interesējusi vēsture - gan grāmatas par vēsturi, gan vēsturiskas filmas. Bet, protams, tas, kas šodien notiek frontē Ukrainā, ir kaut kas prātam neaptverams! Johaidī! Ukraina jau tik daudz pretgaisa aizsardzības sistēmu ir saņēmuši, bet Krievija tik met un met bumbas, un met uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Kaut kāds vājprāts! Es to nespēju saprast! Es nespēju palikt vienaldzīgs, es arī neesmu pie kara “pieradis” - man šausmīgi sāp…” saka Viktors Lapčenoks.
Veiksmi un veselību jubilāram dzimšanas dienā novēliet.
“Neko daudz jau man nevajag. Es priecājos par to, kas man ir, un man ar to pietiek. Man visu dzīvi veiksme ir gājusi līdzās, visās jomās - gan radošajā, gan privātajā dzīvē. Tas nu gan ir fakts, un tas nav bijis mazsvarīgi.”
