Lai māja ilgstoši stāvētu, vispirms ir nepieciešams pamats. Cilvēka skelets kalpo kā ietvars pilnīgai muskuļu un skeleta sistēmas darbībai, bez kuras neizdosies veikt nevienu kustību. Visam ir savs pamats, un mūsu iekšējai stabilitātei arī ir vajadzīgs arī pamats, lai jebkurā grūtā situācijā varam izturēt un “nesalūzt”.
Iekšējā pārliecība un atbalsts sniedz pašvērtības sajūtu, palīdz izdarīt pareizo izvēli un stiprina pašapziņu. Kā atrast šādu iekšējo stabilitāti?
Kad uzņemies atbildību par savu dzīvi, vārdiem, rīcību, sāc kontrolēt un vadīt jebkuru situāciju. Tad negaidi darbības no citiem, neesat nogaidošā stāvoklī - jūs to darāt. Uzņemties atbildību sākumā ir biedējoši un nepārvarami, taču katra jauna situācija padarīs stiprāku un pārliecinātāku.
Soli pa solim apgūsiet jaunas īpašības, apgūsiet jaunus mijiedarbības veidus un izejas no pašreizējām situācijām. Tas viss veicina iekšējo izaugsmi, stiprina personību un pašvērtību.
Ideāli un cerības uz labākiem rezultātiem tikai attālina no mērķa un neļauj virzīties uz priekšu. Perfekcionisti pastāvīgi cenšas pierādīt savu vērtību ar vislabākajiem rezultātiem un vienmēr ir iekšēji saspringti. Vajadzētu pieņemt, ka esat tāds, kāds esat, un neesat ideāls.
Kļūdas ir iespējamas, un turklāt ir ļoti svarīgi tās pieļaut, tā ir pieredze un iemesls jaunam skatījumam uz veco problēmu. Izvirzot reālus mērķus un ļaujot sev domāt par to, kas pirmajā reizē var neizdoties, radīs piepūli un apziņu. Idealizācija un perfekcionisms, gluži pretēji, iedragās pašapziņu.
Tas, kā reaģējat uz savām neveiksmēm, ietekmē iekšējo pārliecību. Ja nepieļausi kļūdu iespējamību un lamāsi sevi par jebkādām kļūdām, nevarēsi sev būt atbalsts.
Reizēm tiešām var sevi motivēt, nedaudz sabarot, bet, ja šāds uzvedības modelis tiek būvēts attiecībā pret visām neveiksmēm, tad cilvēks nonāk devalvācijā un vajadzībā pēc apstiprinājuma no apkārtējiem.
Iestatiet noteikumu, nekad nesalīdzināt un nekad nelamāt sevi. Iemācieties cienīgi pieņemt jebkuru rezultātu un nepadoties tāpēc, ka nesasniedzāt vēlamo rezultātu, bet izturieties pret to kā pret starpposmu pirms uzvaras.
Visbiežāk cilvēku nemierina citu uzvaras. Atkarībā no to stāvokļa vai materiālajām vērtībām tiek iedarbināti vairāki mehānismi. Pirmais ir sevis devalvācija: tas nozīmē, ka es neesmu tik veiksmīgs, laimīgs, bagāts.
Otrā ir destruktīva sajūta, kuras mērķis nav vairot paša zināšanas/prasmes un sasniegt to, ko grib, bet gan stagnācija un upura pozīcija: citiem paveicas, bet ne man. Skaudības sajūta ir ļoti destruktīva un korodē no iekšpuses: nekad nevarat būt pārliecināts par sevi, ja vienmēr skatāties kāda cita šķīvī. Skatieties nevis uz to, kas ir citiem, bet ar to, ar kādām īpašībām viņi sasniedz rezultātus.
Attīstiet sevī spēcīgas īpašības, nebaidieties apgūt ko jaunu: jaunas zināšanas vienmēr paaugstina pašcieņu un stiprina ticību savām spējām.
Šķiet, kas var būt svarīgāks par mums pašiem un to, kā mēs domājam un rīkojamies? Patiesībā izrādās, ka svešinieku viedokļi mums bieži ir svarīgāki un svarīgāki, un mēs kritizējam paši sevi un neticam saviem spēkiem, graujot savu autoritāti.
